• Tweet

Saistībā ar šī vienreizējā atbalsta izmaksu Labklājības ministrija (LM) saņem daudz jautājumu no cilvēkiem. Dažus būtiskākos no tiem komentē LM Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktore Zita Mustermane.

Vienreizēju finansiālu atbalstu 500 eiro apmērā par katru bērnu piešķir personai, kura saskaņā ar Valsts sociālo pabalstu likumu

– saņem bērna kopšanas pabalstu līdz viena gada vecumam,
– ģimenes valsts pabalstu,
– piemaksu pie ģimenes valsts pabalsta par bērnu ar invaliditāti
– sakarā ar bērna dzimšanu maternitātes pabalstu par dzemdību atvaļinājuma laiku, ja bērns piedzimis laika līdz ārkārtējās situācijas laika beigām (turpmāk – maternitātes pabalsts),
– arī tām ģimenēm, kurām ārkārtējās situācijas laikā ir radušās tiesības saņemt bērna kopšanas pabalstu līdz viena gada vecumam, ģimenes valsts pabalstu, piemaksu pie ģimenes valsts pabalsta par bērnu ar invaliditāti vai maternitātes pabalstu.

Saistībā ar šī vienreizējā atbalsta izmaksu Labklājības ministrija (LM) saņem daudz jautājumu no cilvēkiem. Dažus būtiskākos no tiem komentē LM Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktore Zita Mustermane:

“Ģimenes valsts pabalstu, kā arī vienreizēju finansiālu atbalstu nepiešķir bērnam, bet vecākam vai citai personai, kura saskaņā ar bāriņtiesas lēmumu audzina bērnu. Ja bērns līdz pilngadībai ir atradies ārpusģimenes aprūpē, tad līdz pilngadībai šo pabalstu par audzināmo bērnu saņem tā likumiskais pārstāvis – aizbildnis, audžuvecāks vai adoptētājs.

Bērns, kurš sasniedzis 15 gadu vecumu, ir nepilngadīgs bērns, kurš atrodas vecāku aizgādībā. Sociālās rīcībspējas sasniegšanas vecums, pats par sevi, nedod tiesības bērnam par sevi pieprasīt ģimenes valsts pabalstu, kā arī saņemt vienreizējo atbalstu 500 eiro apmērā.

Taču pastāv izņēmuma gadījumi, kad bērni no 15 gadu vecuma valsts pabalstu var saņemt paši, bez vecāku starpniecības. To paredz likums “Par sociālo drošību”, kurā noteikts, ka persona, kura ir sasniegusi 15 gadu vecumu, var iesniegt pieprasījumu pēc sociālajiem pakalpojumiem un tos saņemt. Tas ir attiecināms uz tiem gadījumiem, kad vecāks par bērnu saņemtos sociālos pabalstus netērē bērna materiālo vajadzību nodrošināšanai, bet, piemēram to tērē alkohola iegādei.

Šajā gadījumā bērnam jāvēršas bāriņtiesā, motivējot savu lūgumu par pabalsta izmaksu sev. Lūgumam ir jābūt pietiekami pamatotam un par iemeslu nevar kalpot tikai bērna vēlme šo pabalstu saņemt, bet jābūt objektīvi pamatotiem iemesliem pabalsta saņēmēja maiņai, jo, bāriņtiesa, iestājoties nepilngadīgas personas interešu aizstāvībā, tikai īpašos gadījumos, lemj par pabalsta izmaksu pašam bērnam, ja tas sasniedzis 15 gadu vecumu. Tas nekādi nevar būt saistīts vien ar jaunieša vēlmi pašam saņemt pabalstu.

Tiklīdz jaunietis ir sasniedzis 18 gadu vecumu, vecāka aizgādība pār jaunieti izbeidzas un viņš iegūst tādas pašas tiesības un pienākumus kādas ir jebkurai pilngadīgai personai. Tas nozīmē, ka bāriņtiesai nav tiesiska pamata risināt minēto jautājumu, jo bāriņtiesa aizstāv bērna personiskās intereses attiecībās ar vecākiem un izšķir vecāku domstarpības bērna aprūpes un aizgādības jautājumos līdz bērna 18 gadu vecumam.

Saskaņā ar Valsts sociālo pabalsta likumu, kad bērns sasniedz 18 gadu vecumu, ģimenes valsts pabalstu, kas piešķirts par aizbildnībā vai audžuģimenē esošu bērnu, vai pabalstu, kas ar bāriņtiesas īpašu lēmumu piešķirts jebkurai personai, kura faktiski audzina bērnu, piešķir un izmaksā pašam ārpusģimenes aprūpē esošam bērnam. Tas attiecas arī uz bērniem, kas atrodas aprūpes iestādē un sasniedz 18 gadu vecumu.

Civillikumā ir noteiktais vecāku pienākums uzturēt bērnu ir spēkā līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. No tā izriet, ka, pastāvot objektīviem apstākļiem, kāpēc bērns, pilngadīgs būdams, nespēj sevi apgādāt, vecākam saglabājas pienākums nodrošināt uzturlīdzekļus. Tostarp, izlietot valsts sniegto atbalstu – ģimenes valsts pabalstu un vienreizēji izmaksājamo pabalstu, viņa uzturam. Parasti par šādu objektīvu iemeslu kalpo apstāklis, ka jaunietis turpina mācības profesionālās izglītības iestādē vai augstskolā pilna laika klātienē, bet ne ilgāk kā līdz 24 gadu vecumam.

Ja par materiālo atbalstu pilngadīgajam jaunietim ar vecāku (vai vecākam, pie kura jaunietis dzīvo ar otru vecāku) nav iespējama vienošanās sarunu ceļā, prasība tiesā jāsniedz kā pilngadīgai un rīcībspējīgai personai jaunietim pašam.”