• Tweet

Laužot pēdējo trīs olimpisko spēļu tradīciju, gaidāmajās Londonas spēlēs Latvijas karogu atklāšanas ceremonijā nesīs nevis šķēpmetējs, bet gan pludmales volejbolists – atbildīgais pienākums šoreiz uzticēts Mārtiņam Pļaviņam.

Vakar pēcpusdienā Vērmanes dārzā valdīja sportiska gaisotne, un pie vainas šoreiz nebija tikai parka estrādes solu rindās allaž sastopamie dambretes spēles entuziasti – jau drīzumā gaidāmo Londonas spēļu noskaņās uz savu pasākumu bija pulcējušies Latvijas olimpieši un viņu atbalstītāji. Līdzās dažādām aktivitātēm – improvizētas Dabas sporta zāles atklāšanai, olimpisko tērpu demonstrēšanai (modeļu lomā iejutās Lina Mūze, Gabriela Ņikitina, Edgars Eriņš, Jānis Leitis un citi mūsu olimpieši) un mākslas darbu prezentēšanai, kuru radīšanā olimpiešiem palīdzīgu roku sniedza Latvijā pazīstami mākslinieki Aivars Vīlipsons, Kārlis Siliņš un citi – sportiskajā ziņā centrālais notikums neapšaubāmi bija Latvijas komandas karognesēja nosaukšana.

Vairāk nekā pusei olimpiešu šīs būs pirmās spēles mūžā, tāpēc vienības administrācija viņiem pat rīkoja īpašu semināru par to, kā Londonā būs uzvesties. Gados jaunie peldētāji G. Ņikitina un Uvis Kalniņš Neatkarīgajai stāstīja, ka tagad vismaz teorētiski zina, kā dzīvot olimpiskajā ciematā, kā ģērbties, kā runāt ar medijiem, ko drīkst un ko nedrīkst likt čemodānā. Zina arī, kas draud par dopinga lietošanu. No etiķetes lietām Uvi pārsteidzis aizliegums sarokoties. Laikam olimpiski sanitārās normas šādu sveicienu nepieļauj. Izlidošana paradzēta 24. jūlijā. Droši vien satraukums jauniešus sagaidīs Londonā, jo pagaidām viņi jūtas neparasti mierīgi un nosvērti.

Šķēpmetējai Sintai OzoliņaiKovalai šī būs otrās olimpiskās spēles. Brīnišķīgs notikums. Jācer vien, ka organizatori sportistiem nenozags atklāšanas ceremoniju, kā tas notika Pekinā: «Gribētos redzēt, jo tie taču ir svētki mums visiem.» Par pašu nospraustajiem mērķiem un ilgotajām medaļām sportisti runā nelabprāt, arī Sinta: «Tā jau būtu tāda tukša plātīšanās – teikt: es braucu pēc medaļas. Aizbrauks un tad jau redzēs.» Bet Latvijas vienībai kopumā viņa novēl atvest vismaz trīs medaļas: «Tā jau gluži vai latviešu tradīcija.» Statistika apstiprina – trīs tiešām gadās biežāk. Pekinā bija no katra kaluma pa vienai medaļai. Atēnās bija četri sudrabi. Sidnejā atkal no katra pa vienai. Tad viens sudrabs Atlantā un atkal Barselonā – divi sudrabi un bronza. Bet kopējie cipari, saskaitot arī tās Latvijas uzvaras, kas gūtas zem Padomju Savienības un Krievijas karogiem, ir šādi: 20 zelta medaļu, 40 sudraba medaļu un 20 bronzas. Apaļi cipari, kurus nu ir iespējams pakoriģēt.

Tāpat kā ikvienu olimpisko spēļu atklāšanas ceremonija ir atšķirīga un valstis savā starpā sacenšas par arvien krāšņākām izrādēm, arī tērpu māksliniekiem un šuvējiem šāda mēroga sporta svētki ir krietns pārbaudījums. Ir bijuši gadījumi, kad veikums netiek atzinīgi novērtēts un apģērbs kļūst par diskomforta iemeslu sportistiem. Taču šoreiz olimpieši šķiet apmierināti un izpaliek arī skeptiskās piezīmes par sporta tērpu ražotājvalsti – Ķīnu. Galu galā tur mūsdienās top visi apģērbi un firmas 361° dāvinātā garderobe esot kvalitatīva un ērta. Katram sportistam – 14 apģērba vienību, ko valkāt piecos dažādos salikumos. Tāpat kā parādes tērpos, arī sporta apģērbos dominē Latvijas karmīnsarkanā un baltā krāsa, papildināta ar zelta akcentiem. Latvijas olimpiskās delegācijas vadītājs Žoržs Tikmers skaidro, ka šī krāsu izvēle ir jau tradicionāla: «Tā komandai vienmēr ir devusi nepieciešamo psiholoģisko stabilitāti, enerģiju un pozitīvismu, stājoties uz olimpiskās starta līnijas. Savukārt zelta tonis komandai ir nesis veiksmi, un ceram, ka tā būs arī šoreiz.»

Atšķirībā no līdz šim ierastās prakses, kad karognesējs tika izvēlēts jau spēļu norises vietā atklāšanas ceremonijas priekšvakarā, šoreiz kandidatūras izsijātas krietni savlaicīgāk. No dažām nācās atteikties, jo uz atklāšanas ceremonijas laiku konkrētais sportists vēl nebūs ieradies Anglijā (piemēram, nopietns pretendents būtu Pekinas olimpiskais čempions Māris Štrombergs, taču sportista plānos ir ierasties Londonā pāris dienas pirms mačiem), bet starp tiem, kas bija gatavi, – pagodinošā izvēle palika pie Mārtiņa Pļaviņa. Lai gan jau nākamajā dienā pēc atklāšanas ceremonijas Mārtiņam un viņa pāriniekam Jānim Šmēdiņam jādodas laukumā un jāsāk olimpiskās cīņas, viņš atzina, ka gūtās emocijas būs spēcīgākas nekā iespējamais nogurums pēc ceremonijas. Turklāt šoreiz attālums no olimpiskā ciemata līdz stadionam esot mazāks, līdz ar to pie naktsmiera varēs tikt ievērojami ātrāk, nekā tas parasti izdodas olimpiskajiem karognesējiem…

M. Pļaviņam Londona būs otrās olimpiskās spēles – pēc Pekinas, kur viņš vēl spēlēja kopā ar Aleksandru Samoilovu. Tagad katram cits pārinieks, bet Mārtiņam – arī Latvijas karogs. Jāpiebilst, ka divās no pēdējām četrām olimpiskajām spēlēm (ieskaitot ziemas) karognesējs ir izcīnījis sudraba medaļu. Kāpēc lai nebūtu trešā?

Ceļavārdus Latvijas sportistiem (kurus visus vienuviet sastapt tagad vairs nebūs nemaz tik vienkārši, jo katrs pēdējās nedēļas pirms startiem un attiecīgi ierašanos laiku Londonā plāno citādi) teica olimpiskās kustības lielākie atbalstītāji, un, kā jau ierasts šādās reizēs, – neizpalika arī spēcinošas dāvanas. Jāatgādina, ka Latvijas delegācijā Londonas spēlēm iekļauti 46 sportisti (reāli gan tikai 45 – skaidrs, ka sprinteris Ronalds Arājs sacensībās piedalīties nevarēs) 12 sporta veidos: brīvajā cīņā, džudo, galda tenisā, modernajā pieccīņā, peldēšanā, riteņbraukšanā (gan šosejā, gan BMX), smaiļošanā, svarcelšanā, šaušanā, vieglatlētikā, vingrošanā un pludmales volejbolā. Kopā mūsējie startēs 30 sporta disciplīnās.

***

Latvijas karognesēji olimpiskajās spēlēs*

1992. gads Albērvila Jānis Ķipurs (bobslejs)

1992. gads Barselona Raimonds Bergmanis (svarcelšana)

1994. gads Lillehammere Zintis Ekmanis (bobslejs)

1996. gads Atlanta Einārs Tupurītis (vieglatlētika)

1998. gads Nagano Sandis Prūsis (bobslejs)

2000. gads Sidneja Voldemārs Lūsis (vieglatlētika)

2002. gads Soltleiksitija Harijs Vītoliņš (hokejs)

2004. gads Atēnas Vadims Vasiļevskis (vieglatlētika)

2006. gads Turīna Artūrs Irbe (hokejs)

2008. gads Pekina Vadims Vasiļevskis (vieglatlētika)

2010. gads Vankūvera Martins Dukurs (skeletons)

2012. gads Londona Mārtiņš Pļaviņš (pludmales volejbols)

*pēc neatkarības atgūšanas

Avots: nra.lv /Imants Vīksne