• Tweet

Par banku problēmām, pilsētas attīstību un latviešu valodu runā Jelgavas pilsētas domes priekšsēdētājs Andris Rāviņš (ZZS).

– Pastāstiet, lūdzu, hronoloģiskā secībā, kas un kā notika, līdz nonācāt pie secinājuma, ka Jelgavas pašvaldības nauda no Swedbank jāpārskaita uz citu – drošāku – vietu.

– Tas notika sestdienas vakarā, 10. decembrī. Bijām kādā pasākumā, uz kuru vēlāk ieradās arī Ziedonis Caune [Jelgavas novada pašvaldības vadītājs]. Viņam iezvanījās telefons, un pēc šā zvana viņš uzrunāja mani, sak, klausies, man pa telefonu tikko teica, ka Stokholmā nestrādājot Swedbank bankomāti. Esot kaut kādas problēmas. Kam zvanīt? Nolēmu, ka jāzvana finanšu ministram Vilkam. Pateicu viņam to pašu informāciju, ko dabūju no Caunes. Lūdzu, lai Vilks noskaidro būtību un pēc tam man piezvana. Pagāja stunda, viņš man nepiezvanīja. Nolēmu ar Vilku sazināties vēlreiz. Viņš pacēla klausuli un izstāstīja, ka esot iegājis internetā un tur viss ir kārtībā. Atbildēju, ka tas mani ne sevišķi pārliecina. Lūdzu, lai viņš piezvana vēl kādai amatpersonai un dod man ziņu. Būtu labi, ja kāds mūsu sarunas ierakstu nopublicētu – Drošības policijai tādas noklausīšanās iespējas droši vien ir. Mums jau pietiek ar to, ka Jelgavas pilsētas pašvaldības uzņēmumi jau Krājbankā ir pazaudējuši (varbūt tikai iesaldējuši?) lielu naudu – ap 800 000 latu. Piedevām vēl Jelgavas slimnīca Krājbankas depozītā bija ielikusi naudu – 530 000 latu, lai sagatavotos nākamā gada projektiem, kas saistās ar slimnīcas rekonstrukciju. Man vajadzēja pārliecināties, ka viss ir kārtībā, jo šodien neviens likums pašvaldību neaizsargā. Komercuzņēmumi ir aizsargāti vismaz ar 70 000 latu atgūšanu, bet pašvaldības nav aizsargātas. Pēc šādas informācijas saņemšanas vai, precīzāk sakot, pēc tās trūkuma mēs, protams, bijām satraukti. Bet mums vienkārši vajadzēja saņemt informāciju, kas apstiprinātu vai noliegtu mūsu bažas.

– Ar ko jūs pēc tam sazinājāties?

– Ar pašvaldības finanšu nodaļas vadītāju. Tā kā skaidras atbildes no Vilka nebija, es finanšu nodaļas vadītājai devu uzdevumu ar internetbankas palīdzību pārskaitīt no Swedbank aptuveni 130 000 latu uz citu banku.

– Vai Caune arī zvanīja Vilkam?

– Nē. Es tikai viņam atstāstīju situāciju. Mūsu galvenais uzdevums bija rūpēties par to naudu, kas mums uzticēta kā pašvaldību vadītājiem. Tā ir nodokļu maksātāju nauda, kas ir atkarīga no mūsu rīcības.

– Valdības vīri pēc Krājbankas kraha taču ierosināja glabāt naudu «drošās bankās». Bet neviens nepaskaidroja, kuras tieši ir šīs «drošās bankas». Tātad mums ir arī nedrošās? Kuras tieši, kā jūs domājat?

– Nule notikušajā lielo pilsētu sanāksmē es tieši šo jautājumu uzdevu Vilka kungam: kā mums rīkoties šādos brīžos, kad publiskajā telpā parādās informācija par kādas bankas problēmām? Pie kā mums griezties? Kam jautāt? Kāds ir vajadzīgās informācijas ieguves mehānisms? Atcerēsimies kaut vai sāpīgo piemēru ar Raimondu Paulu: viņš zvanīja Krājbankas šefam Ivaram Priedītim burtiski dažas stundas pirms šīs bankas kraha, un Priedītis teica, ka viss ir kārtībā. Tas ir muļķīgi pēc definīcijas – prasīt situācijas skaidrojumu no bankas pārvaldnieka. Viņš tāpat neko neteiks. Ir jābūt valsts institūcijām – vai tā ir FKTK, vai tā ir Drošības policija –, kas var sniegt objektīvu informāciju pašvaldību vadītājiem, kuru atbildībā ir lielas naudas summas.

– Ja jau šīm iestādēm bija informācija, tad vajadzēja rīkoties uzreiz, brīdinot sabiedrību par baumām, kurām saprātīgiem cilvēkiem nevajag pakļauties. Bet šīs iestādes kārtējo reizi rīkojās PĒC TAM.

– Uzskatu, ka komunikācija ar sabiedrību ir bijusi absolūti neveiksmīga. Kad konferencē runājām ar Valsts prezidentu, viņš kā vienu no svarīgākajām minēja nevis ES finanšu problēmu, bet gan uzticības problēmu. Latvijā šī uzticības problēma ir ārkārtīgi nopietna un sarežģīta. Atbildīgo amatpersonu komunikācijai ar sabiedrību jābūt ļoti pārliecinošai un godīgai, lai sabiedrībai rastos drošības izjūta, proti, ja tas cilvēks ir teicis, tad mums ir kārtībā, tātad tiešām viss ir kārtībā. Protams, neviens nevar būt simtprocentīgi drošs pilnīgi par visu, bet ir jābūt kādam mehānismam, kas rada šo pārliecību. Mēs jau esam uzkāpuši uz grābekļiem daudzkārt, sabiedrība ir tikusi maldināta, un cilvēku ticība ir mazinājusies katastrofāli. Ja Stokholmā tiešām bijusi kaut kāda bankas sistēmas problēma, tad kāpēc sabiedrība nebija par to informēta? Mūsdienās ir milzum daudz iespēju, kā apziņot cilvēkus. Ja patiesībai atbilst versija, ka pie vainas ir ārzemju specdienesti, tad jāatzīst, ka tie nostrādājuši vienkārši lieliski.

– Kaut kā pārāk svarīgi izklausās – ārzemju specdienesti… Manuprāt, šajā situācijā vainojama mūsu pašu bāleliņu neizdarība, kā arī totāls autoritāšu trūkums: cilvēki vairs netic nevienam augstā amatā sēdošam īpatnim, lai arī cik pārliecinoši tas runātu.

– Izrādās, ka ažiotāža ap Swedbank bijusi veselu nedēļu.

– Vai Drošības policija jūs vainoja ažiotāžas celšanā?

– Ja mani aicināja kā liecinieku, acīmredzot kaut kādas aizdomas par to viņiem bija.

– Varbūt tomēr vajadzēja par liecinieku saukt premjeru Dombrovski, kurš teica, ka «visdrošāk [glabāt naudu] ir Valsts kasē neapšaubāmi» un «glabāt šos līdzekļus valstij piederošajās bankās nekādu risku nav», netieši norādot, ka pārējās bankas (kuras it īpaši?) ir riskantas? Līdzīgas domas pauda arī finanšu ministrs Vilks un Saeimas Budžeta un finanšu komisijas vadītājs Jānis Reirs. Izskatās, ka tieši šīs amatpersonas ar saviem nepārdomātajiem izteicieniem grauj banku sistēmu un rada nevajadzīgu ažiotāžu. Uz kurieni tad jūs pārskaitījāt pašvaldības naudu?

– Konsultējoties par šo jautājumu gan ar Dombrovski, gan Vilku, es liku pārskaitīt pašvaldības naudu gan uz SEB banku, gan uz Valsts kasi. Par SEB banku es ar viņiem konsultējos vēl pirms Swedbank notikumiem. Publiskā telpa visu laiku bija pilna ar mītiem un versijām. Lielo pilsētu sanāksmē Valsts kases pārvaldnieks apgalvoja, ka šī iestāde veiks iekšējo pārstrukturēšanu, lai Valsts kase šādos kritiskos brīžos, uzticības krīzes gadījumos varētu atbilstoši darboties. Jautājām ministram Vilkam: vai viņš apliecina, ka Valsts kase ir gatava darboties šajā jomā? Viņš atbildēja, ka nē. Tas tāpēc, ka Valsts kase nevar nodrošināt ātru un operatīvu darbību ikdienas vajadzību apmierināšanai. Valsts kase saskaņā ar likumu nevar būt komerciestāde. Tā ka mēs paliekam izvēles priekšā, mums pašiem jāseko banku reitingiem, un atbildība ir uz katru pašvaldības vadītāju. Tāpēc ir jābūt drošiem avotiem, kas mums var pateikt, kā kurā gadījumā rīkoties. Mēs, lielo pilsētu vadītāji, nolēmām, ka aicināsim uz sarunu FKTK vadību, lai izrunātu šīs lietas.

Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas “Neatkarīgajā”

Avots: nra.lv