• Tweet

Intervija ar bijušo iekšlietu ministru, fonda Culture Bridges International prezidentu Ēriku Jēkabsonu.

– Kas notiek ar Bislana Abdulmuslimova holdingu? Jūs taču bijāt holdinga padomes priekšsēdētājs, nu vairs neesat.

– Holdings turpina darboties. Es tajā tiešām vairs neesmu. Bislanu joprojām uzskatu par izcilu biznesmeni un Latvijas patriotu ar liela mēroga domāšanu. Viņam joprojām sokas biznesā ne tikai Latvijā, bet arī starptautiski. Ņemot vērā to, ka es strādāju ASV fondā, kurā pavadu diezgan daudz laika, vairs nevaru to pietiekami atlicināt darbam holdingā, kurā tikko notika reorganizācija.

– Pastāstiet, lūdzu, par Amerikas fondu, kurā strādājat.

– Esmu prezidents starptautiskā fondā, kura nosaukums ir Culture Bridges International (CBI). Tas nodarbojas ar tādu jautājumu risināšanu, kas saistās ar civilizāciju sadursmēm. Pēc aukstā kara beigām, kad izjuka Padomju Savienība, pasaule no bipolāras kļuva par multipolāru, un šobrīd vairs nav ASV pret Krieviju, bet ir ASV, Krievija, Indija, Ķīna, Eiropa – vismaz pieci milzīgi poli. Ekonomisko, politisko un militāro konfliktu pamatā ir civilizāciju sadursme, un civilizāciju uzbūvi savukārt nosaka nacionālā un reliģiskā identitāte. Ja šis jautājums netiek izprasts, nācija vai pat civilizācija kļūst par bezpersonisku veidojumu, par tādu, par kādu patlaban kļūst Eiropas Savienība, kas savā liberālismā un globālismā cenšas noārdīt nāciju robežas un iznīcināt tradicionālās vērtības. Tas nenāk par labu nacionālām valstīm – tādām kā, piemēram, Latvija. Tas ir ne tikai akadēmisks, bet arī praktisks jautājums. Kopā ar saviem amerikāņu kolēģiem esmu bijis gan Irākā, gan Kurdistānā, kā arī risinājuši problēmas Jemenā un Sīrijā. Darbojos arī līdzīgā fondā kopā ar Monako princi Albertu. Šādi fondi preventīvi cenšas novērst konfliktus, izmantojot tā dēvētos tautas diplomātijas paņēmienus. Visu konfliktu pamatā ir tas, ka pietrūkst dialoga, pietrūkst tilta starp tautām, kultūrām. To redzēju Briselē, kur sanāksmēs sēdēja divdesmit pieci dažādu valstu iekšlietu un tieslietu ministri: viss notika burta kalpībā un birokrātiskā politkorektumā, un nevienam nebija vēlēšanās saprast, kas tad īsti notiek nacionālajās valstīs.

– Ja pareizi saprotu, jūs, darbojoties šajā fondā, pārstāvat ASV?

– Ne tikai. Es cenšos pārstāvēt arī Latvijas intereses. Mēs diskutējam par postpadomju telpu, sevišķi par Baltiju un Latviju, jo Baltijas valstis ir ES ārējā robeža un šīs valstis atrodas ģeopolitiski svarīgā vietā.

– Kas īsti ir diskusijas objekts?

– Viens no diskusiju objektiem ir reģionālā drošība – gan akadēmiskā, gan praktiskā skatījumā un risinājumos. Tā, piemēram, darbojamies Sīrijā, kur situācija būtu vēl traģiskāka, ja ne mūsu fonda iejaukšanās. Protams, tur ir lielo spēlētāju – Krievijas un citu valstu – intereses, taču vienmēr jābūt kādiem, kā mēdz teikt, on the field – laukuma spēlētājiem, kuri saprot, kas patiesībā notiek.

– Teicāt, ka esat bijis arī Kurdistānā.

– Kurdistānu uzskata par Irākas daļu, tomēr tā patiesībā ir suverēna valsts, savukārt Irāka kā valsts praktiski vairs neeksistē: tur ir tikai militārā vara un cilšu vara, plus vēl bandas, kas laupa cilvēkus un spridzina. Bet Kurdistāna ir kā safe heaven, kā droša oāze, un, kad biju Kurdistānas galvaspilsētā Erbilā, tā mani ārkārtīgi pārsteidza: šī pilsēta ir kā otra Dubaija – tur ceļas debesskrāpji, tur ir moderni hoteļi un restorāni. Protams, centrā ir senpilsēta, bet apkārt ir milzīgi parki un biznesa centri, tur ir gan American village, gan Italian village, gan Swiss village – amerikāņu, itāļu un šveiciešu centri. Zem Kurdistānas ir naftas okeāns, tur ir milzīga nauda, milzīgas bagātības. Dubaija tika uzcelta tuksnesī, bet Erbila skaistā, zaļā, ūdeņiem bagātā vietā. Tikos ar Kurdistānas prezidentu Barzani un kalnos – ar erki cilts vadoni Muhamedu Erki. Izrādījās, ka viņu interesē Latvijas preces, īpaši – gaļas izstrādājumi, pārtikas tehnoloģijas. Tādā veidā man bija iespēja lobēt mūsu uzņēmējus Kurdistānā. Tā kā kurdi savulaik ir daudz cietuši no Sadāma Huseina režīma, viņos ir stipri attīstīts goda un pienākuma jēdziens, tāpēc sarunas ar Kurdistānas valdības augsta līmeņa cilvēkiem bija ļoti nozīmīgas, jo es pārstāvēju ne tikai ASV fondu, bet arī Latviju, kaut neoficiāli. Starp citu, Kurdistānas pārstāvji jau bija atbraukuši uz Latviju, viņi apmeklēja Rēzeknes un Daugavpils gaļas kombinātus un bija sajūsmā, cik efektīvi tur viss notiek. Tā, risinot lielos jautājumus, kas vissvarīgākie fondam CBI, man iznāk risināt arī mazos – tādus kā, piemēram, gaļas un tehnoloģiju eksports un investīcijas vispār, kā arī ģeopolitisko un kultūras īpatnību analīze.

– Reizēm šķiet, ka mēs pārāk slīgstam provinciālismā, nevēloties ieraudzīt to, kas notiek pasaulē. Un tajā pašā laikā mēs nemēģinām izmantot savas nacionālās īpatnības, lai pārliecinātu pasauli par to, ko mēs patiešām spējam un protam.

– Jā, tā diemžēl ir. Tiekoties ar ASV senatoriem, diplomātiem un biznesmeņiem, esmu pārsteigts, cik dziļi viņi interesējas par Baltijas valstīm un cik patiesi viņi uzskata šīs valstis par nozīmīgiem spēlētājiem. Savukārt mēs paši sakām: mēs esam maza valsts, mēs neko nevaram. Bet Šveice arī ir maza! Savulaik tikos ar amerikāņu politiķi Lorencu Īglbergeru, kas kādu laiku bija ASV valsts sekretārs, ar viņu diskutējām vairākas stundas, un viņš ar tādu pārliecību runāja par Baltijas valstīm, par to, ko mēs varam izdarīt valsts labā. Bet tas laikam ir mūsu vājums un lāsts – sevi parādīt kā mazus un nevarīgus cilvēciņus. Uzskatu, ka mēs esam liela valsts un liela nācija, mēs esam pilntiesīga ES un NATO dalībvalsts. Ne jau kvantitātē kādas valsts lielums mērāms: Čehija, piemēram, arī nav teritoriāli liela, bet tur bija Vāclavs Havels, kurš bija vizionārs, ar gara spēku apveltīts intelektuālis, kurā ieklausījās ASV un citu valstu prezidenti. Mums beidzot jānotic pašiem sev.

– Kāpēc tad neticam?

– Tāpēc, ka mūsos ir bailes – bailes no Krievijas, no tā, ka mēs iznīksim, ka mūsu valoda pazudīs. Bailēm parasti ir iracionāls, pat primitīvs pamats. Bet Svētajos rakstos ir teikts, ka baiļu nav mīlestībā. Un ar mīlestību es domāju pasaules skatījumu, spēju redzēt pasauli kopsakarā, būt apgaismotam, saprast cilvēka dabu. Ja cilvēks skatīsies šādās kategorijās, viņš nekad nebūs vīlies un sarūgtināts – kā tas nereti ir ar mūsu cilvēkiem. Mēs visu laiku viļamies – Saeimā, partijās, līderos, līdzcilvēkos, krievos, amerikāņos, kaimiņos, Eiropas Savienībā. Tas liecina par garīgo infantilismu, jo neredzam lielos

kopsakarus. Tā arī mēs paliekam – vīlušies, nelaimīgi, iegrimuši smīnošā ņirdzīgumā par visu un visiem. Latviešiem piemīt upura mentalitāte. Ja mums nebūs gara spēka izkāpt no šīs slimīgi provinciālās situācijas, mēs tā arī iznīksim kā nevienam nevajadzīgs, īgns veidojums.

– Vai redzat kādu politisko spēku, kas varētu izvilkt tautu no šīs īgnās snauduļošanas, lai pateiktu – ko darīt?

– Ir grūti pateikt tautai, kas tai būtu jādara. Vai to varētu pateikt kāds no mūsu vadošā politiskā spēka – Vienotības, piemēram, Valdis Dombrovskis? Bet viņš vienkārši ir labs ES līmeņa funkcionārs, nevis ar vizionāra spējām apveltīts līderis. Latvijā nav šādu cilvēku, kuriem būtu skaidra vīzija, kurp jāiet mūsu valstij.

– Nu kā tad nav – ir taču Nacionālās attīstības plāns.

– Jā, tur ir sazīmēta piramīda ar nesliktām lietām, bet absolūti nav nacionālas valsts idejas. Rietumos jau sen runā par burned nation phenomenon (izdegušo nāciju sindroms – angļu val.): Baltijas valstu iedzīvotāji, kas bija ļoti lielās gaidās un cerībās par atgūto brīvību, sajuta, ka, paejot Atmodas gadiem, to laiku patiesos cīnītājus un vizionārus nomainīja konjunktūristi un tehnokrāti, kas izzaga valsti un demokrātijas vietā atnesa banditokrātiju. Tāpēc jau cilvēkos radās šis izdegšanas sindroms, kas savukārt dzemdināja lielu cinismu. To nav iespējams likvidēt, ja nenotiek pilsoniskās apziņas maiņa un garīgā atdzimšana tautā.

– To vieglāk pateikt nekā izdarīt.

– Toties ir iespējams izveidot desmit principu sarakstu, ko neviens neapstrīdēs. Līdzīgu sarakstu izveidoja amerikāņu domātāji, no savas apjomā lielās un pamatīgās konstitūcijas izceļot ārā svarīgākos principus. Kāpēc gan latvieši nevarētu rīkoties līdzīgi? Bet ko mēs dzirdam? Dombrovskis visu laiku tikai atkārto «strukturālās reformas», «konsolidēt», «fiskalizēt» un ko tur vēl ne. Kāpēc no Satversmes nevarētu izvilkt būtību un pasniegt to cilvēcīgā valodā?

– Jābūt cilvēkiem, kuriem piemīt spēja redzēt nākotnes vīziju. Diez vai valdībā tādus varēsim saskatīt. Drīzāk jau inteliģencē, kas pagaidām klusē.

– Kad studēju Čikāgas universitātē, Lehs Valensa (bijušais Polijas prezidents un arodkustības Solidaritāte līderis – E.V.) viesojās universitātē, uzstājoties ar ļoti harismātisku runu. Tur bija arī daudz politologu, un tas notika 1990. gadā. Viņš savā runā citastarp pauda pārliecību, ka Polijai jābūt ES un NATO. Amerikāņu politologi visi kā viens kušināja Valensu, sak, nevajag kaitināt Krieviju. Valensa paklausījās tās gludās politologu runas, piecēlās kājās un ar dokera tiešumu noteica: «Zināt, bija tāds slavens ģenerālis Kazimirs Pulaski – poļu izcelsmes amerikānis, kara varonis. Ja viņš, vēl Ābrams Linkolns un Džordžs Vašingtons dzirdētu jūsu runas, viņi kapā otrādi apgrieztos.» Pēc Valensas runas studentu auditorija cēlās kājās un aplaudēja, izsvilpjot politologus. Lūk, tādi kā Valensa mums vajadzīgi. Reiz par Latvijas ģeopolitikas lietu sarunājos ar kādu atvaļinātu NATO ģenerāli – par to, ka mums vajadzīgas gan Krievijas, gan ASV investīcijas. Viņš piebilda, ka mums tomēr nevajadzētu likt pārāk lielas cerības uz Ameriku. Atbildēju, ka mēs uz amerikāņiem tiešām neliekam nekādas cerības, un tas ir kopš tā laika, kad Rūzvelts un Čērčils atdeva mūs PSRS okupācijai. Mūsu sabiedrotie ne vienreiz vien mūs ir nodevuši grūtās situācijās. Bet mēs gan varam jums, amerikāņiem, palīdzēt, jo mums ir dzīva brīvības atgūšanas izjūta, savukārt Amerika pēc aukstā kara beigām ir zaudējusi savu identitāti, un mēs – kā jau sabiedrotie – varam pamācīt, kā to atgūt. Viņš aizdomājās un piekrita man.

– Amerikāņi ar visiem līdzekļiem tomēr cenšas, lai vienotu nāciju: patriotiskas filmas, patriotisma mācības skolās u.tml. Latvijā nekā tāda nav, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc nevaram kļūt par spēcīgu, patriotisku nāciju.

– Tā nav tikai psiholoģiska, antropoloģiska vai sociāla tēma. Ir pētījumi, kas liecina: latvieši pieder pie nācijām, kas ir asimilējamas. Mēs esam atvērtā tipa nācija – pretstatā lietuviešiem, kas ir slēgtais tips. Lietuviešiem ir karaļvalsts pieredze, turklāt viņi ir monolīti katoliska nācija. Latviešiem savukārt ir pagānisma nosliece un dainu ētika, kas ir kultūrbagāta, taču nav spējusi radīt filozofiskas atziņas, kam jābūt valsts un nācijas pamatā. Latviešiem nav monoteisma, nav absolūto vērtību patosa, ar ko gan nav katru dienu jādzīvo, bet tam vajadzētu mitināties zemapziņā. Paskatieties, ko redz televīzijas ziņās! Katru dienu kāds pieķerts, kāds kaut ko nozadzis, kāds kaut ko muļķīgu pateicis. Pasmejamies, un viss. Tāda smīnošā, pseidointelektuālā, augstprātīgā, apņirdzošā kultūra.

Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas “Neatkarīgajā”

Avots: nra.lv /Elita Veidemane