• Tweet

Kļuvis zināms, ka Veselības ministrija nolēmusi atteikties no vairākiem alkoholisko dzērienu reklāmas un tirdzniecības ierobežojumiem. Reklāmas speciālisti, tirgotāji un ministriju ierēdņi secinājuši, ka šādiem dekoratīvi liekulīgiem pasākumiem neesot jēgas, jo tauta tik un tā turpina nodzert prātu un savu nākotnes genofondu.

Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis ierēdņu rīcību skaidro ar politisku spiedienu, kas ietekmē amatpersonu lēmumus.

– Parasti alkoholismu aplūkojam kā veselības problēmu, bet patiesībā to otru jautājuma pusi analizējam retāk, proti, alkoholismu ekonomikas kontekstā. Kas tad īsti ir alkohols un alkoholisms – ekonomikas stutētājs vai arī tās grāvējs?

– Pudele šņabja saīsina darba dienu tieši par astoņām stundām. Tātad alkoholisms noteikti ir ekonomiska problēma. Šī būs atbildes pragmatiskā puse. Bet neaizmirsīsim arī problēmas cilvēcisko aspektu, ko ietver alkoholisma statistika. Tie ir 40% ceļu satiksmes nelaimes gadījumos mirušo (pārsvarā gājēji un riteņbraucēji, bet pa vidu arī tie septiņi jaunieši, kuri Krāslavas rajonā Jaungada naktī iegāzās upē); 80% noslīkušo; 60% ugunsgrēkos bojāgājušo; 50% pašnāvībās mirušo; 40% nosalušo; 30% slepkavību upuru un arī cilvēki bez noteiktas dzīvesvietas, kurus parasti beigtus atrod kāpņu telpās un vārtu vietās. Savukārt no medicīnas viedokļa raugoties, alkohola radīto slimību dēļ Latvijā mirst ap 16% ļaužu. Protams, arī šai statistikai ir ekonomiskais aspekts, jo viņu ārstēšanai mēs gadā tērējam vismaz 60 miljonus latu. Tātad katrs nodokļu maksātājs noskaita 70 latus gadā tikai un vienīgi dzeršanas sekām. Tādējādi varam secināt, ka ārsti cīnās par ekonomiku, bet alkohola ražotāji un tirgotāji – tikai par savu maciņu.

– Atgādināšu, ka Veselības ministrija ir radījusi alkohola ierobežošanas plānu. Cik tas ir bijis efektīvs?

– Veselības ministrija pilnībā atbilst teicienam: šņabis tikai smakai, dulluma mums tāpat pietiek… Ierēdņi laipni piekrīt jebkam, ko stingrā balsī pasaka alkohola tirgotāji. Un jaunais alkohola ierobežošanas plāns nosaka, ka visbargākais sods ir nopietni pakratīts pirksts un atziņa dzert nav labi. Veselības ministrijas ierēdņi pat nevar saskaitīt statistiku, ko sniedz viņu padotības iestādes! Diemžēl tā ir baisa: 2011. gadā neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta brigādes devušās 67 792 izsaukumos pie iedzīvotājiem alkohola apreibumā vai abstinences stāvoklī. To vidū bija 1147 bērni vecumā līdz 18 gadiem. No 2011. gada 67 792 šņabja izsaukumiem 28 728 bija traumas un saindēšanās ar alkoholu, 10 063 – psihozes un uzvedības traucējumi, 1896 – aizkuņģa dziedzera akūts iekaisums, 3383 – alkohola abstinences sindromi, 2568 – alkohola epilepsijas. Kamēr vienā novada galā ātrās palīdzības brigāde skalo dzērāja kuņģi, otrā vairs nevar laikus paspēt uz smagu nelaimes gadījumu.

– Kā jūs skaidrojat to, ka ierēdņi laipni pie krīt jebkam, ko stingrā balsī pasaka alkohola tirgotāji? Kāda interese viņiem lobēt?

– Līdz šim Veselības ministrijas meitenes pret alkoholu un tabaku virzīto politiku kūrēja atbilstoši sabiedrības interesēm. Straujā viedokļu maiņa, pilnīga izdabāšana alkohola ražotāju un tirgotāju interesēm ir tik pārsteidzoša, ka liek papildus pētīt šādas rīcības motivāciju. Šķiet, ka uz ierēdnēm izdarīts politisks vai administratīvs spiediens. Pieļauju, ka viņas kaut kā ietekmējuši alkohola ražotāji vai tirgotāju pārstāvji. Pretējā gadījumā amatpersonas ir koruptīvi iesaistījušās ieinteresētās puses aizstāvībā. Esmu publiski lūdzis valsts sekretāru izpētīt šo jautājumu, jo pilnīgi iespējams, ka ierēdnes ir pakļautas draudiem, agresijai un cita veida ietekmei. Ja tā, tad mūsu uzdevums ir informēt par to tiesībsargājošās iestādes. Ļoti ceru, ka nav taisnība maniem informācijas avotiem, kas apgalvo, ka tieši veselības ministre Ingrīda Circene esot tā, kura veic spiedienu, lobējot alkohola ražotājus un tirgotājus…

– Alkoholisko dzērienu patēriņa mazināšanas un alkoholisma ierobežošanas rīcības plānā (2012–2014) turpmāk nav paredzēts grādīgo dzērienu reklāmas aizliegums drukātajos medijos un vides reklāmās. Arī televīzijai tiks atcelts laika tabu (8.00–22.00) alkohola popularizēšanā. Iespējams, šmigu atkal drīkstēs tirgot un lietot kā valsts, tā arī pašvaldību iestāžu telpās. Vairs nav paredzēts noteikums, ka alkoholiskos dzērienus atļauts pārdot tikai specializētos veikalos un tirdzniecības vietās, izvietojot nošķirti no citiem produktiem. Kā jūs to komentētu?

– Pasaules pieredze liecina, ka efektīvākās metodes, kā samazināt alkohola patēriņu, ir trīs: cenu celšana alkoholiskajiem dzērieniem ar akcīzes nodokļa palīdzību, reklāmas nepieļaušana, kā arī stingri reglamentēta alkohola pārdošana noteiktās vietās (specializētos veikalos). Visi Eiropas Savienības dokumenti par šiem jautājumiem ir arī Veselības ministrijas rīcībā. Pēc tam, kad ministrijas ierēdnes atteicās no reklāmas ierobežojumiem, Ministru kabineta Pārresoru koordinācijas centra vadītājs Mārtiņš Krieviņš bija spiests iesniegt savu protestu ar precīzām norādēm uz konkrētiem pētījumiem. Tie visi ir publiski dokumenti.

– Jūsu oponenti saka, ka Ārstu biedrības aktivitātes vērstas uz to, lai samazinātu legālā alkohola patēriņu, kas, protams, paralēli palielinās nelegālā alkohola apriti. Loģisks domu gājiens: ierobežojot legālo tirgu, zels pagrīdes rūpals.

– Latvijā uz 500 cilvēkiem ir viena točka. Tāda darbojas katrā ciemā un pilsētā, kurā ir policists. Jautājums: vai policists zina, kur atrodas točka? Latvijas Ārstu biedrība nevar iznīdēt šādas nelegālās tirgotavas. Ar to būtu jānodarbojas Iekšlietu ministrijai. Diemžēl šobrīd policija ir absolūti korumpēta un reālās aktivitātēs nelegālā alkohola ierobežošanā neiesaistās.

– Jūs gribat teikt, ka policija piesedz šīs pagrīdes tirgotavas? Ministrs Kozlovskis, izlasot to, sūdzēs jūs tiesā, Apiņa kungs…

– Savulaik žurnālists Sandijs Semjonovs televīzijā pat rādīja vietu, kur Centrāltirgū koncentrējas nelegālais alkohols un cigaretes, arī tumsnējas ādas krāsas latviski nerunājošus apsargus. Vai policija kaut kā reaģēja?

– Varbūt vaina ir slikti uzrakstītos likumos, un policija neko reāli nevar iesākt pret šīm pārdotavām?

– Pērn vairākkārt esmu ticies ar iekšlietu ministru. Viņš mēģina no savā pakļautībā esošās policijas saņemt tādu likumu redakciju, kas dotu iespēju cīnīties pret šīm točkām un diennakts pārdotavām. Bet šķiet, ka policija ir ieinteresēta, lai viss paliek, kā ir, jo nekādus priekšlikumus nav virzījusi. Pats esmu rakstījis daudzus iesniegumus policijai, īpaši par nelegālo tirgošanos nakts veikalos – kafejnīcās. Nekādas reakcijas. Visur Rīgā darbojas šīs bodes, kur cauru diennakti tirgo lejamo alkoholu, vienkārši atskrūvējot pudelei vāku. Šajās iestādēs ne reizi nav sastādīts protokols par alkohola tirdzniecību jauniešiem un likumdošanas pārkāpumiem.

– Protams, mēs varam nojaust, ka tā tas ir, taču, lai apsūdzētu, jābūt pierādījumiem.

– Lielā mērā uz jūsu jautājumu varētu arī atbildēt, atceroties vairākus nesen mirušus dziedātājus un aktierus. Viņi nekad neiegādājās alkoholu pilnīgi nelegālās vietās, bet gan šādās kafejnīcās. Varam uzskaitīt arī tos aptuveni 3000 slimniekus, kas gada laikā ar saindēšanos nonāk toksikoloģijas centrā un reanimācijas nodaļās (no tiem mirst 250). Varam palūkoties uz 30 000 pacientu, kas ārstē dažādas aknu patoloģijas, līdz mokoši aiziet viņsaulē. Nelegālais alkohols mani satrauc no diviem aspektiem. Pirmkārt, par kontrabandas un lokāli šķaidīto (vai tecināto) spirtu valstij nemaksā nodokļus. Otrkārt, tieši točkās pirktais alkohols, kā arī mazākos krogos no mistiskas izcelsmes pudelēm lietais, ir būtiskākais saslimstības un nāves iemesls. Visos Rīgas kantoros (pat valsts iestādēs) piestaigā aktīvisti, kas pārdod melno balzamu 5 litru plastmasas pudelēs – tas esot baigi labs, jo zagts tieši no Latvijas balzama. Taču es ar pilnu atbildību varu apgalvot: no Latvijas balzama pa ķēķa durvīm neizplūst ne piliens balzama. Rūpnīca šo produktu pilda tikai jaunās māla krūkās. Savukārt tās, kas uzpirktas taras pieņemšanas punktos, aiziet nelegālā balzama ražotnēm.

– Arvien vairāk tiek tecināta kandža. Brāgas raudzēšana pat kļuvusi par oficiālu rūpalu, jo ir plaši izplatītas mazās vīna un alus darītavas dažādās viesumājās. Skaidrs, ka tādējādi alkoholisko dzērienu pieejamība pieaug, taču likums to pieļauj. Vai šī nodarbe būtu jāaizliedz?

– Latvijā pēdējos gados atļauts savām vajadzībām tecināt kandžu. Neviens jau nav definējis, ko nozīmē – savām vajadzībām un kā to kontrolēt. Sauksim lietas īstajos vārdos: viesunams, kura lepnākais pienesums ir paštecināts brūvējums, ir dzertuve. Pieļauju, ka vienā gadījumā no pieciem kandžas tecinātāji gatavo produktu bez metilspirta piedevām un fūzeļiem, bet vismaz 80% gadījumu tiek ražota lēna nāve. Tiesa, arī rūpnieciski fabricēta alkohola vidū pietiekami daudz ir kandžas. Turklāt veikalos vismaz 10% stiprā alkohola ir viltojumi.

– Tagad par jauniešu alkoholismu. Kā tur īsti ir – meitenes, šķiet, braši tur puišiem līdzi.

– Sieviešu alkoholisms ir īpaši bīstams, sevišķi 14–18 gadu veco meiteņu grupā.

– Vai tāpēc, ka alkohols ir visefektīvākais līdzeklis idiotu radīšanai?

– Alkohola lietošana bērna ieņemšanas un grūtniecības laikā nosaka Latvijas demogrāfiju. 11. klases meitenes 18 gadu vecumā jau ir potenciālas māmiņas. Lielā mērā esošā situācija ir saistīta ar Izglītības un zinātnes ministrijas noziedzīgo attieksmi pret veselības mācību skolās. Čemurziežu augļķermeņa apmācība 8 stundu garumā ministram Ķīlim šķiet svarīgāka nekā divas stundas, kas veltītas cilvēka fizioloģijai.

– Ko pārsvarā dzer jaunieši?

– Visvairāk sidru, kokteiļus un brūnganu, nenosakāmas izcelsmes putojošu šķidrumu divlitru plastmasas pudelēs, kam uz etiķetes ir uzlikts alus nosaukums.

– Jā, kā saka: visas nelaimes no alus (labākajā gadījumā no konjaka)… Ir tikai viena praksē pārbaudīta likumsakarība, kas spēj ierobežot dzeršanu: augsta cena un barga aprites kontrole.

– Pasaules veselības organizācijas pētījumi liecina, ka bērnu alkoholismu visefektīvāk samazina strikta alkohola cenu celšana, ko panāk, strauji paaugstinot akcīzes nodokli, kā arī dzērienu pieejamības samazināšana. 2010. gada pētījumā redzams, ka 13–17 gadu vecu jauniešu grupā alkoholu bija lietojuši 87%, bet vairāk nekā 40 reizes – 31%. Patiesībā šajā un citos pētījumos redzams, ka vismaz trešdaļa pusaudžu – gan puišu, gan meiteņu – regulāri lieto alkoholu un viņiem tas ir viegli pieejams, jo vairāk nekā 80% atzīst, ka veikalos viņiem labprāt šo alkoholu pārdevuši. Nav lielāka noziedznieka par pieaugušo, kas palīdz bērniem iegādāties alkoholu. Bodnieks, kas pārdod bērnam alu vai izpalīdzīgs ončiņš, kas nopērk nepilngadīgam puišelim šņabīti – kā viens, tā otrs ir noziedznieki, kas liekami cietumā. Noziedzīgs ir arī dzertiņš bērna klātbūtnē. Ja pieaugušais var izvēlēties, vai atrasties pļēgurojoša cilvēka tiešā klātbūtnē vai ne, bērnam šādas iespējas parasti nav. Tāpēc būtisks stratēģiskais jautājums ir par to, kā aizsargāt bērnus un jauniešus no žūpības. Tas, kas nav dzēris līdz 21 gada vecumam, praktiski nekad nekļūst par plenci. Alkoholisms ir atkarība, kas vieglāk izveidojas augšanas, nenobriedušas nervu sistēmas vecumā (līdz pat 25 gadu vecumam!). Ne velti alkohola industrijas darbība ir virzīta tieši uz jauniešu piesaisti dzeršanai, jo bērns ar laiku kļūs par alkoholiķi, tātad – alkohola pircēju. Latvijas Ārstu biedrība ir izstrādājusi likumdošanas izmaiņas, lai bargi sodītu tos, kas piedāvā bērniem dzert, pārdod un kā starpnieki pērk viņiem alkoholu.

– Ņemot vērā plašo nelegālā tirgus daļu (kas netiek pienācīgi kontrolēta), alkohols Latvijā ir salīdzinoši lēts.

– Lētākais 7% alus 2 litru pudelē maksā 80 santīmus. Savukārt kvalitatīvs latviešu alus (piemēram, Tērvetes, Užavas, Valmiermuižas, Piebalgas u.c.) puslitra pudelē maksā 80 santīmus un vairāk. Tātad vismaz četras reizes dārgāk, jo to nosaka kvalitāte un reālas ražošanas izmaksas. Pārrēķinot izdzertā 2 litru 7% alu salīdzinājumā ar šņabi (40 grādu alkohols puslitra pudelē), iznāk, ka puslitram degvīna būtu jāmaksā 1 latu 14 santīmu. Smieklīgākais, ka šo dzērienu dažkārt sauc par apinīti…

 Pilnu interviju lasiet šodienas “Neatkarīgajā”

Avots: nra.lv /Iveta Mediņa