Intervija ar Ministru prezidentu Valdi Dombrovski (Vienotība).

Ar ko koalīcija ar Zatlera Reformu partiju un Nacionālo apvienību atšķiras no koalīcijas ar Zaļo un zemnieku savienību?

– Esmu strādājis trīs dažādās koalīcijās un neesmu mēģinājis dalīt, kuras ir bijušas labākas, kuras sliktākas. Zināmas atšķirības, protams, ir. Ar jauno koalīciju darbs pie 2012. gada budžeta izveides noritēja raitāk, nekā tas bija gadu iepriekš koalīcijā ar ZZS. Šobrīd var arī virzīties uz priekšu veselā virknē jautājumu, kas skar tiesiskuma nostiprināšanu. Iepriekšējā koalīcijā tas daudzos jautājumos nebija iespējams.

– Kuros jautājumos jūs esat stiprinājuši tiesiskumu jaunajā koalīcijā?

– Pēc ļoti daudzu gadu nokavēšanās esam pieņēmuši nulles deklarāciju likumu. Esam izvēlējušies KNAB vadītāju, šis process ir noritējis sekmīgāk nekā iepriekš. Ir papildu ieceres par atklātajiem balsojumiem amatpersonu iecelšanā, par atbildības pastiprināšanu par partiju finanšu pārkāpumiem, par jautājumiem par mediju īpašnieku atklātību…

– Par mediju īpašnieku atklātību taču jau ir pieņemts likums!

– Es domāju, ka šīs normas ir jāprecizē, jo nesenā pieredze, kas ir bijusi, liecina, ka īpašnieki slēpjas aiz kādiem ofšoriem, un, manuprāt, tas rada problēmas. Ja mēs studējam citu Eiropas valstu pieredzi, kā atklātība tiek nodrošināta līdz patiesā labuma guvēja līmenim, tad mums tas arī ir jānostiprina likumdošanā.

– Ko jūs domājāt ar «neseno pieredzi»?

– Kaut vai tie paši neskaidrie notikumi ap Dienas pirkšanu un pārdošanu, kur pietiekami ilgi nebija skaidrs, kam pieder Diena un kādas intereses aiz tā stāv.

– Un ja jūs zināsiet tos īpašniekus un intereses, ko tad iesāksiet?

– Tas ir drīzāk caurspīdīguma jautājums, zināt, kādas intereses aiz kāda medija stāv, kādu politiku tas

atbalsta.

– Intereses un atbalsts noteiktai politikai ir labi nolasāms mediju saturā.

– Atklātības prasību nostiprināšana jebkurā gadījumā nevarētu nākt par ļaunu.

– Jūs izjūtat iekšēju politisku sacensību koalīcijā?

Vairāki Vienotības pārstāvji ir izteikušies, ka uz nākamajām vēlēšanām tādas Zatlera Reformu partijas vispār nebūs. Gan jau ZRP apvienosies vai saplūdīs ar Vienotību. Jūs redzat tam kādus šķēršļus?

– Protams, ka politikā vienmēr ir zināms sāncensības elements. Gan koalīcijas iekšienē, gan sadarbībā ar opozīciju. Šī koalīcija šajā jomā nav nekāds izņēmums.

Kas attiecas uz ZRP – tad ir zināms, ka mēs savulaik piedāvājām Valdim Zatleram iesaistīties Vienotībā. Šādu notikumu attīstību nākotnē nevar izslēgt, bet pašlaik mēs aktīvi neko tādu neplānojam.

– ZRP ministri izskatās tādi aktīvāki reformatori, salīdzinot ar Vienotības ministriem. Jūs neaicināsiet Vienotības pārstāvjus arī reformēt ministrijas, samazināt par 20% darbinieku skaitu kā, piemēram, izglītības uz zinātnes ministrs Roberts Ķīlis?

– Kopumā Ķīļa kunga iecerētās reformas IZM es vērtēju pozitīvi un esmu aicinājis arī citus ministrus izvērtēt optimizācijas iespējas savā nozarē. Jāatzīst gan, ka ministriju skaita un darbinieku skaita ierobežošanu mēs veicām 2009. un 2010. gadā, kad ministriju centrālie aparāti tika samazināti vidēji par trešdaļu un aģentūru skaits tika samazināts uz pusi. Tas gan neizslēdz to, ka ministrijās nebūtu tālāku optimizācijas iespēju. Es ceru, ka Ķīļa kunga aktivitātes dos rīcības stimulu arī citiem ministriem.

– Ķīli jūs slavējat par reformatorisko rosību. Bet, ko vieni dēvētu par reformām, citi – par eksperimentiem ar bērniem, piemēram, jautājumā par mācību ilgumu. Jums tāda hiperrosība, tracinot bērnus, vecākus un pedagogus, tiešām šķiet atbalstāma?

– Protams, ja tiek piedāvātas reformas, kas skar nozari, tām jābūt pārdomātām un izdiskutētām ar nozares pārstāvjiem. Jābūt skaidram, kādi ir reformas ieguvumi. To es esmu ar ministru pārrunājis, viņam stājoties amatā, un ceru, ka viņš šo uzstādījumu īstenos.

– Tas nozīmē, ka jūs apturēsiet reformas, kuras jums šķitīs nepietiekami izdiskutētas nozarē?

– Domāju, ka Ķīļa kungs mani saprata un šādas diskusijas nozarē īstenos.

– Jaunā valsts uzņēmumu pārraudzības centralizētā institūcija – jūs atbalstāt tās izveidi?

– Pamatuzstādījums ir tāds: ir likvidētas valsts uzņēmumu padomes un attiecīgo valsts uzņēmumu pārraudzību veic valsts sekretāri. Iedomājieties Satiksmes ministrijas valsts sekretāru, kuram bez pilna darba laika ministrijā vēl ir jāuzrauga padsmit nozares uzņēmumu, kas ir ļoti lieli uzņēmumi. Tas nav efektīvs uzraudzības mehānisms. Taču efektīvākais modelis arī nebūtu atjaunot šīs te politizētās uzņēmumu padomes. Tieši tāpēc šo bijušo padomju funkcijas varētu realizēt centralizētā institūcija, kurā būtu profesionāli atlasīti cilvēki.

– Un šie cilvēki tad nebūtu politiski angažēti?

– Šajā institūcijā būtu profesionāli un pastāvīgi darbinieki. Uzņēmumu padomēs taču bija tikai pēc partiju kvotām likti partiju pārstāvji.

– Kā jūs varat garantēt, ka šeit darbinieki netiks likti pēc partiju piederības un interesēm?

– Pati iecere ir pilnīgi citāda, un galvenie šajā gadījumā būs profesionalitātes kritēriji. Te nebūs nekādu partiju kvotu kā padomēs, kuras tika likvidētas manas pirmās valdības laikā.

– Veidojot šobrīd citu uzraugošu institūciju – Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi –, gan viss notiek pa vecam – ar partiju interesēm un kvotām.

– Tā ir, jāatzīst, viena ļoti specifiska institūcija, ar kuru nodarbojas Saeima. Valdība šajā darbībā nav iesaistīta.

Kas attiecas uz jauno valsts uzņēmumu pārraudzības modeli – to mēs skatīsim nākamajā Reformu vadības grupas sēdē un prasīsim arī sociālo partneru viedokli, kā nodrošināt efektīvāku valsts kapitālsabiedrību pārvaldi.

– Kampaņa valsts konstitucionālo pamatu nostiprināšanai – vai tiešām valsts pamati jāstiprina ar kampaņu? Vai kampaņa vajadzīga tāpēc, ka nav jaunu pasūtījumu Aināra Ščipčinska publisko attiecību kantoriem, kurus dāsni Vienotība sponsorēja ar 150 tūkstošiem latu uz pagājušajām vēlēšanām?

– Es nemeklētu šāda veida sazvērestību teoriju. Par šo kampaņu vēl lems koalīcija. Manuprāt, tā nav referenduma kampaņa, tai jābūt plašākai kampaņai, gan pēc tvēruma, gan ilguma, kas būtu vērsta uz valsts konstitucionālo pamatu skaidrošanu un tādu pilsoniskās izglītības veicināšanu. Tas ir būtiskāks un ilgāks darbs nekā tikai viena referenduma jautājums.

– Kāpēc valdība neizmanto citus instrumentus latviešu valodas nostiprināšanai – piemēram, apmācības pastiprināšanu, kritēriju pieņemšanai darbā pastiprināšanu, galu galā – pretestību ne vien krievu, bet arī angļu valodas ekspansijai valsts iestādēs.

– Attiecībā uz izglītības jautājumiem – paplašināt latviešu valodas apguves iespējas cittautiešiem – mēs pie tā strādāsim. Bet informatīvās kampaņas par dažādiem jautājumiem – tās ir veiktas dažādos laikos un par dažādiem tematiem – par nodokļu maksāšanu, aplokšņu algām, par ātrās palīdzības nepamatotiem izsaukumiem…

– Tās gan ir citāda veida kampaņas…

– Nu, jā, bet nav nekāda pamata neveidot kampaņu par valsts konstitucionālo pamatu izskaidrošanu.

– Jums nešķiet, ka valsts konstitucionālos pamatus labāk nostiprina precīza un godīga komunikācija ar sabiedrību visos, piemēram, nodokļu, naudas, banku stabilitātes un citos sabiedrības ikdienu skarošos jautājumos?

– Protams, ka politiķiem katru dienu jādara savs ikdienas darbs un katru dienu jāskaidro gan Saeimas pieņemtie lēmumi, gan valdības pieņemtie lēmumi. Par to nav šaubu, un tas jau tiek darīts. Tomēr būsim reāli, situācija ar referendumu ir kaut kādā ziņā unikāla. Piemēram, Valsts prezidents apšauba, cik vispār ir likumīgi likt šādu jautājumu referendumā, bet tas ir Centrālās vēlēšanu komisijas jautājums, par kādām tēmām tiek atļautas parakstu vākšanas kampaņas un referendumi.

– Kāpēc koalīcija nepapūlējās vismaz saskaņot viedokļus ar Valsts prezidentu par piedalīšanos referendumā, tādējādi veidojot vienotu valsts augstāko amatpersonu nostāju, bet izlēcāt ar paziņojumu par to, ka jāiet un jābalso pret, lai gan prezidents ietur nostāju, ka nepiedalīsies?

– Katram ir tiesības uz savu viedokli. Koalīcija un arī ZZS ir izplatījusi aicinājumu, kurā mēs aicinām piedalīties referendumā un balsot pret šiem Ušakova – Lindermana piedāvātajiem Satversmes grozījumiem.

– Jūs neatbildējāt, kāpēc nesaskaņojāt viedokli ar Valsts prezidentu. Viņa nostāja ir ne mazāk nacionāla par jūsu, bet viņš neredz jēgu šādam referendumam.

– Jēgu tādam referendumam arī koalīcija neredz, bet problēma ir tāda, ka CVK tādu vai citādu iemeslu dēļ ir pieļāvusi šo parakstu vākšanu un līdz ar to referendums būs. Jēgas nav, bet tā ir realitāte. Un tad ir jautājums, kā uz šo realitāti reaģēt – viena iespēja ir teikt: neejam, ignorējam, nav jēgas. Bet tad ir jāpadomā par to, kādu politisko signālu mēs sūtīsim. Tad Ušakova – Lindermana saaģitētie pilsoņi tomēr piedalīsies referendumā un balsos par krievu valodu kā otru valsts valodu, un rezultātā signāls, ko mēs sūtīsim gan iekšpolitiski, gan starptautiski, būs tāds: vairākums no pilsoņiem, kas piedalījās referendumā, ir par krievu valodu kā otru valsts valodu. Tad jau fakts, ka nebija kvoruma un vajadzīgā balsu skaita, lai krievu valoda kļūtu par otru valsts valodu, būs otršķirīgas ziņas. Tas nav pareizais signāls, ko vajadzētu raidīt. Jābūt pārliecinošam signālam, ka šādai Ušakova – Lindermana iecerei nav pilsoņu vairākuma atbalsta.

– Ja sabiedrība zina, ka Noguldījumu garantiju fondam, prasti runājot, naudas vairs nav, tad kā tas kalpo par pamudinošu faktoru nest naudu uz bankām sākumdeklarēšanās sakarā?

– Kas attiecas uz banku stabilitāti un Noguldījumu garantiju fondu – ir jāsaprot, ka uz to attiecas arī valsts garantija. Valsts ir izsniegusi aizdevumu Noguldījumu garantiju fondam 200 miljonu latu apmērā Krājbankas noguldītāju garantēto saistību segšanai līdz 70 tūkstošiem latu. Arī citos gadījumos jebkurš uzņēmējs un noguldītājs var par šiem līdzekļiem līdz 70 tūkstošiem latu būt arī nākotnē drošs, ka tos atgūs noteikti. Var šādu summu sadalīt starp vairākām bankām, ja ir bažas par konkrētas bankas stabilitāti.

– Un ir bažas par banku stabilitāti?

– Nē, nav. Banku sistēma ir pietiekami stabila un pietiekami labi kapitalizēta. Latvijas banku sistēma var izpildīt Eiropas prasības augstākas kapitāla pietiekamības jomā. Ir jāstrādā pie banku uzraudzības pastiprināšanas, un tas būs jaunā Finanšu un kapitāla tirgus uzraudzības komisijas priekšsēdētāja uzdevums.

– Un jaunais banku uzrauga kandidāts Kristaps Zakulis ar 120 tūkstošu latu lielām kredītsaistībām jums šķiet pārliecinošs kandidāts uz šo amatu?

– Tas ir jāvērtē Saeimai. Kandidātu izvēlas Latvijas Bankas prezidents un finanšu ministrs. Mani informēja tikai tad, kad kandidāts jau bija izraudzīts.

Manuprāt, banku uzraugam ir jāskatās uz banku sektoru plašāk, ne tikai uzraudzības jomā, bet uz banku sistēmas attīstības stratēģiju Latvijā kopumā – lai nebremzētu tās attīstību un neaizdzītu bankas no Latvijas uz kaimiņvalstīm.

– Intervijā izdevumam Lietišķā Diena Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs stāsta, ka pats sliktākais eirozonai jau ir aiz muguras. Jums arī tā šķiet?

– To ir grūti prognozēt. Es domāju, ka 2012. gads būs izšķirošs eirozonai – tās krīzes risinājums ir atkarīgs gan no jaunā līguma valstu fiskālās disciplīnas pastiprināšanai, gan arī no piešķirtās palīdzības konkrētu valstu parādu problēmu risināšanai. Ja abi šie aspekti tiek nodrošināti, tad varētu teikt, ka sliktākais ir aiz muguras. Bet reāli mēs redzēsim pēc 1. ceturkšņa, kad valstis būs pārfinansējušas līdzekļus.

– Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite ir izteikusies, ka Lietuvas pievienošanās eiro 2014. gadā nenotiks. Bet Latvija šo mērķi tur teju svētu, neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi. Ar ko mēs labāki par lietuviešiem?

– Budžeta deficīta jomā mēs esam labākā situācijā nekā Lietuva – mums budžeta deficīts ir 2,5% zem iekšzemes kopprodukta. Finanšu ministrijas novērtējumā pat zem 2,1%. Lietuvai, kurai savs budžeta deficīts nebija jāsaskaņo ar starptautiskajiem aizdevējiem, tie ir 2,8%.

Galvenā problēma, kas var parādīties Latvijā, ir inflācijas līmenis. Ja mēs ejam ārā no krīzes, un mums pagājušajā gadā bija 5% ekonomikas izaugsme, tad, eirozonai stagnējot, dažās valstīs var būt pat deflācija, bet pie mums var parādīties inflācijas pieaugums. Inflācijas līmenis ir joprojām ļoti jutīgs kritērijs.

– Mēs tad nemainīsim ne stratēģiju, ne arī 2014. gadu kā mērķi, lai pievienotos eiro.

– Nē, pagaidām ne. Bet, protams, ir jāskatās, kā mainīsies situācija eirozonā. Ja piepildīsies maksimāli negatīvie scenāriji, protams, ka par šo jautājumu ir vēl jāpadomā.

– Par Pasažieru vilciena konkursu, ko valdība ļoti nopietni vilcina. Kā Latvija izskatīsies Eiropas Komisijas acīs, kurai var rasties iespaids, ka Latvija vispār nesaprot, kā izmantot ES piedāvāto Kohēzijas fondu finansējumu?

– Kā Latvija izskatās EK acīs, to mēs redzēsim pēc Šveices kompānijas Stadler Bussnang AG sūdzības izskatīšanas, ko šī kompānija par Pasažieru vilciena konkursu iesniegusi Komisijai.

Kas attiecas uz konkursu kopumā – ar to var virzīties uz priekšu, bet ir divi samērā vienkārši un saprotami jautājumi, ko valdība ir Pasažieru vilcienam uzdevusi, – pirmais, nodrošināt iepirkumu bez pārkāpumiem, lai līgums, kas tiek slēgts ar Spānijas uzņēmumu CAF, notiktu atbilstoši konkursa nosacījumiem. Pretējā gadījumā mēs riskējam ar to, ka daļa no izmaksām tiks atzītas par neattaisnotām no EK un tās būs jāsedz no valsts budžeta.

Otrais – ir jābūt skaidrībai, ka vilcieni tiks tiešām ražoti Latvijā un tiks radīta bāze tālākai vagonbūves attīstībai. Es tiešām gribētu cerēt, ka šeit nevis tiks saskrūvēti pāris vagoni, bet tiešām tiks radīta bāze ražošanas attīstībai.

Valdība pēc divām nedēļām atgriezīsies pie šā jautājuma izskatīšanas.

– Tāda pārliecība, ka Rīgas Vagonu rūpnīca varētu neražot, jums gadījumā nav no tā, ka ļoti cītīgi lasāt konkursā zaudējušā Stadler Bussnang AG papīrus, kurš šo konkursu torpedē visiem spēkiem?

– Tā to mēģina iztēlot. Bet tas tā nav. Valdību uztrauc tieši tie divi punkti, par kuriem iepriekš teicu. Es gribētu jautāt, kurš no tiem kādam šķiet neloģisks?

– Izjūtat kādu spiedienu šā vilcienu konkursa sakarā?

– Spiediens ir ļoti liels. Ne jau no Stadler puses – neesmu no viņiem nevienu ne redzējis, ne dzirdējis. No citiem uzņēmējiem ir ļoti lielas aktivitātes, un atsevišķi mediji katru dienu kaut ko raksta. Satiksmes ministrija strādā pie šā jautājuma par konkursu un sniegs savu slēdzienu.

– Un jūs uz Satiksmes ministriju spiedienu neizdarāt?

– Nekādu spiedienu uz Satiksmes ministriju es neizdaru. Diskusijas valdībā ir saprotamas rūpes par konkursa norisi un vagonbūves attīstību Latvijā, vai viss notiks tieši tā, kā mums tiek stāstīts publiski, jo viens ir stāstīt skaistus stāstus un otrs ir dokumentārs pamatojums.

– Esat kādreiz aizgājis apskatīties Rīgas Vagonu rūpnīcu?

– Nē, neesmu. Bet satiksmes ministrs ir bijis. Pamatā tas ir Satiksmes ministrijas jautājums.