• Tweet

Intervija ar Saeimas priekšsēdētāju, partijas Vienotība līderi Solvitu Āboltiņu.

– Manuprāt, ir pienācis īstais laiks, lai izstāstītu, ko tad īsti Valdis Zatlers pateica jums un Valdim Dombrovskim pirms slavenā rīkojuma Nr.2, kad bija uzaicinājis jūs uz Rīgas pili. Konsultējās, izvirzīja nosacījumu? Deva tēvišķus padomus?

– Nezinu, vai šobrīd ir īstais laiks… Galvenais tagad ir tas, kad un kāda tiks izveidota jaunā valdība. Varu apstiprināt tikai to, ka tika noraidīts tas, ko šobrīd mēģina īstenot Zatlera kungs. Es uzdevu jautājumu, vai viņa pārvēlēšana amatā būtu cena par Dombrovska valdības nomainīšanu pret koalīciju ar Saskaņas centru. Es teicu, ka tas nav pieņemams Vienotībai. Mums ir savas attiecības ar savu vēlētāju, un mums absolūti nav tādas pārliecības, ka šī cena būtu adekvāta. Šajā sarunā es izmantoju tos pašus argumentus, kurus Zatlera kungs lietoja Latvijas Universitātē – savā runā par četros gados paveikto, kā arī vērtējot Saeimas darbu. Viņš runāja par trauslo līdzsvaru, kas sasniegts un kas nosargājams un veicināms. To pašu viņam teicu arī es. Tāpat skaidroju, kāpēc deputāti balsoja pret Aināra Šlesera izdošanu kratīšanai. Valdis Zatlers interesējās, kas ir maināms, es atbildēju, ka mēs nemainīsim esošo koalīciju pret koalīciju ar Saskaņas centru.

– Kāpēc tad galu galā viņš atlaida Saeimu? Kāpēc bija vajadzīgi meli par kaut kādiem oligarhiem? Zatlera kungs varēja taču būt godīgs un kaut vai ļaut nojaust, ka īstais iemesls ir bažas par to, ka viņš netiks pārvēlēts.

– Nešaubīgi, ka oligarhu ietekme ir problēma, un demokrātiskās valstīs tas ir normāls process – rīkot pirmstermiņa vēlēšanas. Taču vai tas bija īstais brīdis? Uz šo jautājumu jāatbild pašam Zatleram. Mēs kā politiskais spēks piekritām, ka jebkuras pārmaiņas dod iespēju panākt ko jaunu un pozitīvu. Bet es palieku pie tā, ka 10. Saeima ir izdarījusi daudz ko labu un, ja tai ļautu strādāt tālāk, tās vērtējums būtu augstāks. Nu ir ievēlēta jaunā Saeima un mēs varam tikai novēlēt, lai tā strādā efektīvāk.

– Kāpēc tomēr Vienotība virzīja Zatleru prezidenta amatam uz otro termiņu? Jūs taču jau zinājāt, ka šī Saeimas atlaišanas lieta ir netīra.

– Mums bija ļoti garas sarunas frakcijā, un viņš mūsu cilvēkos atstāja pārliecinošu iespaidu par savu politisko izvēli Rietumu virzienā. Sarunas par Saskaņas centru jau nāca pēc tam.

– Jūs arī aicinājāt viņu stāties savā partijā, piesolījāt pat pirmo numuru vēlēšanu listē. Kurā brīdī jūs sapratāt, ka jums nav pa ceļam?

– Zatlera kungs šobrīd mēģina pamatot, kāpēc viņš aicina valdībā SC, kaut arī ideoloģiski joprojām esam vistuvākās partijas – Vienotība un ZRP. Taču Vienotībai nav pieņemams nākamās valdības modelis, kāds tiek piedāvāts no Zatlera kunga puses. Ir izveidojies cits kodols – ne tāds, kādu redzējām sākumā. ZRP apstiprināja sarunu grafiku, kurā pirmā bija Vienotība, pēc tam sekoja NA, pēc tam – SC, un tas bija jautājums par prioritāriem partneriem. Tagad kodols ir ZRP un SC, kas mēģina savā savienībā ievilkt arī Vienotību. Nepārprotama ir Vienotības atbilde, kas ir izrunāta gan valdē, gan citur, ka mēs šādā savienībā nepiedalīsimies. Iemesls, kāpēc savulaik aicinājām Valdi Zatleru pie sevis, ir skaidrs: tas bija aktuālais jautājums par tiesiskumu, un tas mums vienmēr ir bijis svarīgs lozungs. Mēs uzskatījām, ka tie argumenti, kas minēti Saeimas atlaišanas sakarā, ir svarīgi arī mums. Mēs sapratām Saeimas atlaišanas soļa popularitāti un nozīmību, tāpēc gribējām būt kopā ar Valdi Zatleru – kā pieredze kopā ar jaunajām iniciatīvām.

– Ja Zatlera Saeimas atlaišanas lēmuma pamatā bija jautājums par tiesiskumu, tad kāpēc Zatlers tagad tik cieši vienojas ar tiem, kuri, viņaprāt, šo tiesiskumu grāva, proti, ar SC?

– Jā, Saskaņas centrs balsoja pret kriminālsodiem par partiju nelikumīgiem ziedojumiem, pret Šlesera izdošanu kratīšanai.

– SC balsoja arī pret pašu Zatleru.

– Paradokss. Bet lai par to atbild Zatlers pats – saviem vēlētājiem.

– Vēlēšanu rezultāts Vienotībai nebija izcils. Kāpēc? Vai izprotat un atzīstat savas kļūdas?

– Jā, rezultāts varēja būt labāks. Saskaņas centrs uzvarēja tāpēc, ka vēlētāju kopums bija sašķelts. Daļa vēlētāju bija vīlušies Vienotībā, bija nemierā ar to, ka uzreiz pēc vēlēšanām mēs nesākām aktīvas reformas. Liela daļa latviešu vēlētāju vispār neaizgāja uz vēlēšanām. Un rezultātā mēs tagad diskutējam par koalīciju, kurā, iespējams, būs Saskaņas centrs.

– Bet bija taču periods, kad jūs piekritāt, ka SC kopā ar jums nāk valdībā.

– Pēc iepriekšējām vēlēšanām es tiešām piedāvāju šādu versiju. Taču tā bija principiāli atšķirīga situācija. Toreiz Vienotība gāja uz vēlēšanām ar saukli: Dombrovskis pret Urbanoviču, gāja ar to, ka Dombrovskim jāturpina iet Rietumu virzienā. Pirms gada Vienotība pārliecinoši uzvarēja, un mēs piedāvājām piedalīties valdībā abiem spēkiem – NA un SC, lai līdzsvarotu situāciju. Šobrīd situācija ir pilnīgi citāda: uzskatu, ka SC aicināšana valdībā apdraud Latvijas valstisko ideoloģiju, un tā ir situācijā, kad SC ir uzvarējis. Viņiem kopā ar ZRP ir 53 balsis, kamēr mums kopā ar NA – tikai 34 balsis. Ja nav pārliecības, ka mēs varam nosargāt savas nacionālās vērtības, mēs nedrīkstam aicināt koalīcijā Saskaņas centru.

– Ir diezgan grūti iedomāties, ka nacionāli orientēta partija sadodas rociņās ar interfrontes mantiniekiem, kurus sevišķi spoži pārstāv SC sastāvdaļa – Sociālistiskā partija, kas uzskata, ka Latvija nav bijusi okupēta, bet deportācijas ir bijusi «vēsturiska nepieciešamība».

– Viņi arī uzskata, ka šī kļūda un buržuāzijas palieka – parlamentāra republika – var eksistēt tikai pārejas periodā, bet no NATO un ES jāizstājas uzreiz. Izlasot sociālistu programmu, saprotam, ka viss, uz kā balstās viena normāla latviešu ģimene, ir kļūda.

– 14. jūnijā Zatlera kungs ar ziediem rokās gāja pie Brīvības pieminekļa, lai pieminētu represētos. Tad droši vien vēl nebija domas, ka viņš varētu vienoties kopīgā dziesmā ar tiem, kas attaisno deportācijas.

– 14. jūnijā, kas ir ļoti sāpīga diena latviešu tautai, pie mums pienāca kāda sirma kundze, kuras tuvinieki acīmredzot bija cietuši represijās, un uzrunāja Zatleru, teikdama: mums ir tikai divi prezidenti – viens, kura pīšļi atdusas kaut kur Krievijā, un otrs – jūs. Nezinu, ko Zatlera kungs šodien teiktu šai kundzei, ja viņa jautātu, kāpēc viņš bez jebkādiem nosacījumiem gatavs ņemt valdībā Saskaņas centru, kas ir tās – 1940. gada – ideoloģijas turpinātājs. Negribu teikt, ka kāds no SC ir atbildīgs par tiem notikumiem, bet viņi pārstāv to ideoloģiju. Un tas ir bīstami.

– Bet kā tad īsti sanāk? Ir pagājuši 20 gadi, kopš esam atjaunojuši savu valsti, visu laiku pie varas bijušas tā saucamās latviskās valdības, un rezultātā esam nonākuši pie sasistas siles. Vēl vairāk – nu esam pata situācijā, kad valdību izveidot faktiski ir neiespējami. Tad kāpēc 20 gadu laikā pie varas esošie latvieši nav izdarījuši neko, lai vēlētāji – gan latvieši, gan cittautieši – nešaubīgi piedalītos vēlēšanās un nobalsotu par latviskajām partijām?

– Pirms mūsu intervijas es pasniedzu atzinības rakstus Edvīnam Inkēnam, Viktoram Avotiņam, Normundam Beļskim un Jānim Gavaram, kuri veidoja filmas par 1991. gada 21. augustu. Viens no viņu ierosinājumiem bija: tāpat kā mēs atceramies šo datumu, Saeima varētu uzņemties apkopot to, kas noticis pa šiem divdesmit gadiem. Ja paskatāmies atpakaļ, nav tā, ka nekā laba nav bijis. Protams, šobrīd dominē sliktās lietas, ir plaisa starp bagātajiem un nabagiem, bet kopumā mēs kā valsts esam izdarījuši pietiekami, lai atgrieztos Rietumos. Bet tas, ko neesam spējuši izdarīt… Vai nu paši esam pazaudējuši, vai nenovērtējuši – emocionālo pamatu, kam ir jāvieno mūs visus. Neesam izdarījuši visu, lai tie cilvēki, kuri palikuši Latvijā, dzīvotu labāk. Ja salīdzinām ar igauņiem: viņi lepojas ar katru lietu, ko izdara, bet mēs cits citu tikai kritizējam. Valsts var attīstīties tad, ja cilvēki lepojas ar savu piederību nācijai, lepojas ar savu valsti un – patiesībā arī saviem politiķiem. Taču tā diemžēl nav. Vai mēs šādu nepieciešamās kopības sajūtu atgūsim – trijos, četros vai vairāk gados – es nezinu. Bet ir jācenšas.

– Iespējams, šāda situācija izveidojusies tālab, ka joprojām nav nekādas valstiskās ideoloģijas, ir tikai verbāla grābstīšanās. Kāpēc tā 20 gadu laikā nav izveidota un attīstīta?

– Jā, tā ir taisnība. Ik pa laikam tiek dzēsti dažādi ugunsgrēki, arī šobrīd ir vesela virkne divdesmit gadu laikā sakrājušos neizdarītu darbu. Pirms vairāk nekā 20 gadiem, kad cilvēki, atrazdamies uz barikādēm, domāja par savu valsti, kas atjaunojas, tie emocionālie un patriotiskie pamati netika iecementēti valstiskajā ideoloģijā. Pēc tam šie neiecementētie pamati aizgāja šķērsām arī saimnieciskajos darījumos.

– Ne tikai tur vien. Visbriesmīgākais šobrīd ir tas, ka latviešu tauta dilst. Bet tie, kuriem pieder vara, par šo traģēdiju nedomā itin nemaz. Ak, jā, jūsu kolēģa Zatlera padomniece Sandra SondoreKukule par valsts naudu bija devusies jaukā pasaules ceļojumā, lai uzrunātu emigrējušos latviešus. Neviens no viņiem gan neatgriezās.

– Mūs arī kritizē par to, ka sakām – ekonomiskie rādītāji uzlabojas, un tad mums atbild: mēs savos maciņos to nejūtam! Viena situācija ir Rīgā, pavisam cita – kad izbraucam ārpus tās. Kā cilvēkiem bija grūti, tā viņiem joprojām ir grūti, un tā daudzinātā attīstība ir tikai pāris rindiņas kādā avīžrakstā. Latvietis savā būtībā vienmēr bijis darba cilvēks, viņam vajag savu darbu. Latvietis ir arī lepns: viņš pats grib nopelnīt, pats tērēt savu nopelnīto. Valstiskā ideoloģija, kurā mēs aizņēmāmies, nav latviešu patiesā ideoloģija. Tāpēc mums jāgādā cilvēkiem darba vietas. Tad viņiem būs darbs, cilvēki varēs sevi uzturēt, savas ģimenes uzturēt un saviem vecvecākiem palīdzēt. Tad arī būs patriotisms. Tad arī daļa no tiem, kuri aizbraukuši, atgriezīsies mājās. Viss kopā palīdzēs stiprināt gan nacionālo ideoloģiju, gan nacionālo identitāti. Cilvēkos, kas joprojām ir Latvijā, nacionālā identitāte tomēr ir dzīva: paskatieties, 11. novembrī cilvēki iet un atceras brīvības cīņas, kad pret milzīgu pārsvaru tika nosargāta jaunā Latvijas valsts. Tajā brīdī, kad latvieši atceras tos tālos laikus un cīnītājus, viņi ir un stāv par valsti. Blakus ekonomiskajām un finanšu lietām ļoti svarīgas ir emocionālās, patriotiskās lietas, kuras jāsargā un jāattīsta.

– Nav jau tā, ka ir tikai pāris rindiņu kādā avīžrakstā, ka jūs teicāt. Ir pat vesela grāmata – jūsu premjera Valda Dombrovska angliski sacerēta – par to, kā Latvija krīzi pārvarējusi. Nejūtam to, nejūtam!

– Tas, ko izdarījis Valdis Dombrovskis – kaut vai tas, ka uz Latviju skatās kā uz valsti, uz kuru var nākt investori – tomēr ir liels viņa nopelns. Grāmatai noteikti jābūt latviski, jo, domāju, daudzi gribēs to izlasīt. Tad skaidrības būs daudz vairāk. Dombrovska kungs izteicās, ka grāmata jau tiek tulkota latviski.

– Atgriezīsimies pie šā brīža politikas. Kāpēc, jūsuprāt, Zatlers izteicās, ka morālu apsvērumu dēļ jūs diez vai varat būt Saeimas priekšsēdētāja?

– Iespējams, ka Zatlera kungs ar to grib pateikt, ka es esmu atlaistās Saeimas priekšsēdētāja.

– Bet viņš ir atlaistais prezidents! Vai jums ar kādu ir bijusi saruna par to, kas varētu būt nākamais Saeimas priekšsēdētājs? Kuluāros klīst runas, ka Zatlers, pirmo reizi pēc vēlēšanām tikdamies ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu, izvirzīja sevi kā eventuālo Saeimas priekšsēdētāju.

– Jā, esmu dzirdējusi, ka Zatlera kungs vēlētos ieņemt spīkera krēslu. Vienotības rezultāts vēlēšanās ir tāds, kāds ir, tāpēc mums ir viena prioritāte: Dombrovskis kā premjers.

– Apetīte, protams, rodas ēdot. Zatlera kungs jau tēmē uz pirmo tautas vēlēto prezidentu.

– Tas no politiķa puses ir tikai godīgi: skaidri izteikt savas vēlmes. Bet ideja par tautas vēlētu prezidentu ir vēl apspriežama. Vienotība pagaidām ir pret tautas vēlēta prezidenta ideju.

– Vai iesiet koalīcijā, ja tur būs Saskaņas centrs?

– Vienotības frakcija kopā ar valdi ir noraidījusi šo iespēju. Arī partijas nodaļas viennozīmīgi ir pret šādu iespēju. Ja NA ietu četru partiju koalīcijā, tad mēs piekristu, bet NA neiet, ja tur būs SC. Tātad – arī mēs neiesim. Bet Zatlera kungs visu laiku cenšas attaisnot Saskaņas centra balsojumus. Zināt, Vienotība ir bijusi opozīcijā, bet mēs nekad neesam balsojuši pret valstiskām interesēm. Arī Juridiskajā komisijā, kurā strādāju, mēs balsojam pēc būtības, nevis balstoties politikā vai ideoloģijā. Ja runājam par ideoloģiju, protams, ir citādi. NA šobrīd ielikusi jautājumu par Gruziju, kādreiz mēs, opozīcijā būdami, darba kārtībā ielikām jautājumu par atbalstu igauņiem, kad viņi pārvietoja t.s. Aļošas pieminekli.

– Un kā ar versiju 2 + 2? Respektīvi, Vienotība + ZRP un divi flangi uz sadarbības līgumiem – NA un SC.

– Diezgan nestabila konstrukcija, tikai kā viena versija izejai no strupceļa. Bet nav jau tās pamatatbildes: kāpēc nevarētu strādāt koalīcija ar 56 balsīm (NA, Vienotība un ZRP)? Kāpēc mēs nevarētu vienoties par nacionālām vērtībām? Kāpēc to varēja izdarīt igauņi? Viņu premjers Ansips bija tas, kurš pārvietoja minēto Aļošas pieminekli. Tās ir igauņu vērtības, uz kurām tiek būvēta Igaunija.

– Esat gatavi strādāt opozīcijā?

– Jā, protams. Ja šādu valdību, kurā ir ZRP un SC, parlaments ir gatavs apstiprināt, mēs šo situāciju mēģināsim ietekmēt no iekšpuses. Bet prioritāte ir nacionāla valdība. Tie signāli, kas nāk no Zatlera partijas iekšienes, liecina, ka lēmums atbalstīt valdību ar SC nav nemaz tik vienprātīgs. Arī šie 22 paraksti…

Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas “Neatkarīgajā”

Avots: nra.lv