• Tweet

Neilgi pirms amata atstāšanas ilggadējā Ministru kabineta pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Inga Reine (šobrīd jau Latvijas pārstāvniecības Eiropas Savienībā padomniece) valdībai iesniedza ziņojumu par Latvijas zaudējumiem Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT). Šajā ziņojumā cita starpā tika skarbi kritizēts tiesu darbs, un tas izsauca plašu rezonansi. Ļoti iespējams, ka šis ziņojums bija katalizators tiesnešu pāratestācijas jautājuma aktualizēšanai.

Par šo problemātiku I. Reine intervijā Neatkarīgajai.

– Pārlapojot jūsu biroja gatavoto ziņojumu par Latvijas valsts neveiksmēm ECT, redzam, ka zaudēto prāvu iemesls bijis, piemēram, nesaprātīgi kriminālprocesa termiņi, pušu nevienlīdzība lietas iztiesāšanā, pavirša pierādījumu pārbaude. Kādi ir galvenie Latvijas puses pieļautie cilvēktiesību pārkāpumi un kādas ir tendences?

– Ir divu veidu pārkāpumi. Ir pārkāpumi, kuru pieļaušana mūsu valstij maksā lielu naudu, piemēram, neapmierinoši apstākļi cietumā. Ja tiek konstatēts šāds pārkāpums, valstij cietušajam jāizmaksā līdz pat desmitiem tūkstošiem eiro. Ir procesuālie pārkāpumi. Protams, atsevišķi pārkāpumi kā, piemēram, nesamērīgs procesa ilgums neietekmē personas vainīgumu, bet personai tiek nodarīts morālais kaitējumus, tiek aizskarts tās gods un cieņa. Summa, kura jāmaksā valstij par šādu pārkāpumu, var nebūt liela – 500–600 eiro. Var jau teikt, ka šīs summas ir simboliskas, bet, ja mēs tās visas saskaitām kopā, veidojas ievērojama summa.

– Apstākļi cietumos diezin vai mainīsies ātri, jo cietumi ir jāpārbūvē, bet vai procesuālos pārkāpumus nevar novērst ātrāk, piemēram, apelējot pie tiesnešu un citu amatpersonu godaprāta?

– Piekrītu. Tā ir. Tādēļ jau arī mēs rakstām šos ziņojumus.

– Jūs uzrakstiet ziņojumu, nosūtiet to atbildīgajām institūcijām. Bet kas notiek tālāk – vai atbildīgās amatpersonas šo dokumentu analizē?

– Es ceru, ka jā.

– Vai tiek izdarīti arī kaut kādi secinājumi, kaut kas tiek ņemts vērā?

– Mēs neesam pilnvaroti dot saistošu rīkojumu iniciēt diskusijas vai izdarīt secinājumu. Ziņojums radās tādēļ, ka valdībai pirms kārtējās tiesvedības jāizstrādā sava pozīcija. Mēs rakstām savu ziņojumu, kurā analizējam iespējamos tiesvedības riskus, izvērtējam visus «par» un «pret», prognozējam iznākumu. Mēs iesakām, vai tiesāties līdz galam vai piedāvāt izlīgumu, vai sniegt vienpusēju deklarāciju, kurā apņemamies izmaksāt kompensāciju. Lai atbildīgās ministrijas varētu izšķirties par optimālo rīcības variantu, mums jāparāda perspektīva un lietas apstākļi.

– Kā risināt jautājumu, lai netiktu pieļauta pavirša pierādījumu pārbaude, lai tiktu ievērota pušu līdztiesība, nevainīguma prezumpcija, lai procesa laikā netiktu pārkāptas cilvēktiesības?

– Pavirša pierādījumu pārbaude nav vienīgā problēma. Šajā sarakstā pirmajā vietā tomēr būs procesa vilcināšana. Pašā tiesu sistēmā jābūt kvalitatīviem vai kvantitatīviem vērtēšanas kritērijiem. Varam vērtēt, cik daudz katram tiesnesim atliktas sēdes, cik un kā tās plānotas. Par to esam runājuši arī Saeimā. Nesen Saeima organizēja konferenci par šo tēmu. Tiesnesis daudz ko var izdarīt, lai tiesas sēdes netiktu atliktas. Vienlaikus es neredzu īpašu uzstādījumu arī no Zvērinātu advokātu padomes, lai arī advokāti nebūtu ieinteresēti sēdes atlikt.

– Bet jūsu pieminētajā konferencē tika minēta statistika, kurā advokātu vaina kopējā atlikto tiesas sēžu īpatsvarā bija necila.

– Mēs varam strīdēties – daudz vai maz, bet šā vai tā tam nevajadzētu būt.

– Mēs zinām konkrētu gadījumu, kad tiesa, iespējams, cenšoties ievērot procesa termiņa saprātīgumu, ierobežo apsūdzēto tiesības pārbaudīt pierādījumus un pratināt lieciniekus, piemēram, nosakot, ka apsūdzētie drīkst pratināt liecinieku tikai tik pat ilgi, cik to tiesas zālē dara prokurors, neņemot vērā to, ka prokurors šos lieciniekus pirmstiesas izmeklēšanā varēja pratināt, cik ilgi gribēja. Vai tas ir pareizi upurēt tiesības uz aizstāvību saprātīgu termiņu labā?

– Es saprotu tiesneša apsvērumus šādā situācijā. Es varu iedomāties situāciju, kad šāds tiesneša lēmums būtu pamatots. Tajā pašā laikā es arī varu iedomāties situāciju, kurā šāds tiesneša lēmums arī nebūtu attaisnojams. Jebkurā gadījumā šādu tiesneša lēmumu ir iespējams apstrīdēt.

– Apstrīdēt, pamatojoties uz to, ka procesā nav nodrošināta līdztiesība?

– Jā, to var apstrīdēt. Tajā pašā laikā jāsaprot, ka tiesnesim ir jānodrošina dinamiska tiesvedība.

– Advokāts Saulvedis Vārpiņš intervijā Neatkarīgajai izteicās, ka ECT no Latvijas sāk dominēt sūdzības par nevainīguma prezumpcijas neievērošanu. Vai arī jūs ko līdzīgu esat pamanījusi?

– Nē, es neko tādu neredzu. Sūdzību sadalījums pa nozarēm mums ir diezgan vienmērīgs. Ja runājam par kriminālprocesuālajām sūdzībām, tad pirms aptuveni diviem gadiem dominēja tiesvedības ilgums, pirmstiesas apcietinājuma pamatojums un pēc tam viss pārējais. Sūdzības par tiesvedības ilgumu figurē vēl joprojām, bet neņemtos teikt, ka mums parādījušās kādas galvenās sūdzību tēmas.

– Kādi elementi ECT ir svarīgi, lemjot, vai ievērotas tiesības uz aizstāvību?

– Tiesības uz aizstāvību ir tiesības vai nu sevi aizstāvēt pašam, vai saņemt advokāta pakalpojumus. Svarīgs ir pušu vienlīdzības princips, efektīvas izmeklēšanas princips, pušu sacīkstes princips un tā tālāk. Abām pusēm jābūt līdzvērtīgai iespējai iepazīties ar lietas materiāliem, sagatavoties iztiesāšanai, aizstāvēt savus viedokļus, iesniegt pierādījumus, pieteikt lūgumus un tā tālāk.

– Apsūdzībai jābūt saprotamai?

– Protams. Kā gan savādāk cilvēks var nodrošināt savu aizstāvību? Taču mēs ilgi varam mēģināt definēt, ko nozīmē «saprotams». Tas, kas parastajam mirstīgajam nesaprotams, parastam juristam var būt saprotams.

– Piemēram, Dzintars Jaundžeikars esot uzkūdījis amatpersonu izpaust valsts noslēpumu. Pats Jaundžeikars saka, ka nezina, kādu noslēpumu uzkūdījis izpaust un kam viņš šo noslēpumu izpaudis tālāk. Līdz ar to viņš nezina, par ko viņu apsūdz. Kā aizstāvēties?

– Piekrītu, ka ar valsts noslēpuma lietām viss ir piņķerīgi, bet tas viss ir risināms. Pieļauju, ka pie lielas gribēšanas gan Jaundžeikara kungs, gan viņa advokāts var noskaidrot, par ko viņu apsūdz. Bet es konkrētas lietas nekomentēšu.

– Juristu debatēs ieviesies termins «garās tiesvedības». Ar to domātas tiesvedības, kuras ilgst gadiem. Var jau vainot advokātu, ka viņš norāvis tiesas sēdi, vai konvoju, kurš nav atvedis uz tiesu apsūdzēto, bet ir lieta, par kuru šajā valstī amatpersonas nevēlas runāt, proti, par krimināllietas mapēs iešūtajām makulatūras kaudzēm, ko prokurori nes uz tiesu. Tiesas pienākums ir vētīt šo pierādījumu klāstu. Līdz ar to process ilgst gadiem. Vai tā nav problēma?

– Tiesnesim pēc definīcijas jābūt tiesībām pieņemt vai noraidīt kādu pierādījumu. Izmeklēšanai jānotiek, pirms lieta nonāk tiesā. Ja turpinām izmeklēt lietu, kad tā jau atrodas tiesā, tad ir jautājums – cik kvalitatīva ir bijusi izmeklēšana pirmstiesas izmeklēšanas procesā. Neizslēdzu gadījumus, ka kaut kādi pierādījumi kļuvuši zināmi tikai pēc lietas iztiesāšanas sākuma, un tad tas stāsts ir savādāks. Jāskatās, vai tādi pierādījumi ir pieļaujami. Ja runājam par pierādījumiem, kam bija jābūt a priori, pirms tiek sastādīts apsūdzības raksts un pirms lieta nodota tiesai – ja tādi tiek pievienoti iztiesāšanas laikā, tad atkal jautājums ir, cik kvalitatīva bijusi izmeklēšana, vai lieta ir pietiekami kvalitatīvi sagatavota iztiesāšanai. Tiesnesim atbilstīgi amata statusam jābūt tiesībām pierādījumus pieņemt vai nepieņemt. Bet iztiesāšanas laikā veikt izmeklēšanu – nē, tā nedrīkst būt norma.

– Vai tas atbildīs labākajiem tiesiskuma paraugiem un cilvēktiesību normām, ja Saeima apstiprinās tā dēvēto Lemberga likumu, kas tiesnešiem uzliks par pienākumu obligāti pieņemt pierādījumus iztiesāšanas laikā?

– Jebkurš likums, kurš uzliek par pienākumu tiesnesim kaut ko darīt vai nedarīt, nav labas pārvaldības paraugs. Tiesnesis ir varas pārstāvis, kuram jābūt maksimālai rīcības brīvībai. Tiesnesis iztiesā lietas. Mūsu tiesu sistēmas problēma ir tāda, ka daudzos gadījumos mūsu tiesa spēj domāt tikai šaurās taisnās līnijās. Tā spēj piemērot tikai vienu tiesību normu vienā lietā, bet nespēj žonglēt ar dažādām normām. Tiesnesim jāspēj brīvi rīkoties ar savu laiku un lietas materiāliem tā, lai nodrošinātu ātru un kvalitatīvu spriedumu. Kolīdz sākas runas par to, ko tiesai likums ļauj vai neļauj, – sākas problēmas.

– Ja lieta bija vāji izmeklēta, agrāk tiesa to varēja sūtīt atpakaļ papildu izmeklēšanai. Tagad tādu tiesību tiesai nav un rodas gadiem ilgas tiesvedības. Lieta tiek muļļāta tiesas zālē vai kā citādi tiek mēģināts rast risinājumu…

– Vai arī apsūdzētos attaisno.

– Bet paiet daudzi gadi.

– Ja tiesnesis redz, ka lieta izmeklēta nekvalitatīvi, jānodala jautājums par personas vainīgumu. Paralēlais jautājums – vai pirmstiesas izmeklēšanas laikā ir savākti visi nepieciešamie pierādījumi, lai lietu varētu kvalitatīvi iztiesāt. Mans personīgais viedoklis – nekvalitatīvi izmeklētas lietas iztiesāt nedrīkst. Tiesa nav izmeklētājs. Tiesnesis nevar veikt izmeklētāja vai prokurora darbu. ECT spriedums «Pacula pret Latviju» (Eduards Pacula tika notiesāts, balstoties uz vienas liecinieces – cietušās – pirmstiesas izmeklēšanas laikā sniegto liecību. Tā kā veselības stāvokļa dēļ lieciniece tiesas sēdē nepiedalījās, lietas iztiesāšanas laikā iesniedzējam bija liegta iespēja nopratināt šo liecinieci un apstrīdēt liecības, kas bija par pamatu notiesājušam spriedumam. Šo un citu iemeslu dēļ Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina, ka Latvijas tiesa pieļāvusi Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 6. panta 1. un 3. punkta d) apakšpunkta (tiesības uz taisnīgu tiesu – pušu līdztiesības princips) pārkāpumus) ir ļoti labs piemērs. Mana absolūta pārliecība, ka tajā zādzībā Pacula ir bijis vainīgs. Paralēlais jautājums, vai bija pietiekami kvalitatīvi savākti un piefiksēti pierādījumi, lai lietu varētu iztiesāt un viņu notiesāt. Šajā gadījumā es pilnībā piekrītu Strasbūras tiesai: pierādījumi nebija savākti un nebija piefiksēti tā, kā to prasīja likums, un tiesai šo lietu vajadzēja nevis muļļāt, bet atdot atpakaļ papildu izmeklēšanai.

– Šobrīd tiesai nav tiesību lietu atdot atpakaļ prokuroram.

– Bet tiesai ir tiesības personu attaisnot. Attaisnojošais spriedums ne vienmēr balstās uz to, ka persona ir nevainīga. Personu var attaisnot arī pierādījumu trūkuma dēļ, un, ja būs tādi pāris gadījumi, zinu, ka augs arī izmeklēšanas kvalitāte. Saprotu, ka tiesneši baidās no sabiedrības kritikas, bet, ja baidies no vilkiem, neej mežā.

– Kā intervijā Neatkarīgajai teica bijušai tiesnesis Ralfs Beitiņš, tiesnešiem sevi ir jāatražo. Vai reizēm ar šādu domu viņi nedodas uz tiesas zāli?

– Jāizglīto sabiedrība. Sabiedrības viedoklis nevar būt noteicošais, spriežot tiesu. Valsts maksā nevis par sabiedrības viedokli, bet par nekvalitatīviem spriedumiem.

– Ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers gada atskaitē minēja, ka tiek veikta nekvalitatīva izmeklēšana, taču, no otras puses, tiesās prokuroriem labi veicoties – vidēji uz simts apsūdzētajiem tikai viens attaisnotais. Ko tas liecina par nevainīguma prezumpcijas ievērošanu?

– Neko īpaši labu. Bet mūsu ģenerālprokurors ir ļoti prātīgs cilvēks. Pēdējo gadu laikā Ģenerālprokuratūra sākusi ļoti rūpīgi pievērsties mūsu aizrādījumiem. Viņi ir daudz izdarījuši. To nevar izdarīt pāris mēnešu laikā. Sistēma ir bojāta pašā saknē. Mums jāsaprot, ka, mantojot padomju sistēmu, mantojām arī ieradumus, kurus nav viegli izskaust. Diemžēl tādu pašu centību neredzu no tiesu puses. Tikai atsevišķi tiesneši cenšas iedziļināties mūsu norādēs.

– Jums ir skaidrojums, kāpēc?

– Varam vilkt paralēles ar to, kā bojājas zivis.

– Ideja par tiesnešu pāratestāciju nāk no jums?

– Nē. Ideja par tiesnešu atestāciju radās jau pirms daudziem gadiem. Par tiesnešu pāratestāciju jājautā Tieslietu ministrijai, jo darbs pie tā tika uzsākts 2010. gadā. Bet mūsu ziņojums ir ieguldījums nākotnē. Tas norāda, ka tiesu sistēmā ir problēmas.

– Varbūt uz tiesām tiek izdarīti spiedieni – politiskie vai no specdienestu puses?

– Jūs pārspīlējat. Tiesa ir neatkarīga. Daļa no pašreizējās diskusijas ir tiesas sakāpināta izpratne par savu neatkarību. Kamēr tiesneši uzskatīs, ka jebkāda kritika ir apdraudējums tiesnešu neatkarībai un tiesas sistēmai kā tādai, tikmēr diskusija nebūs konstruktīva. Taču ir pietiekami daudz tienešu, kuri apzinās, ka problēmas pastāv un, lai tās risinātu, nepieciešamas diskusijas arī publiskā telpā. Skumjākais, ja tikai rajona tiesneši būtu ar sakāpinātu neatkarības apziņu, tad mēs to visu varētu viegli pārdzīvot. Bet ļoti augsta līmeņa tiesneši ļoti sakāpināti uztver šo procesu. Es to nesaprotu. Viņi nav dievi, un Augstākā tiesa nav Olimps. Tiesnešiem ir jābūt neatkarīgiem un kompetentiem, bet tas nenozīmē visatļautību. Viņiem jābūt stingriem, jābūt spējīgiem pieņemt arī nepopulārus lēmumus, jābūt spējīgiem realizēt efektīvu un kvalitatīvu lietu iztiesāšanu. Viņiem jāzina svešvalodas un starptautiskā prakse. Ja tiesneši pēc definīcijas noraida jebkādu starptautisko praksi, pamatojot ar to, ka starptautiskā prakse neizprot Latvijas situāciju, tad mēs nevaram diskutēt. Tā ir mežonīga izpratne par mūsdienu pasauli.

– Vai jūs atbalstītu likuma izmaiņas, kuras paredzētu sankcijas pret tiesnesi vai citu amatpersonu, kura pieļāvusi kļūdas, kuru dēļ zaudēta starptautiskā tiesa?

– Ir gadījumi, kad tiesas iztiesā lietu pēc labākās sirdsapziņas, bet Strasbūras, Luksemburgas vai kāda cita tiesa pasaka, ka tā Latvijas tiesas secinājumam nepiekrīt. Par šādu zaudējumu saukt mūsu tiesnešus pie atbildības mēs nevaram. Tie ir dažādi viedokļi. Tā var būt. Cits jautājums, ja tiek ignorēts acīm redzamais. Tādēļ jau mēs radījām šo ziņojumu. Tas nav labi, ka, lai konstatētu mūsu tiesas pārkāpumus, mums jāgaida starptautiskās tiesas atzinums.

– Kā efektivizēt kļūdu konstatēšanu?

– Ziņojumā aprakstītie gadījumi liecina, ka, iztiesājot lietu dažādās instancēs, mēs pieļautos pārkāpumus nespējam identificēt un novērst. Tā ir problēma, par kuru valsts maksā. Ministru kabinets pats šos pārkāpumus nevar novērst, jo tas nevar saukt tiesnesi pie disciplināratbildības. Jāsaprot, ka lietas iztiesāšana starptautiskā tiesā ilgst vairākus gadus, tādēļ piemērot disciplināratbildību ir neiespējami. Gatavojoties tiesvedībai, valsts ļoti bieži apzinās, ka starptautiskā tiesa konstatēs pārkāpumu, bet ir arī citi apsvērumi, kādēļ mēs vēlamies spriedumu, nevis mierizlīgumu vai vienpusēju deklarāciju. Interesanti būtu papētīt arī tiesnešu disciplinārkolēģijas praksi, par kādiem pārkāpumiem tiek rosinātas vai nerosinātas disciplinārlietas. Ir bijuši gadījumi, kad tiesnesis aizgājis atvaļinājumā un tikai tādēļ viņu nevar disciplināri sodīt.

– Vārna vārnai acī neknābj?

– Starptautiskajā līmenī to sauc par korporatīvo ētiku. Te ir par ko padomāt!

– Vai tā ir laba prakse, ka veic likuma grozījumus, lai konkrētā tiesvedībā panāktu notiesājošu spriedumu?

– Savulaik strādājām pie likuma grozījumiem par tiesvedības ilgumu, par to, ka var samazināt sodu vai personu attaisnot. Tolaik man ļoti interesanti bija izlasīt presē, ka šie grozījumi esot domāti Lemberga kunga lietas kontekstā. Taču ar to grozījumiem nebija ne mazākā sakara. Šos grozījumus ierosināja mans birojs. Mēs daudzus gadus mēģinājām panākt, lai šādi grozījumi tiktu iestrādāti likumā, jo to mums prasa Strasbūras tiesa un Eiropas Padome kopumā. Kāpēc mediji izdarīja šādu secinājumu, man nav ne jausmas. Cits jautājums – mums ir bijis tā, ka pēkšņi ieraugām likumā robu, kurš ir jānosedz, jo pretējā gadījumā mēs saņemsim milzu pieplūdumu ar lietām no starptautiskās tiesas. Bet, protams, nevaru izslēgt, ka ir tādi likuma grozījumi, kas tiek veikti tikai vienai konkrētai lietai. Protams, pastāv risks, ka kādā lietā tas var novest pie tiesvedības ar valstij nelabvēlīgu iznākumu.

– Kā Latvija izskatās uz pārējo valstu fona ECT spriedumos un sūdzībās?

– Salīdzinot ar Krieviju, mēs izskatāmies skaisti.

– Salīdzinot ar Igauniju?

– Mēs izskatāmies savādāk. Gan igauņi, gan lietuvieši uz starptautisko tiesu dodas ar citu jautājumu klāstu. Ir jautājumi, kuri mums visiem ir vienādi, – sūdzības par operatīvo darbību. Ja salīdzinām sevi ar vecajām Eiropas valstīm – ir jautājumi, kuros mēs izskatāmies kā pirmklasnieki. Tiesu sistēmas efektivitāte mums ir ābece. Tajā paša laikā mums ir bijušas ļoti sarežģītas lietas, kādas nav bijušas citām valstīm, piemēram, Kononova lieta.

– Kā mūsu tiesneši izskatā uz Eiropas fona?

– Daudzi mūsu tiesneši saprot, ka viņu zināšanās ir substantīvs iztrūkums. Viņi iet uz priekšu milzu soļiem, papildinot zināšanas, to skaitā arī gados veci tiesneši

Globalizācija spiež iet uz priekšu, spiež zināšanas nemitīgi papildināt. Citādi mēs riskējam nemitīgi zaudēt starptautiskās tiesās. Taču daudzi mūsu tiesneši to nesaprot. Daudziem mūsu tiesnešiem vēl daudz jāmācās. Jo ātrāk viņi to apzināsies, jo labāk mums visiem.

Avots: nra.lv /Uldis Dreiblats

---