• Tweet

Pirms vairāk nekā 10 gadiem, uzsākot platjoslas interneta “vidējās jūdzes” izbūvi, kas ir starpposms starp maģistrālajām platjoslas interneta līnijām un apdzīvotām vietām, valsts vēlējās nodrošināt stabilu interneta piekļuvi visiem Latvijas iedzīvotājiem. Saskaņā ar ieceri, par Eiropas Savienības (ES) un valsts līdzekļiem izveidojot interneta pieslēguma punktus apdzīvotās vietās, komersantiem rastos interese piedāvāt interneta pakalpojumus mājsaimniecībām, tādējādi nodrošinot tā saukto platjoslas “pēdējo jūdzi”. Tomēr lielākajā daļā gadījumu tā nenotika. Valsts kontrole (VK), veicot revīziju, konstatēja, ka no izbūvētajiem 3000 km tīkla iznomāti ir vien 33 %, bet no izveidotajiem 358 piekļuves punktiem komersanti nomā tikai 26 piekļuves punktus. To izbūvē jau ir ieguldīti 45 miljoni eiro, par vēl 17 miljoniem eiro izbūve turpinās, un nākotnē – jaunajā struktūrfondu plānošanas periodā – iecerēts ieguldīt vēl 25 miljonus eiro.

Kaut arī pieslēgumu skaits Latvijas Valsts radio un televīzijas centra (LVRTC) izbūvētajai platjoslas infrastruktūrai ir zems, interneta pieejamība Latvijā ir viena no labākajām Eiropā. Jau patlaban saskaņā ar Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas datiem ātru, Eiropas standartiem atbilstošu interneta pieslēgumu lieto 68 % Latvijas iedzīvotāju, bet internets kopumā ir pieejams vairāk nekā 80 % iedzīvotāju. Kaut arī valsts ir veikusi apjomīgus ieguldījumus “vidējas jūdzes” tīklu izbūvē, valsts intervences ietekme uz kopumā labajiem interneta pieejamības rādītājiem Latvijā nav nosakāma. Interneta pieejamības pieaugumu ietekmē arī vairāki citi faktori, piemēram, straujā mobilo sakaru tehnoloģiju attīstība un elektronisko sakaru komersantu investīcijas.

Gan ES, gan Latvijas mērķis ir nodrošināt iedzīvotājiem ātru un stabilu internetu – līdz 2020. gadam visām mājsaimniecībām vismaz 30 Mbit/s un vismaz 50 % mājsaimniecību 100 Mbit/s. Šī mērķa sasniegšanai ir izbūvēti 3000 km “vidējās jūdzes” kabeļu, attīstot infrastruktūru vietās, kur to nenodrošina elektronisko sakaru komersanti. Valsts kontrolei un Satiksmes ministrijai ir atšķirīgi viedokļi, kā vērtēt, vai mērķis – ātra un stabila interneta pieejamība lietotājam mājsaimniecībā – ir sasniegts. Satiksmes ministrija uzskata, ka, finansējot tīkla izbūvi līdz apdzīvotai vietai, jau tiek radīta iespēja apkārtējām mājsaimniecībām saņemt pakalpojumu. Savukārt, Valsts kontroles ieskatā, ar šādu pieeju ir par maz, jo mājsaimniecība nav sasniegta un interneta pieejamība tajā nemainās, ja komersants to neattīsta tālāk līdz lietotājam.

Turklāt ne Satiksmes ministrijai, ne LVRTC nav pieejama informācija, cik iznomātā tīkla tiek izmantots, nodrošinot interneta pakalpojumus iedzīvotājiem, un cik – citiem mērķiem (piemēram, rezerves tīkla izveidei). Komersantiem nav noteikts pienākums nomāto tīklu izmantot pakalpojumu sniegšanai mājsaimniecībām.

“Tehnoloģijām turpinot attīstīties, pieprasījums pēc ātra pieslēguma un liela apjoma datu pārraides tikai pieaugs. Tāpēc, Valsts kontroles ieskatā, plānojot turpmākos valsts ieguldījumus platjoslas infrastruktūras izbūvē, LVRTC un to pārraugošās Satiksmes ministrijas būtisks uzdevums ir meklēt veidus, kā sasniegt mājsaimniecību un izbūvēto infrastruktūru pēc iespējas efektīvi izmantot, lai kopumā plānotais nepilnu 90 miljonu eiro ieguldījums nestu labumu gan sabiedrībai, gan ekonomikai,” uzsver valsts kontroliere Elita Krūmiņa.

Valsts kontroles ieskatā, labuma guvējiem no izbūvētā tīkla ir jābūt mājsaimniecībām, komersantiem un pašvaldībām. Turpinot attīstīt tīkla infrastruktūru, Satiksmes ministrijai vairāk jāpievēršas “pēdējās jūdzes” infrastruktūras attīstībai – jāapzina situācija ne tikai valstī kopumā, bet katrā apdzīvotā vietā, kur veiktas investīcijas un tīkls nav attīstīts līdz mājsaimniecībai. Pamatojoties uz pilnvērtīgu izvērtējumu, Satiksmes ministrijai jālemj par iespējamu atbalstu komersantiem, pašvaldībām vai pat mājsaimniecībām atbilstoši katras vietas specifikai. Vai arī objektīvi un godīgi jāatzīst, ka “pēdējās jūdzes” pakalpojums kādā vietā attīstīts netiks.

Revidentu ieskatā, tīkla izbūvi un piekļuves punktu izveides izmaksas var optimizēt, nosakot piekļuves punktu optimālu atrašanās vietu, nevis izbūvējot pagarinājumus līdz katram elektronisko sakaru komersantam atbalstāmajā teritorijā.

Tā kā elektronisko sakaru tīklu infrastruktūru attīsta ne tikai LVRTC, bet arī citas valsts kapitālsabiedrības, piemēram, Latvijas dzelzceļš un Latvenergo, Satiksmes ministrijai jāuzlabo koordinācija, lai maksimāli koplietotu jau izbūvēto infrastruktūru, neveidojot jaunu. Līdz šim to īstenot nav izdevies, jo katra iestāde savu tīklu ir attīstījusi saviem mērķiem un valsts elektronisko sakaru tīklus aptverošu nozares politiku Satiksmes ministrija nav veidojusi.

Nav izdevies arī īstenot Eiropas Komisijas rekomendācijas – izveidot vienotu datubāzi un kartogrāfisko materiālu par valstī izbūvēto elektronisko sakaru infrastruktūru, nodrošinot šādas informācijas pieejamību vienkopus gan elektronisko sakaru tīklu komersantiem, gan valsts pārvaldes iestādēm. Tas, savukārt, būtiski traucē veidot kvalitatīvu, uz datiem balstītu politiku un lietderīgu gan publisko, gan privāto investīciju veikšanu, kā arī tīklu koplietošanu.