• Tweet

Fotoradaru ieviešanas process Latvijā bija skandalozs un beidzies ar valdības lēmumu lauzt līgumu ar radaru piegādātājiem KS Vitronic Baltica un partneri. Par radaru nepieciešamību, kļūdām to ieviešanā un iespējām tās labot nākotnē Neatkarīgās diskusija ar Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētāju Ainaru Latkovski (Vienotība) un ceļu satiksmes ekspertu, žurnālistu Paulu Timrotu.

Neatkarīgā: – Kas radaru ieviešanas procesā nogāja greizi?

Ainars Latovskis: – Rudenī policija izplatīja pirmās stacionāro radaru kartes, gaidījām, ka oktobra beigās būs stacionāri radari, bet izrādījās, ka uz to brīdi vēl nebija iesniegts neviens būvatļaujas pieprasījums pašvaldībām. Jau tad, kā paredz līgums, vajadzēja izteikt pirmo brīdinājumu, bet tas sekoja tikai 20. janvārī.

– Tajā laikā pārvietojamie radari jau darbojās pilnā sparā, bija daudz iedzīvotāju sūdzību par to, kā un kur tie tiek izvietoti – slēpti, ne bīstamākajās, bet ienesīgākajās vietās, sodi jau par pāris kilometriem (km) virs normas. Vai jau šajā brīdī nevajadzēja stingrāk iejaukties procesā?

A. L.: – Protams, pārvietojamie radari pelna vairāk. Līgums no privātā partnera (PP) puses klaji netika pildīts. Uzskatu, ka līgumā tika pieļautas kļūdas. Tās var labot, bet šķiet, ka tomēr ir vēlme ar šo firmu sadarbību turpināt – tas sāk palikt nesmuki.

Pauls Timrots: – Man šķistu daudz prātīgāk nopirkt dažus radarus, ar tiem nopelnīt vēl dažiem un tā turpināt bez PP, jo te tam privātajam nekādi nespīd nopelnīt. Jo ātrāk brauksim, jo viņi vairāk nopelnīs – tur ietverts slimums jau pašā saknē! Tas ir tāpat kā protēzists, kurš vakaros cilvēkiem sit zobus ārā, lai pašam būtu darbs. Par protēzistu mēs smejamies, bet par šo projektu sakām, ka varbūt ir OK. Nu, nevar tas būt OK, tas ir jau iecerēts šķībs!

– Līgumu slēdza toreizējā iekšlietu ministre Linda Mūrniece. Ja sakāt, ka jau līgumā kaut kas bija greizi, vai Vienotībai arī ir kāda atbildība jāuzņemas?

A. L.: – Noteikti ir. Bet konkursu vinnēja firma, kas visvairāk – 65% – solīja valsts budžetam. Lattelecom atteicās, jo šādi nosacījumi neesot īstenojami. Jau tad vajadzēja trauksmi celt, bet necēla, jo likās, ka citi uz valsts rēķina grib nopelnīt vēl vairāk. Ļoti ceru, ka tas vienkārši bija tāpēc, ka tas Valsts policijai (VP) bija pirmais PP līgums, kas gan neatbrīvo no atbildības, turklāt līgumi ar privātajām organizācijām ir bijuši un būs.

– Valsts budžetā no radariem esot ienākuši 1,2 miljoni latu soda naudas, 35% pārskaitīti Vitronic. Līdz ar radaru ieviešanu mazāk uz ceļiem bija policijas ekipāžas, kas sodīja ne tikai par ātruma, bet arī citu noteikumu pārkāpšanu. Kā tas viss ietekmē satiksmes drošību, budžetu?

A. L.: – Vairākkārt esmu teicis: ja runa ir par budžetu, tad tas jāskata Finanšu un budžeta komisijai. Mūsu uzdevums ir iekšlietas, tātad – satiksmes drošība, un mūs pirmām kārtām interesē mazāks avāriju, ievainoto, bojāgājušo skaits… Nav naudai obligāti jāiekrīt valsts budžetā, kur to pārdalīs medicīnai, jo ir taču avārijās cietušie! Bet kāpēc to caur konkursiem nedot autopoligoniem, nosakot, ka pusgadu pēc autovadītāja tiesību iegūšanas obligāti jāiziet otrā līmeņa apmācība, drošas braukšanas skola, apgūstot praktiski, ko darīt, kad alnis, lapsa izskrien priekšā mašīnai, kā braukt ziemā, pa apledojošu, slapju ceļu? Uzlabosies cilvēku braukšanas prasmes, mazināsies avārijas, nebūs pēc tam medicīnai jādod. Lietuvā daļu naudas tamlīdzīgi novirza, turklāt naudu fotoradariem lietuvieši aizņēmās bankā, un tie ir valsts radari.

– VP vēsta, ka, kopš uz Latvijas ceļiem darbojas fotoradari, par 10% samazinājies atļautā braukšanas ātruma pārkāpēju skaits. Tas ir labs rādītājs attiecībā pret investīcijām, vai tam ir kādas blaknes?

P. T.: – Šobrīd jau varam novērtēt radaru efektu – ne bojāgājušo skaits, ne citi būtiski rādītāji nav kritušies. Pirms gadiem sešiem, septiņiem ar Edmundu Zivtiņu (VP Prevencijas pārvaldes priekšnieks) braucām skatīties, kā darbojas Viļņā ieviestie pirmie radari. Tur, cita starpā, mums drošības centrā parādīja, kā vecpilsētā darbojas video novērošana – tūristiem esot drošāk, par 80% kritusies noziedzība, kabatzādzības, kautiņi daļā, kur bija novērošana. Super! Bet sekoja piebilde: par tikpat procentiem tā pieauga blakus ielās. Līdzīgi ar radariem: tos sastutējot tikai Rīgā un tās apkaimē, uz lielajām ielām, kur var kaut ko smelt, mēs cilvēku agresiju un vēlmi pagāzēt vienkārši aizsūtām mazliet dziļāk laukos, kur pat bērni vālē pa grantēto ceļu bez bažām, ka tur kādreiz būs kāda kontrole. Ātro braukšanu nostumjam pa pakšiem, kur vēl ātrāk var braukt, kur ir vēl bīstamāk, līkumaināks un bedraināks ceļš. Kopējo vidējo ātrumu mēs nesamazinām. Tas, ka uz Jūrmalas šosejas daži varbūt brauc lēnāk, neko neizsaka, jo ar to radaru tu vienkārši vari braukt ātrāk mazliet dārgāk, turklāt jāmaksā pēc pāris mēnešiem. Būtībā nopērc līzingā ātro braukšanu.

A. L.: – Visur radarus neizliks, bet ir apdzīvotas vietas, caur kurām iet valsts nozīmes ceļi, – Murjāņi, kur ir skola, halles abās pusēs, Augšlīgatne, Salaspils un tamlīdzīgas vietas, kur tie noteikti ir vajadzīgi. Braucot cauri Polijai, redzam, ka apdzīvotās vietās, kur ir cilvēku kustība, visur ir radari vai mulāžas – tie liek piebremzēt.

P. T.: – Ikviens būs par to, ka radariem jābūt apdzīvotās vietās, netālu no gājēju pārejām, kur ir cilvēku, īpaši bērnu, kustība. Bet ja, piemēram, Baltezerā radars stāvēja pie zīmes Terora upuru piemiņas vieta un bildēja tos, kas tieši pie zīmes parādās, nu tā bija tāda šmurguļu padarīšana, ar ko nevienu nemāca, neaudzina.

– Cik fotoradaru izvietojums sakrīt ar bīstamāko vietu izvietojumu?

P. T.: – Tām nav obligāti jābūt bīstamām vietām, jo bīstamās vietas ir jānovērš ceļu inženieriem, jo tas nozīmē, ka ir uzbūvēts sūdīgs ceļš. Tiem jābūt, kur ir kaut kāds mutulis ap cilvēku, mašīnu, velosipēdistu pārvietošanos, un pārvietojamos radarus vajadzētu mētāt randomā, lai vismaz vienreiz gadā tie parādās attālākajā lauku pagastā – viņi to atcerēsies ilgi! Protams, ka tajā dienā viņi neko nenopelnīs, bet tam būs profilaktiska ietekme. Stacionārie radari lielākoties ir vietās, kur tie arī vajadzīgi, ko nevarēja teikt par pārvietojamajiem.

– Kur bija tālākā vieta, līdz kurai nonāca radars?

A. L.: – Uz Jāņiem viņi solīja pa laukiem pabraukāt, ko gan nemanīju. Esmu redzējis tikai uz valsts nozīmes ceļiem.

P. T.: – Pēc Jāņiem taisījām aptauju par to, kur, kas redzēja radarus, kampaņu. Policistus un radarus bija redzējuši 7% cilvēku, lai gan policisti solīja, ka būs vairāk nekā jebkad. Vai tā ir visa viņu jauda un spēks, ko pamana tikai 7%? Tad ikdienā viņus redz procents vai divi? Tas ir šausmīgi švaki.

A. L.: – Manuprāt, stacionāros radarus varētu uzticēt Ceļu satiksmes drošības direkcijai (CSDD), no kuras peļņas tos varētu uzstādīt un administrēt, bet VP rīcībā nodot pārvietojamos radarus, kas varētu nebūt tik daudz un nebūt uz pelnīšanu orientēti, bet kas šad tad tiktu novietoti arī laukos, arī – ņemot vērā kādus laikapstākļus, pasākumus. Bet uzsvaru likt uz stacionārajiem radariem vietās, kas ir bīstamākas, kur jāsabremzē.

– Radarus varbūt var finansēt un uzstādīt ar kaut kādu pašvaldību līdzdalību?

P. T.: – Jā, un pašvaldības zina, kur ir problēmas, tās var labāk komunicēt ar saviem iedzīvotājiem, iedzīvotāji var nobalsot par to, kur tas radars tiešām visvairāk vajadzīgs, un, ja paši būs vienojušies, paši arī sapratīs un ievēros. Sabiedrība pati sevi organizē – piebremzē tiešām jutīgās vietās, bet, kur ir taisns un neviens cilvēks tuvumā nedzīvo, visi brauc drusku ātrāk, un neviens to nepārmet. Bet nevajag brutāli 50 visur. Tērbatas iela vai Ulbrokas iela, kur ir četras joslas un neviena pāreja, vai krustojums ir dažādas lietas.

– Ko darīt ar līgumu ar Vitronic?

A. L.: – Jālauž!

– Iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis pieļāvis, ka sadarbību varētu turpināt ar fotoradaru ražotājiem no Vācijas. Ja tā notiek, kam jāmainās radaru ieviešanas procesā, atbildības jomu sadalē?

A. L.: – Izskatījās, ka Vācijas firma par sadarbību ar Vitronic bija piesardzīga, Vitronic gāja pa bankām un pat kredītlīniju nedabūja, jo jebkurš baņķieris redz, ka šis ir neveiksmīgs bizness. Neveiksmīga bija arī komunikācija ar sabiedrību. Ikvienā punktā – neizpilde!

P. T.: – Biju šokā par tiem cipariem, kas tika ieplānoti budžetā no radariem, – 7,3 miljoni pirmajā gadā un tikpat – otrajā. Pat treknajos gados visos sodos ceļu satiksmē kopumā, tostarp par braukšanu dzērumā, ātruma pārkāpšanu un visiem citiem sodiem, izrakstīja apmēram astoņus miljonus, no kuriem iekasēja piecus, sešus, bet krīzes gados – trīs līdz piecus miljonus, ne vairāk! Kā var ieplānot 7,3! Mēs taisāmies nesties nenormālā ātrumā, nosisties, turklāt divus gadus pēc kārtas? Ja vēl būtu pirmajā gadā septiņi, otrajā – trīs, trešajā gadā – divi miljoni, nu, vēl būtu tādas naivas, bet cerības.

– Ja tā plāno, tad nez vai mērķis ir ātruma samazināšana, bet tieši otrādi.

P. T.: – Tieši tā! Bet valstī nekad tik daudz sodos nav samaksāts! Cilvēki tomēr ir skopi, viņi nobremzē pirms radariem.

– Sākotnēji jau ieskrējās ne pa jokam, sūtot vairākumā kvītis jau, sākot no 53 km/h, slēpa, kur varēja. Nespējot panākt šīs naudas kāšanas stratēģijas maiņu, Latkovska kungs rosināja likuma grozījumus un izvietot īpašu saskaņojumu neprasošas brīdinājuma zīmes arī pirms pārvietojamajiem radariem, ko jūsu komisija arī atbalstīja. Cik tālu ticis šis priekšlikums?

A. L.: – Iestrēdzis Tautsaimniecības komisijā, līdzīgi kā iniciatīva ar 10 km/h buferzonu Juridiskajā komisijā. Piekrītu, ka tie nav labākie risinājumi, ka drīzāk jāsakārto radaru izvietošana, kas par tiem atbild un kādi ir mērķi. Un iekasēto naudu dodam drošības poligoniem, liekam braukt! Būs vairāk – aicinām ne tikai tos, kas tikko nolikuši tiesības, bet arī tos, kas tās dabūjuši pirms pieciem gadiem, tos, kam vairāk soda punktu.

– VP apgalvo, ka «atšķirībā no stacionāriem radariem pārvietojamām iekārtām nav jābūt labi pamanāmām no jebkuras vietas». Nepiekrītat?

P. T.: – Šis priekšlikums jau vairāk bija bezspēcīgu dusmu izpausme, jo viņi tā nerrojās, ka cilvēki kļuva nikni. Likt zīmi pirms pārvietojamā radara ir lieka ķēpāšanās. Daudz svarīgāk būtu piespiest to pārvietojamo tiešām pārvietoties uz šīm mutuļojošajām vietām, bet tie kā stāv, tā stāv nedēļām vienā vietā. Es Vitronic direktoram jautāju, cik vajag laika, lai pārvietotos, uzstādītu radaru? 10–15 minūšu. Tad definējam, ka vismaz četrreiz dienā pārvietojamajiem radariem jāpārvācas uz citu vietu – tad mēs panāktu to redzamību! Protams, tie nenopelnītu tik daudz, jo, kamēr stutējas, piķis nenāk!

A. L.: – Jautājums arī, kāpēc viņi nav sestdien, svētdien, nakts stundās? Tieši tāpēc par pārvietojamajiem radariem varētu atbildēt policija, bet par stacionārajiem – CSDD sadarbībā ar pašvaldībām, kopīgi lemt, kur uzstādīs, primāri domājot par drošību, nevis par to, vai tur atmaksāsies.

– No kāda ātruma fiksēt ātruma pārkāpumu būtu optimāli? Šie pāris km virs normas cilvēkus pamatīgi nokaitināja…

P. T.: – Un jau atkal sāk nākt par 5 km/h virs noteiktā ierobežojuma. Man pašam atnāca par 101 km/h uz Siguldas šosejas – nejūtos ne gramu sakautrējies par savu braukšanas ātrumu. Tas jau vispār ir valstij kaitnieciski, jo tā kvītiņas izsūtīšana izmaksā apmēram tos piecus latus, ko viņi prasa man sodā samaksāt.

– Tam visam sekojusi iniciatīva portālā manabalss.lv ar parakstu vākšanu par šo buferzonu 15 km/h, par ko policija saka, ka tādējādi tiek legalizēts lielāks oficiālais braukšanas ātrums. Tas domāts gan apdzīvotās vietās, gan uz šosejas?

P. T.: – Tas vienādots, lai var vienkāršāk izstāstīt, lai gan var arī niansētāk dozēt. Bet arī pilsētā radari nestāv uz Tērbatas ielas, bet stāv uz Ulbrokas, Lubānas ielas, kur ir vairākas joslas, abās pusēs mežs, kur cilvēki ceļa kompozīcijas dēļ brauc ātrāk.

Šos 15 km/h var salīdzināt ar galdnieka darbu: cilvēks nocērt koku ar cirvi, tad ar zāģi to sazāģē, tad sazāģēto smuki ar ēvelīti pielīdzina un beigās ar smilšpapīru nopucē. Bet mēs gribam ar to cirvi – fotoradaru – ļoti precīzi nosēdināt cilvēkus uz precīzo ātrumu. Nē, lai fotoradars šancē kā konveijers virs šiem 15 km/h, bet jutīgajā zonā policists var apturēt vadītāju, teikt: «Vecais, nu, tu, redzi, te ir 50, te ir skola, bērnudārzs, pāreja, nepārredzams stūris, kāpēc tu te brauc uz 60?» Policists precīzāk redz apstākļus, var vadītāju sakaunināt, aizkavēt, pie viena paskatīsies, vai ir apskate izieta, šmigu pārbaudīs. Būtu precīzi sadalīts, kas cirvim, kas zāģim, kas ēvelei, kas smilšpapīram. Mēs ļoti rupji ar radaru mēģinām sist visus līdz pēdējam un aizmirstam par pašiem policistiem, kuri arī māk strādāt ar radariem un kuri ar cilvēkiem var parunāt un veikt profilaktisku darbu.

– Tā jau ir vīzija par vispārējo kultūras maiņu.

P. T.: – Jā. Ideālā gadījumā ar ideāliem autovadītājiem vispār nevajadzētu ātruma ierobežojumus, katrs saprastu, uz cik kurā vietā var braukt. Bet mēs esam ļoti rupji nolēmuši: 50 un 90 km/h. Tas ir pats aptuvenākais mērs. Vienā vietā tie 50 ir ļoti svarīgi, otrā – ne, arī 90. Pa platu ceļu saulainā dienā Jelgavas rajonā cauri tīrumam var braukt varbūt pat uz 200, kur nepamanīts pat traktors nevar parādīties. Šos mērus vajag dozēt ar policistiem, zīmēm, radariem, izvērtēt, kur tas ir svarīgi un kur nav tik svarīgi.

A. L.: – Kad iesniedzām priekšlikumu par 10 km/h buferzonu, mums Juridiskā komisija pārmeta, ka mēs ar to legalizējam pilsētā atļauto braukšanas ātrumu 60 km/h, ārpus pilsētas 100. Bet, ja mēs šādi sadalām radara un policista funkcijas, tā vairs nav legalizācija, tā ir kultūra un attieksme, kādā veidā tiek audzināti autovadītāji. Šis ir loģisks priekšlikums. Mūsu piedāvātie risinājumi bija izmisuma cīņa ar izpildītājiem, redzot, ka lietas nenotiek, kā vajag. Kad redzējām, ka stacionāros radarus neliek jau pusgadu, bet ir tikai pārvietojamie, rosinājām noteikt, ka tikai 30% no radariem var būt pārvietojamie. Tas nozīmētu, ka pārvietojamos viņi nemaz nevarētu likt, kamēr nav stacionārie.

P. T.: – Tie bija tikai ielāpi uz ielāpiem.

A. L.: – Domājot par sakārtošanu, uzskatu, ka CSDD peļņu nevajag uzreiz ieskaitīt budžetā – pērkam lēnām radarus par peļņu, saskaņā ar pašvaldību lūgumiem uzstādām stacionāros. Un policija lai administrē mobilos.

P. T.: – Tur darbojas arī loģiska regulācija: ja ir ātrums – ir nauda, par ko pirkt nākamos, nav naudas – tātad ātrums ir mazinājies, nav arī tādas vajadzības. Un tad nav jāzīlē, vajag – 160 vai 120.

Sākot balsošanu par manabalss.lv izteikto priekšlikumu, arī bija cilvēki, kas teica, ka tas legalizēs ātrumu par 15 km/h lielāku! Tas liecina par to, ka cilvēki totāli netic CP. Nelegalizēs – būs taču ceļu policists smalkajā zonā, bet radars – tikai rupjajā! Viņi netic tai smalkajai zonai! Izrādām viņam uzticību, ļaujam strādāt ar to radaru, lai viņš aptur to skrējēju! Tagad skrējējs rēķinās tikai ar to, ka būs dārgāk, bet, ja viņu par tiem pašiem plus 10 apturēs arī policists, kurš, kaut vai kukuli paņems, bet muldēs minūtes 20, un tu tik un tā nokavēsi, un domāsi, skriet vai nē.

– Viss šis process radīja arī savdabīgus sociālos protestus – brīdinājuma mašīnas Notiek fotomedības, mašīnas, kas bloķēja radaru darbību, ledusskapji vai cita sadzīves tehnika, kas imitē radarus, GPS vadības portāls waze ar kartē iezīmētiem radariem un pašu autovadītāju nemitīgi atjaunotu informāciju par tiem, kurās gan diversanti ik pa laikam dzēš kādu no norādēm. Kā vērtējat šīs aktivitātes? Tiešām mazina ātrumu? Jāsoda vides piemēslotāji?

P. T.: – Ja cilvēki ir gatavi izrakt no šķūnīša veco veļas mašīnu vai ledusskapi, sadabūt krāsu, uzspiest to uzrakstu, aizstiept līdz ceļam, tad jāsecina, ka iekšā ir pamatīgs naids. Cilvēki ļoti nepieņem radarus ne tāpēc, ka gribētu baigi ātri braukt, bet riebjas, ka viņus kontrolē. Apnīk tā strostēšana kā skolā: «Sēdi!», «Runā!», «50!”» un “«tikai 50!». Jāpieiet tomēr saprātīgi. Ja saka truli «50!», cilvēki saka: «Jā, labi, 50!», bet es rakstu īsziņu, ēdu, pļāpāju, man nav jāskatās uz ceļu, jo to galveno prasību – 50 – es izpildīju! Tas neveicina aktīvu un jēdzīgu attieksmi pret satiksmes drošību. Ja nodzīsi cilvēkus uz tiem trulajiem 50 vai 90, cilvēki nesāks braukt uzmanīgāk – viņi piemigs un iebrauks grāvī. Cilvēks ir mazliet steidzīgs, nervozs, agresīvs, viņam tā dūša ir jāpiesien. Ja viņš brauc tos plus 10–15, viņš arī uzmanās, ka tik nebūs kāds policists, uzmanīgi skatās uz ceļu, vai nav radari, policisti, vai kāds nemirkšķina pretī. Ja brauc tik, cik liek, ar kruīziņu uz 90, bet uz ceļu vairs neskatos. Jāsaprot arī cilvēku daba, nevaram cerēt, ka likums visu sakārtos.

– Nevienam nav skaidrības par to, ko darīt ar jau uzstādītājiem radariem pēc līguma laušanas?

Kādu jūs redzat optimālo scenāriju?

A. L.: – Valstij noteikti būtu jāpārpērk izbūvētie stacionāro radaru pieslēgumi, bet ne obligāti šos konkrētos radarus, kuri turklāt ne visur ir iekšā.

– Vai Latvijai var draudēt kādas sankcijas par līguma laušanu un vai tās varētu būt iemesls līgumu turpināt? Ja būs valstij sankcijas pēc totālas līguma neizpildes no privātā partnera puses, vai tas nebūs iemesls aizdomām par korumpētību līguma slēgšanas laikā?

A. L.: – Sankcijas paredzētas, ja valsts nesamaksā to, kas firmai pienākas no soda naudām. Par citu nav runa. Līgumu valsts var lauzt, ja tas nav izpildīts, un valsts ir precīzi gājusi līgumā paredzēto ceļu. 28. septembris ir pilnībā pēdējais laiks saistību izpildei – līgums neparedz citas iespējas.

P. T.: – Prātīgāk būtu visu šo noslaucīt, grozīt likumu par tiem 15 km/h, lai nākamajiem vairs neienāk prātā dabūt 7,3 miljonus divus gadus pēc kārtas, lai uzņēmums tiešām saprot, cik nopelnīs. Jāsāk viss no jauna, sadalot instrumentus pēc jau minētās smalkuma pakāpes un kopā ar sabiedrību precizējot radaru izvietojumu.

Avots: nra.lv /Baiba Lulle

---