• Tweet

Biedrības Dzimtā valoda līdera Jevgēnija Osipova vēlme iegūt Latvijas pilsonību izraisījusi diskusijas un pat aicinājumus viņam pilsonību nepiešķirt. Pašlaik J. Osipovam tiek pārmesta nelojāla rīcība, rosinot referendumu par valodu jautājumu un prasot piešķirt krievu valodai valsts valodas statusu.

Saeimas deputāti jau paguva diskutēt par to, vai Pilsonības likumā ir nepieciešams noteikt tiesības Ministru kabinetam (MK) nepiešķirt pilsonību nelojāliem pretendentiem.

Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) sabiedrisko attiecību vadītājs Andrejs Rjabcevs skaidro, ka, izvērtējot atbilstību pilsonības piešķiršanai, līdzšinējo J. Osipova darbību, piemēram, uzticību vai neuzticību Latvijas Republikai, iestāde neskatīs. Uz viņu pilsonības iegūšanai naturalizācijas kārtībā attieksies tādi paši nosacījumi kā uz pārējiem pretendentiem: ir jāuzraksta iesniegums un jāparaksta solījums par uzticību Latvijas Republikai, jānokārto nepieciešamie pārbaudījumi, kurus izvērtē Naturalizācijas pārvalde. Šī PMLP struktūrvienība saņem atzinumu no valsts drošības iestādēm, ir vai nav šķēršļi pilsonības piešķiršanai. Ja minētie kritēriji un nosacījumi nebūs pārkāpti, tad J. Osipovam jākļūst par šīs valsts pilsoni.

Tiesa, MK ir iespēja pieņemt politisku lēmumu un svītrot pretendentu no naturalizējamo personu saraksta.

Tāds precedents jau ir. 2004. gada novembrī valdība atteica Juriju Petropavlovski uzņemt Latvijas pilsonībā. Viņš bija aktīvs kurbulētājs pret mazākumtautību izglītības reformu, darbojoties krievu skolu aizstāvības štābā.

«Pilsonības piešķiršana ir politisks žests,» norāda A. Rjabcevs. Savukārt J. Petropavlovskis Neatkarīgajai saka: «Esmu tiesiskas valsts dedzīgs piekritējs un uzskatu, ka nevar vērtēt pēc politiskajiem uzskatiem. Jebkura veida valdība nevar būt sabiedrības un valstiskās sistēmas likteņa lēmēji. Nav jēdziena politiskā lojalitāte. Lojalitāti nevar definēt, jo modernajā mūsdienu izpratnē ir likumdošana un ir likumu ievērošana. Lojalitātes jēdziens nāk no monarhiskās sabiedrības, tā ir pakļāvība valdībai, valdošajam režīmam.»

Viņš uzskata, ka likumu ievērošana ir absolūtais kritērijs, lai piešķirtu vai nepiešķirtu pilsonību. Viņaprāt, Osipova lietā vērojamas «ļoti sliktas pazīmes», kas varētu novest līdz paralēlēm ar 1936. gadu, kurš, runājot J. Petropavlovska vārdiem, sākās ar diktatūru un beidzās ar teroru. Pašlaik viņš turpina tiesāties par neiegūto pilsonību Eiropas Cilvēktiesību tiesā un prognozē, ka šogad varētu izskatīt lietu pēc būtības, tomēr tiesvedība ir ļoti ilga.

Par iespējām naturalizēties cīnās arī Vladimirs Lindermans, kam 2010. gada vasarā PMLP nolēma atteikt izskatīt naturalizācijas iesniegumu. Lieta jāizskata Administratīvajā apgabaltiesā.

Zatlera Reformu partijas deputāte Inese Lībiņa-Egnere ir solījusi tuvākajā laikā sagatavot priekšlikumus likumprojektam nepieciešamajiem formulējumiem par MK tiesībām nelojālu pilsonības pretendentu gadījumā.

***

Vai Jevgēnija Osipova un Vladimira Lindermana aktivitātes, rosinot referendumu par otras valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, ir iemesls, lai viņiem nepiešķirtu pilsonību?

Jānis DOMBURS, žurnālists:

– Kā Voltērs teica? «Es ienīstu jūsu viedokli, bet es atdošu savu dzīvību par jūsu tiesībām to izteikt.» Šajā gadījumā ir līdzīgi. Vai tehniski var apšaubīt Ministru kabineta (MK) lēmumu, nav izšķiroši. Galu galā tiesā to var apstrīdēt. Svarīgākais, lai MK nelemj pēc savas politiskās pārliecības, bet gan balstoties uz drošības iestāžu savāktajiem faktiem. Ja arguments par abu nelojalitāti ir nupat notikušā referenduma (legālā) rīkošana, tas ir absurds. Ja valdībai ir nopietni pierādījumi, tas ir cits jautājums. Taču pierādījumiem jābūt tik neapgāžamiem, ka nepieciešamības gadījumā MK tos var likt tiesā uz galda.

Mārtiņš MITS, tiesību zinātņu doktors, Rīgas Juridiskās augstskolas prorektors:

– Līdzīga situācija ir Jurijam Petropavlovskim. Viņš šo lēmumu pārsūdzējis Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT). Vai valdība ir tiesīga liegt kādam pilsonību tādēļ, ka viņa rīcība nav bijusi lojāla valstij; vai tas ir juridisks vai politisks akts – uz šiem jautājumiem atbildi sniegs ECT. Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka katrs jautājums ir individuāls. Tāpēc būtiski nošķirt rīcību, kas rada reālus draudus demokrātiskam režīmam un valsts neatkarībai, no pilsoniskās un vārda brīvības izpausmēm (kas iedzīvotāju vairākumam var arī nepatikt). Šajā gadījumā jāņem vērā vārda brīvības fundamentālais raksturs. Fakts, ka persona bijusi iniciatore Satversmē paredzētai tautas nobalsošanai, nevar būt iemesls, lai pasludinātu cilvēku par nelojālu un nepiešķirtu pilsonību. Lojalitātes konceptu nav iespējams pietiekami precīzi definēt. Patlaban Latvijas tiesas atzinušas, ka lojalitātes izvērtējums piekrīt valdībai. Tātad tas ir politisks. Vai tā ir pareizi no cilvēktiesību standartu viedokļa, uzzināsim, kad ECT taisīs spriedumu Jurija Petropavlovska lietā.

Aleksandrs KIRŠTEINS, bijušais AP un Saeimas deputāts:

– Ja atsaucamies uz starptautiskajiem likumiem, tad konvencija par pilsonību pasaka skaidri un gaiši: pilsonība ir katras valsts iekšēja lieta. Pilsoņu kopums faktiski līdzinās ģimenei, kurai pieder kāds kopējs īpašums. Šis kopums var lemt, vai vēl kādam to dot vai arī nedot nevienam. Likumi ir dažādi. Piemēram, Lihtenšteinā var notikt pat referendums, bet pēc tam firsts mierīgi atceļ šo parlamenta lēmumu, kas kādam piešķīris pilsonību. Šveicē katrā kantonā vietējā pašvaldība balso par attiecīgo cilvēku, kas tur dzīvo. Pilsonības piešķiršana ir katras valsts iekšēja lieta. Tāpēc stipri šaubos par nelabvēlīgu ECT lēmumu šajā jautājumā. Tas – pirmkārt. Otrkārt, vakar Krievijas vicepremjers Dmitrijs Rogozins atzina: Latvijas referenduma rezultāti liecinot, ka Krievija piešķīrusi pārāk maz līdzekļu saviem tautiešiem (piezīme – 2008. gada 8. augustā Krievija ieveda Gruzijā karaspēku, pamatojot šo rīcību ar savu pilsoņu aizstāvību). Augsta līmeņa politiķis atzīst, ka dotā nauda un līdzekļi no Krievijas Federācijas nākuši organizēti. Gan jau Osipovs un Lindermans zina, ko ir darījuši. Ja jau Krievija atzinusi, ka finansējusi pasākumu, tad nevar būt nekādas runas par pilsonības piešķiršanu. Man grūti iedomāties, ka citā demokrātiskā valstī nepilsoņi varētu aģitēt par šāda referenduma rīkošanu.

Jānis LAGZDIŅŠ, jurists, bijušais AP un Saeimas deputāts:

– Lindermana un Osipova pilsonības jautājums jāvērtē kā no juridiskā, tā no politiskā aspekta. Šobrīd spēkā esošais likums nosaka astoņus formālus naturalizācijas ierobežojumus. Vērtējot situāciju no šā aspekta, gan Lindermanam, gan Osipovam, protams, var atteikt piešķirt pilsonību, bet tādā gadījumā jāpierāda, ka viņi ir antikonstitucionālām metodēm vērsušies pret Latvijas valsti vai parlamentāro iekārtu. Taču tas jākonstatē ar tiesas spriedumu. Manuprāt, šis ir juridiski vērtējams kāzuss un rezultāts nebūs prognozējams. Savukārt, vērtējot no politiskā aspekta, pilsonības piešķiršana Osipovam un Lindermanam, kā arī viņu kandidēšana Saeimas vēlēšanās būtu kapu zvani Saskaņas centram (SC). Liela SC vēlētāju daļa šādā gadījumā balsotu par šo vīru izveidotu politisko spēku. Tādējādi SC Saeimā iegūtu ievērojami mazāku balsu skaitu. Pamatīgi mazinātos arī Ušakova un Urbanoviča ietekme. Šis aspekts ir ļoti svarīgs, un tas jāvērtē labējām partijām tad, kad aktualizēsies jautājums par Pilsonības likuma grozīšanu, lai Latvijai naidīgas personas nevarētu iegūt pilsonību.

Avots: nra.lv /Antra GABRE, Iveta MEDIŅA