• Tweet

Zolitūdes traģēdijas krimināllietā pagaidām ir pārtraukums līdz 3. septembrim, kad cietušie turpinās uzstāties debatēs. Cietušie tiesas lēmumu gaida jau sesto gadu, deviņi cilvēki to vairs nedzirdēs – viņi nomira. Līdz septembrim Rīgas dome varbūt būs vienojusies ar Igaunijas uzņēmējiem par īpašumtiesībām iecerētajā traģēdijas piemiņas vietā.

Biedrības Zolitūde 21.11. vadītāja Regīna Ločmele-Luņova atzīst: «Man ir īpašs stāvoklis Zolitūdes traģēdijas stāstā, man nav gājis bojā tuvs cilvēks, un es varu būt vidutājs.» Tāpēc Neatkarīgā sarunājās ar viņu ne tikai par šobrīd aktuālo – krimināllietas izskatīšanu un memoriāla izveidi, bet arī par netveramo – par sirdsapziņu. Par sapratni un par atvainošanos, ko cietušie vēl nav sagaidījuši.

– Zolitūdes traģēdijas piemiņas vieta. Vai var teikt, ka Rīgas dome ir izsmēlusi visas saprātīgās kompromisa iespējas ar Igaunijas uzņēmējiem, tāpēc traģēdijas vietā tomēr tiks saglabāta daudzdzīvokļu māja?

– Tas tā nav. 17. maijā notika biedrības pilnsapulce, uz kuru uzaicinājām Oļegu Burovu (Rīgas domes priekšsēdētāja pienākumu izpildītājs – aut.) un Prana Property pārstāvjus. Pirms tam mums jau bija laikam trīs balsojumi par ēkas nojaukšanu, mēs joprojām uzskatām, ka šī māja ir jānojauc. Iepriekšējie tās saimnieki bija Homburg Zolitude, un ar viņiem nebija laba komunikācija. Viņiem savulaik tika piedāvāts apmainīt šo īpašumu pret citu, bet pārrunas aprāvās pusceļā. Tas bija tipiski tieši Homburg Zolitude, ka viņi jebkuru vienošanos noveda līdz pusceļam un pameta.

Kad māja nonāca pie Igaunijas kompānijas Prana Property, viss traģēdijas stāsts bija jāstāsta no nulles. Uzdāvināju Prana Property vadītājam Raulam Keskūlam grāmatu Atceries Zolitūdi, lai viņš uzzinātu, kas noticis. 17. maijā Rauls Keskūla mums paziņoja, ka pašvaldība ir piedāvājusi izpirkt šo īpašumu par zemes cenu, tie ir aptuveni 200 000 eiro. Nekāds cits variants netika piedāvāts. Uzņēmēji būtu gatavi runāt, ja summa sāktos no trim miljoniem eiro.

Teikšu godīgi, es domāju, ka vislabākais variants būtu līdzsvars starp rīdzinieku, cietušo un īpašnieku interesēm, jo ir skaidrs, ka pilnībā nevar apmierināt visus. Jā, valsts varētu atsavināt īpašumu sabiedrības vajadzībām, bet tas nenozīmē, ka nebūtu jāmaksā kompensācija īpašniekam. Tikai tad to maksātu nevis no rīdzinieku, bet visas Latvijas kabatas. Bet ja man neizdevās Saeimā panākt piemiņas datuma noteikšanu (noteikt 21. novembri par katastrofās bojāgājušo piemiņas dienu – aut.) un rudenī būs karstas debates par nākamā gada budžetu, kur tie trīs miljoni būs kā sarkana lupata…

Zināms, ka ir dažādi viedokļi, ko darīt ar šo māju. Ir cilvēki, kuri uzskata, ka to nevajag nojaukt, jo tas maksās dārgi, ir tādi, kuri saka – tur ir ieguldīts cilvēku darbs, kāpēc nojaukt. Vēl citi piedāvā iekārtot sociālo māju, bet ir arī, kas pārmet – samaksāsim igauņiem miljonus, viņiem būs nauda, bet mums pilsētas budžetā tās naudas pietrūks. Tāpēc kopsapulcē bija svarīgi uzzināt cietušo viedokli par viņiem pieņemamām kompromisa robežām.

– Un kāds kompromiss ir pieņemams cietušajiem?

– Sapulcē balsojām par diviem variantiem. Pirmais skanēja: vai esat par to, ka šī māja ir jānojauc, ar nosacījumu, ka pašvaldība vienosies ar īpašniekiem par kompensāciju? No visiem klātesošajiem visi balsoja par, izņemot bojāgājušās Elgas Gruzdes māti. Viņa atbalsta priekšlikumu, ka Prana Property ar naudu piedalās memoriāla izveidē. Visi pārējie bija par to, lai māju nojauktu, ja pilsēta sameklēs iespēju kompensēt īpašniekiem īpašuma vērtību.

Balsojām arī par to, vai cietušie atbalsta kompromisa variantu, ko piedāvā Igaunijas puse: pašvaldība saņem divas trešdaļas no pazemes autostāvvietas, tiek izveidots memoriāls parks, ēkas pirmos divus stāvus neizmanto komercijai, mājas vizuālo izskatu saskaņo, igauņi piedalās memoriāla izveidē finansiāli, ar nosacījumu, ka pirmais variants nebūs iespējams. Visi nobalsoja par. Simt procenti.

Pilnsapulce pilnvaroja biedrības valdi tikties ar Burova kungu, lai izrunātu, vai pilsēta tomēr nevarētu piedāvāt darījumu, kas apmierinātu Prana Property.

– Rīgas domes Pilsētas īpašuma komiteja taču lēma, ka ēka paliek, tās īpašniekam izvirzīti nosacījumi, kas jāizpilda, un arī biedrība Zolitūde 21.11. neesot pret tādu īpašuma sadalīšanu.

– Nebija korekti paziņot, ka biedrība atbalsta ēkas atstāšanu. Kā jau teicu, balsojums bija par diviem variantiem – par iespējamā kompromisa robežas noskaidrošanu. Burova kungs pateica, ka bez biedrības piekrišanas jautājuma virzīšana izskatīšanai domē nenotiks. Tas ir labi.

– Vienā no tā dēvētās graustu komitejas sēdēm Prana Property demonstrēja skici, kurā Zolitūdes traģēdijas vietā uzburta idilliska vieta ar kafejnīcu, veikaliņiem.

– Rauls Keskūla skaidroja – Latvijā viņi neatrada arhitektu, kurš būtu gatavs strādāt ar šo projektu un sagatavot iesniegšanai būvvaldē. Pēc tās sēdes bija skaidrs, ka Igaunijas arhitektam mūsu grāmata nav iedota. Viņš nav sapratis, kas tā par vietu. Šo projektu pārstrādāja pilnībā. Tagad Rīgai tiek atdota lielākā pazemes autostāvvietas daļa, un gar robežu pazemē tiks uzcelta jauna nesošā siena. Visu autostāvvietas daļu varētu aizbērt, jo stāvvietas tur nebūs, un tas dod iespēju izveidot memoriālo parku. Vēl Igaunijas kompānija apsolīja saskaņot ēkas memoriālam pieguļošās daļas ārējo izskatu ar memoriāla dizainu, jo ēka pilda dekorācijas, priekškara funkciju. Mums apsolīja, ka ēkas pirmajos divos stāvos būs autostāvvieta un nenotiks komercdarbība. Parādās iespēja šo projektu izstrādāt ļoti līdzsvarotu, ar kopīgu māksliniecisku ideju.

Raulam Keskūlam izdevās izraisīt cietušo simpātijas, jo viņš bija godīgs, izturēja godam divas stundas garo sarunu, kuras laikā uz viņu pat kliedza.

– Ja ēku atstāj, vai tā ir droša? Tā ir pasludināta par graustu, ar septiņdesmit procentu nolietojumu. Pastāv risks, ka ēka var iegrimt, ja ekspluatācijas laikā būs pārsniegta konstrukciju noslodze.

– Jā, cietušos interesēja ēkas drošība, jo bija ekspertīzes slēdziens, ka konstrukcijas nav stabilas. Igauņi ir nolīguši cilvēku, kurš veica visas būvniecības ekspertīzes Zolitūdes kriminālprocesā – Arti Dzirkali. Viņš šajā lietā ir iesaistīts, situāciju zina. Es joprojām ticu, ka Dzirkalim tā ir profesionāla, nevis naudas interese un viņš apzinās, ko dara. Viņš mums pateica, ka var apliecināt – nostiprinot no iekšpuses, ēka būs droša un nekādā veidā neapdraudēs cilvēkus, kuri tur dzīvos. Arī apakšzemes autostāvvietas daļa būs droša. Mēs to izrunājām, un redzēju, kā mainījās cilvēku noskaņojums un nostāja.

– Noslēgumam beidzot tuvojas tiesas process. Pirmajā instancē, bet tomēr.

– Kriminālprocesā tuvojamies pirmās instances tiesas spriedumam. Ir nianses, kuras vēlētos akcentēt, runājot cietušo vārdā. Pirmais jautājums, par kuru cilvēki uztraucas – vai tāpēc, ka tiesa notiek tik ilgi, neiestāsies noilgums. Varu nomierināt, ka noilgums attiecas tikai uz izmeklēšanas termiņiem, līdz apsūdzības izvirzīšanai. Šajā gadījumā deviņiem cilvēkiem apsūdzības ir izvirzītas, tāpēc noilgums nevar iestāties.

Otrs jautājums: kāpēc apsūdzētie neatrodas pirmstiesas apcietinājumā. Tāpēc, ka to nepieļauj Kriminālprocesa likums, kurš paredz konkrētus kritērijus, atbilstoši kuriem cilvēku drīkst ievietot pirmstiesas apcietinājumā. Šie deviņi cilvēki pilda visus noteikumus, neizvairās no izmeklēšanas, viņi nemēģina bēgt no valsts, neuzvedas tā, lai tiesa varētu piemērot apcietinājumu. Kā zinām, divi – būvinženieris Ivars Sergets un būvprojekta eksperts Andris Gulbis – izmeklēšanas laikā tika arestēti. Uz neilgu laiku, bet šo termiņu viņiem ieskaitīs cietumsodā, ja tāds tiks piespriests.

Pašlaik apsūdzība prasa visiem pieciem apsūdzētajiem, kuri bija saistīti ar būvniecību, septiņu ar pusi gadu cietumsodu, pārējiem četriem – piecus gadus reāla cietumsoda.

– Tas ir maksimāli iespējamais bargākais sods.

– Tā ir, un tikai pateicoties prokuratūrai, kas, izvirzot apsūdzību, pamatojās uz pantu par nonāvēšanu aiz neuzmanības. Tikai tā ir iespējams piemērot septiņarpus gadu cietumsoda termiņu.

– Krimināllietas iztiesāšanas laikā apsūdzība tika mainīta. Kāpēc?

– Ja apsūdzība tiktu izvirzīta tikai pēc panta par pārkāpumiem būvniecībā, kas izraisījuši smagas sekas, tad maksimālais cietumsods būtu pieci gadi.

– Kā jūs uzskatāt, vai cietušo atvieglojuma, soda neizbēgamības sajūta varētu būt atkarīga no cietumsoda ilguma vainīgajām personām?

– Es atbildēšu tā: cilvēki ir ļoti dažādi, bet nevaru nosaukt nevienu, kurš uzskatītu, ka vainīgajiem nav jāsēž cietumā. Cilvēki zaudēja tuviniekus, veselību, un viņi visi ir smagi psiholoģiski cietuši. Sākumā viņiem bija grūti samierināties ar maksimālo cietumsoda ilgumu, bet viņi ar to samierinājās. Ja tagad viņiem pateiks, ka neviens nesēdēs…

– Vai tad ir pamats pieļaut, ka cietumsoda nebūs?

– Es neprognozēšu tiesas spriedumu, īpaši tāpēc, ka pēdējā sēdē Sergeta advokāts Zvejsalnieks lūdza tiesu nepielaist mani debatēm. Tā kā esmu Saeimas deputāte, viņš uzskata, ka mana uzstāšanās debatēs, pat pārstāvot fizisku personu, ir uzskatāma par tiesas ietekmēšanu un es mēģināšu pārkāpt nevainīguma prezumpciju. Prokurore tam nepiekrita. Tiesa sprieda un paziņoja, ka atļauj man uzstāties debatēs. Tā ka spriedze tiesā ir liela.

Ja pirmajā instancē tiks lemts, ka piemērojami reāli cietumsodi, tad apsūdzētie tiks arestēti tiesas zālē un atradīsies apcietinājumā līdz nākamās instances spriedumam.

– Visticamāk, tiesāšanās turpināsies visās iespējamās instancēs.

– Cietušie cer, ka pirmā instance noteiks visbargākos sodus un tiesas izmeklēšana ir bijusi tik kvalitatīva, ka būs grūti noprotestēt un pārsūdzēt. Cietušie arī uzskata, ka uz apsūdzēto sola jābūt tiem cilvēkiem, kuri ir atbildīgi par darbībām ar kopni. Gaidām, ka tiesai būs atsevišķs lēmums šajā jautājumā, jo tieši izmeklēšanas laikā atklājās, ka viņu rīcība bija negodprātīga, un tas varēja būt par iemeslu traģēdijai.

– Kāds no apsūdzētajiem ir lūdzis piedošanu? Ja ne tiesas zālē, tad vismaz rakstiski, aci pret aci vai citādi?

– Šķiet, tikai Gulbis ir atvainojies cietušajiem. Kad pēc tiesas sēdes 27. jūnijā žurnālisti mēģināja jautāt apsūdzēto advokātiem, kā viņi uztver apsūdzību, un noskaidrot viņu viedokli par tālāko debašu norisi, visi atteicās atbildēt. Tas nozīmē, ka viņi izmantos vasaru, lai sagatavotos debašu noslēdzošajai daļai, un grūti prognozēt, vai arī šajā stadijā neviens no apsūdzētajiem neatzīs savu vainu. Vainas atzīšana ir vainu mīkstinošs apstāklis, vai viņi tiešām neizmantos tādu iespēju? To mēs nezinām.

Pa šo laiku ir miruši jau deviņi cietušie. Par devīto uzzināju tiesas laikā jūnijā. Deviņi cilvēki, kuri nav sagaidījuši tiesas spriedumu. Un šis skaitlis augs.

– Tiesas process pirmajā instancē cietušajiem ļauj piedzīvot punkta sajūtu, ka vismaz kaut kas ir izdarīts. No šī punkta var mērīt atkal tālāko ceļu un turpmāko rīcību.

– Protams. Žurnālisti brīnās, ka cietušie neapmeklē sēdes. Bet tas morāli ir ļoti grūti. Arī tiem, kuri piekrita uzstāties tiesas debatēs, bija jāpārvar sevi. Jāpiekrīt uzstāties. Cilvēki tiesas sēdes laikā raudāja. Tiesas sēdes dienā no rīta man piezvanīja ugunsdzēsēja Viļņa Šteinīša mamma un pateica, ka viņai ir slikti ar sirdi, viņa paliks mājās. Biju atvedusi uz tiesu Vjačeslavu Troicki. Viņš ir akls. Manuprāt, tajā dienā pietiktu tikai ar Troicka uzstāšanos.

Viņš teica ļoti vienkārši: pirms pieciem ar pusi gadiem tas, kas notika Zolitūdē, atņēma man visdārgāko – manu sievu, kas man, aklam cilvēkam, bija acis, saskarsme ar ārējo pasauli un iespēja dzīvot normālu, cilvēka cienīgu dzīvi. Apsūdzētie joprojām ir uz brīvām kājām, bet es esmu ieslodzīts četrās sienās, jo dienā uz stundu, divām atnāk sociālā darbiniece, pagatavo ēst, uzkopj dzīvokli, aiziet uz veikalu. Pārējā laikā man nav ar ko parunāt, nevaru iziet pastaigāties.

Ziniet, Troickim pašam ir jāmaksā par sociālo palīdzību, mūsu biedrība ar ziedot.lv palīdzību kompensēja sociālā dienesta pakalpojumus visus šos gadus, bet pirms gada pārtraucām. Viņš bija lūdzis tiesu noteikt, lai apmaksātu sociālā dienesta palīdzību līdz mūža galam uz vainīgo rēķina.

– Tas būtu taisnīgi.

– Bet diez vai tas notiks. Cietušie var prasīt jebkādas kompensācijas summas, bet, ņemot vērā cietušo skaitu – 282, vainīgo skaitu – deviņi – un arestēto aktīvu apjomu, visi cietušie saņemtu nenozīmīgus līdzekļus un ar to diez vai pietiktu pat Troicka aprūpei līdz mūža galam. Tāpēc biedrība piekrita Maxima piedāvājumam par kompensāciju izmaksu.

Mēdz jautāt, vai tiešām bija svarīgi cīnīties par kompensācijām? Protams, bija, jo nauda vajadzīga pirmām kārtām cietušo ārstēšanai, rehabilitācijai, bērnu audzināšanai un mācībām.

Abstrahējoties no konkrētiem cietušajiem Zolitūdes traģēdijā, kompensāciju apmērs ir precedents un turpmāk būs kā atskaites punkts, ja, nedod dievs, kāda biznesa struktūra būs pie vainas cilvēku bojāejā. Uz šo precedentu varēs atsaukties jebkura tiesa. Es izlasīju dokumentu Tiesu prakse morālā kaitējuma apmēra noteikšanā saistībā ar prasītājam nodarīto tiesību aizskārumu, miesas bojājumiem vai tuvinieku bojāeju. Zināt, kādas summas cilvēki saņēmuši par, piemēram, operācijas laikā vēderā aizmirstu ķirurģisko instrumentu? Pusotra tūkstoša latu vai eiro. Kompensācijas ir smieklīgi mazas. Tikai pēc Talsu traģēdijas panāca pirmo precedentu, un Zolitūdes traģēdijas lietā būs panākta stabila judikatūra šādos jautājumos, un tas jāņem vērā turpmāk.

Panācām vēl vienu precedentu. Apdrošināšanas kompānija Ergo izmaksāja cietušajiem materiālo kompensāciju pirms tiesas sprieduma. Parasti tā nenotiek. Tās nebija milzīgas summas, bet visi cietušie ir tās saņēmuši par sabojātām automašīnām. Tas bija Latvijas tiesu praksē nepieredzēts. Tā ka šajā lietā mēs panācām vairākus precedentus.

– Ko jūs atbildētu tiem, kuri skaita, cik daudz cietušie ir saņēmuši materiālās atlīdzības, kompensāciju, cita veida palīdzības veidā?

– Nosauciet man summu, kas kompensētu bērniem Zolitūdes traģēdijā zaudētos vecākus! Vai 100 000 eiro ģimenei ir daudz vai maz? Ir tikai daži cietušie, kuri palikuši pilnīgi vieni un saņem pilnu summu, pārējie to dala trīs, piecās, pat astoņās daļās. Puisis, kuram traģēdijā gāja bojā mamma un tētis, nevienam nenovēl piedzīvot sajūtu, kad pamosties un saproti, ka šajā dzīvē nav neviena tuva cilvēka. Domājat, viņam pietiek ar to, ka var saņemt Latvijas mērogā lielu naudu, kas it kā kompensē morālo kaitējumu? Priecājos, ka viņš šo naudu izmanto profesijas iegūšanai un izglītībai, bet mēs nezinām, kā traģēdija ietekmēs šo cilvēku nākotni.

– Vai cietušajiem ir nepieciešama vēl kāda palīdzība?

– Viņi pārdzīvo par to, vai solījumi tiks pildīti. Viņi vairs netic, tāpēc pirmām kārtām ir vajadzīgs pirmās instances spriedums. Tas būs, kā teicāt, vismaz kaut kāds punkts. Vēl viņiem vajag atbalstu no sabiedrības, ka nekas nav aizmirsts, ka viņus saprot, nevis pārmet: kāpēc jums nepietiek, kāpēc jums vajag vēl.

Foto: F64

---