• Tweet

Saruna ar Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdi Andri Jaunsleini par ministra Edmunda Sprūdža «reformām», par kurām partijas programmā nav ne vārda, par «apjomīgām saimnieciskām interesēm», un to, kurš maksās par «atkritumu reformu», kā arī par to, ka runāšana vienmēr ir labāka nekā nerunāšana.

– Jūs esat ilglaicīgs Pašvaldību savienības priekšsēdis ar lielu pieredzi, kas, protams, atbilstoši esošajam politiskajam uzstādījumam ir milzu trūkums. Esat strādājis ar dažādiem nozares ministriem. Kā vērtējat pašreizējo vides un reģionālās attīstības ministru Edmundu Sprūdžu, kas amatā ir jau gandrīz gadu?
– Jāstrādā ar jebkuru ministru, kāds nu viņš ir. Atkarībā no pieredzes, kāda ir cilvēkam, nonākot šajā matā, šis darbs ir vai nu vieglāks, vai grūtāks. Gads ir tikpat kā pagājis, un tāpēc arī rodas dažādas reakcijas, jo saudzēšanas periods ir vairāk vai mazāk beidzies.
– Lielo pilsētu asociācija apsver iespēju izteikt ministram neuzticību, jo ministrs it kā neieklausoties pašvaldību vadītājos, savukārt Sprūdžs izteicies, ka nekalpošot politiķiem.
– Nav jau runas par to. Ne vienam, ne otram nav kādam jākalpo. Ja esi ministrs, tad ir jāstrādā ar savas nozares pārstāvjiem un personiskām simpātijām vai antipātijām te nav vietas. Patikai vai nepatikai jāpaliek ārpus darba laika. Darba laikā jāstrādā arī ar tiem pašvaldību vadītājiem, kas nepatīk. Tāpat kā mēs strādājam ar tādiem ministriem, kādi ir, neskatoties uz personiskām izjūtām.
– Sprūdžs jau nesaka, ka viņam kāds nepatīk. Viņš apgalvo, ka ir aizskāris kādas lielas, apjomīgas saimnieciskās intereses.
– Šādi jautājumi būtu visām pusēm jārisina nevis caur presi, bet tiekoties pie sarunu galda. Domāju, ka būs diezgan grūti atrast šīs lielās saimnieciskās intereses.
– Lielo pilsētu asociācijas izpilddirektora vietnieks Māris Kučinskis ministram pārmet, ka pie galda jau viņi kopā sēž, bet ministrs neklausās.
– Tātad vēl jārunā.
– Jūs uzskatāt, ka jārunā tik ilgi, līdz tiek atrasts kaut kāds kopsaucējs?
– Katrā ziņā runāšana ir labāka nekā nerunāšana. Protams, var izveidoties tāda situācija, ka ministrs nozarei, ar kuru viņam jāsadarbojas, nav pieņemams. Tāda situācija valstī ir bijusi ne vienu reizi vien. Konkrētā gadījumā es domāju, ka vēl viss nav izsmelts, lai atrastu kaut kādus risinājumus. Abām pusēm mazāk jābalstās uz emocijām, bet uz to, kas objektīvi ir pamatots. Ministram nevajadzētu apvainoties, bet vajadzētu iedziļināties tajās problēmās, kuras tiek izvirzītas. Tās lietas, kuras ir pašvaldībām svarīgas, netiek risinātas. Tā vietā tiek virzīti ļoti strīdīgi jautājumi.
Interesantākais ir tas, ka šīs idejas, kuras tiek piedāvātas, es neesmu atradis Reformu partijas programmā, kad viņi gāja uz Saeimas vēlēšanām. Normāls process būtu tāds. Ja politiskā partija vēlas realizēt kādas reformas, tad viņi šīs reformas ieraksta savā programmā un piedāvā vēlētājiem. Ja ar šo programmu partija iet uz vēlēšanām un saņem vēlētāju atbalstu, tad vairs nevienam nav ko teikt. Taču Reformu partijas programmā nekā tāda nav. Visas lietas, kas nav programmā, bet parādās pēc tam, ir vēlētāju maldināšana, jo viņi jau nezināja, kas tiks piedāvāts.
– Piemēram?
– Aktualizējies ir jautājums par atkritumu apsaimniekošanu. No tā, kāds būs risinājums, būs atkarīgs nākamais posms. Atbilstoši valsts noslēgtajiem nolikumiem ar ES un ar valsts palīdzību ir uzbūvēta atkritumu savākšanas sistēma ar atbilstošiem poligoniem. Lai šo sistēmu uzbūvētu, pašvaldības bija spiestas ņemt kredītus, galvojumus un izbūvēt poligonus, kā ar valsti bija vienojušās. Visa pamatā ir aprēķini par to, kā šos kredītus varēs atmaksāt. Cik maksās atkritumu nogādāšana un utilizēšana? Tagad kaut ko sistēmā mainīt nav nopietni. Ja grib izņemt ekonomiski izdevīgākos atkritumus ārā no sistēmas, tad jābūt skaidrībai, kas notiek ar gala maksājumu. Beigās paliek iedzīvotājs kā vienīgais maksātājs. Nav jābūt lielai izglītībai, lai saprastu, ka tam, kurš paliks pēdējais maksātājs, būs jāmaksā tāds tarifs, lai poligons varētu ekonomiski pastāvēt.
– Vai ar to gribat teikt, ka Sprūdža piedāvātās izmaiņas atkritumu apsaimniekošanā nozīmē papildu izdevumus iedzīvotājiem?
– Bet nav jau citu risinājumu. Kad taisīja poligonus, bija tehniski ekonomiskie pamatojumi. Tika aprēķināts, kādi būs atkritumu apjomi, cik ilgā laikā poligoni atmaksāsies, kādai aptuveni jābūt cenai. Kopējā sistēmā tika ierēķināti visi šie atkritumi. Ja šobrīd varētu pierādīt, ka, veicot aprēķinus, noteikti atkritumi, piemēram, lielveikalu atkritumi, bija izņemti ārā un ar tiem nerēķinājās, tad var runāt tālāk. Ja var ar aprēķiniem pierādīt, ka tādā gadījumā cenas iedzīvotājiem necelsies, tad mēs varam to realizēt. Pagaidām šādu aprēķinu nav.
– Runā jau, ka atkritumu biznesā darbojas, kā lai tā maigāk pasaka…
– Atkritumu biznesu izveidoja valsts ar saviem noteikumiem. Ja tur kaut kas ir izveidojies, tad valstij ir jānes atbildība. Ja kādi grib kaut kādas izmaiņas, tad lai viņi kā valsts pārņem visas pašvaldību saistības (kredītus un galvojumus), pārņem poligonus un tad rīkojas, kā grib. Pašvaldības ir poligonu īpašnieki. Citādi paliek divas iespējas – vai nu nodrošināt poligonu maksātspēju, ceļot tarifus, vai arī poligons bankrotē. Ja nav tā, kā es saku, tad nevajag ne uz vienu apvainoties vai dusmoties, bet vajag nolikt uz galda aprēķinus. Ja kāds var pierādīt, ka man nav taisnība, ļoti labi. Būtu ļoti priecīgs, ja cilvēkiem nepalielinātos maksa, ieviešot kaut kādas reformas.
– Ko darīt, ja ministrs nekādus aprēķinus galdā neliek, bet paliek pie sava?
– Tad mums visiem ir jāpadomā, kāpēc nav šie aprēķini un pierādījumi. Tad jādomā, kā interesēs tas tiek darīts? Ja viss ir godīgi, tad redzam, kāda ir bilde, un pieņemam saprātīgu lēmumu. Ja redzam, ka maksājumi par poligonu uzturēšanu netiek pārnesti uz iedzīvotājiem, tad nav problēmas. Tad mēs šis reformas varam atbalstīt. Bet tām jābalstās nevis uz emocijām, bet skaidriem aprēķiniem.
– Vēl viena Sprūdža iecere – deputātu skaita samazināšana?
– Vairākums pašvaldību šīs izmaiņas neatbalsta. No deviņdesmito gadu sākuma deputātu skaits samazinājies no 13 tūkstošiem līdz 1,7 tūkstotim. Nevar visās partiju programmās rakstīt, ka mēs sabiedrību iesaistīsim lēmumu pieņemšanā, un tajā pašā laikā iesniegt priekšlikumu samazināt deputātu skaitu. Visā pasaulē vēlēšanu rezultātā iegūtā sabiedrības pārstāvniecība ir objektīvākais sabiedrības interešu pārstāvēšanas veids.
– Netiek jau iebilsts pret sistēmu, bet pret skaitu.
– Ja jau mēs samazinām skaitu, tad mazāka ir sabiedrības pārstāvniecība.
– Kā vērtējat priekšlikumu neatļaut deputātiem savienot darbu pašvaldībā ar darbu pašvaldības uzņemumos?
– Jau darbojas likums par interešu konfliktu, kurš aizliedz piedalīties balsojumos, kuri attiecas uz konkrēto personu. Kaut gan deputāti paši lemj par savu atalgojumu un viņiem pašiem par to ir jābalso. Tās lietas bieži vien aiziet līdz absurdam. Ja jau runājam par interešu konfliktu, tad arī Saeimā deputāti nevar pieņemt nevienu lēmumu par nodokļiem, jo visi nodokļi attiecas arī uz viņiem.
– Vai ministra piedāvājumā ir punkti, kurus jūs varētu atbalstīt?
– Ja gribam stabilizēt pašvaldību darbu, tad vajadzētu atgriezties pie likumdošanas izmaiņām, kā tas bija līdz 1994. gadam, kad pašvaldības vadītāju varēja atbrīvot no amata tikai ar 2/3 balsu, bet amatā apstiprināja ar 50% plus 1 balss. Tas noņemtu to praksi, ka ar vienu deputāta balsi tiek mainīti priekšsēdētāji. Diemžēl šāda prakse ir.
– Vai ministra priekšlikumos ir šāds punkts?
– Pēdējo reizi, kad ar viņu tikos, viņš mutiski teica, ka to varētu atbalstīt. No citiem priekšlikumiem strīdīgs ir arī tas, ka ejam uz pilna laika apmaksātiem deputātiem. Maksimālā alga tiek piedāvāta 900 latu. Tajā pašā laikā nav nekādu aprēķinu, cik tas viss izmaksā. Nav runa tikai par atalgojumu šiem deputātiem. Viņiem arī jāierīko atbilstoši aprīkota darba vieta. Tāpat nevaram prognozēt, kas vēlēsies kļūt par deputātu, ja būs obligāti jāpamet sava līdzšinējā darba vieta. Tiem, kam nav darba, tie noteikti labprāt piedalīsies vēlēšanās, bet vai cilvēki, kas šodien strādā labos darbos gribēs iet par deputātu? Vai izdosies koncentrēt intelektuālo potenciālu, kas var pieņemt lēmumus un virzīt attīstību?

Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas “Neatkarīgajā”

Avots: nra.lv /Bens Latkovskis