Saeimas deputāta, jurista Andreja Elksniņa iesniegtie, bet pēc tam atsauktie vairāk nekā 50 priekšlikumi grozījumiem Operatīvās darbības likumā šonedēļ izsauca vairāku amatpersonu asu pretreakciju un satraukumu. Ko ar šiem priekšlikumiem bija domājies pats to iesniedzējs, kā arī par citām pašreizējām tieslietu sistēmas un politikas aktivitātēm šī Neatkarīgās intervija ar Andreju Elksniņu (Saskaņas centrs).

– Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs Ainars Latkovskis (Vienotība) jūsu ierosinātos grozījumus Operatīvās darbības likumā ir nosaucis par graujošiem, jo, ja tie tiktu pieņemti, tad drošības iestādes nevarētu veikt operatīvās darbības pret personām, kuras plāno noziegumus pret valsti. Vai tāpēc, lai kaitētu Latvijas valstij, esat sacerējis šos priekšlikumus?

– Esmu šīs valsts patriots, un tieši tāpēc, ka pašreizējais operatīvo darbību regulējums ir kaitīgs valstij, esmu iesniedzis šos grozījumus, esmu tos rakstījis, domājot par sabiedrību kopumā, lai drošības iestādēm nebūtu tik liela patvaļa, kā arī lai tiktu ievērotas cilvēktiesības. Latkovska kungs nekad nav saskāries ar operatīvajām lietām, nezina, kā tas notiek praksē, viņa runāšana ir politiska retorika, un kā politiķis viņš interpretē manus priekšlikumus tā, kā viņam patīk.

Turklāt viņa runāšana nav ne loģiska, ne arī ētiska – viņš ar saviem skaļajiem paziņojumiem nāca klajā, vēl pirms viņa vadītā komisija šos priekšlikumus bija skatījusi, vērtējusi, lēmusi. Tas arī rāda, ka Latkovska kunga attieksme nav nopietna un nosvērta, bet viņam ir vēlme politiski izbļaustīties. Viņam nebija komisijas mandāta paust komisijas viedokli.

Tādā pašā garā, kā par priekšlikumiem Operatīvo darbību likumā, Latkovskis varētu paziņot, ka kādi grozījumi Zvejniecības vai Būvniecības likumā ir graujoši un apdraud valsts neatkarību. Tas gan būtu smieklīgi, taču, tā kā šajā gadījumā ir runa par Operatīvās darbības likumu, Latkovskim izdodas radīt iespaidu, ka viņš runā nopietni.

Es saprotu Latkovska vajadzību izpausties, jo acīmredzot Vienotība taisīs kaut kādu kampaņu, ejot uz referendumu, un viņiem vajag tagad iztēlot Saskaņas centru par briesmoņiem, kas to vien gudro kā nolaupīt Latvijai neatkarību. To visu var saprast, taču būtu ļoti žēl, ja šīs vienas partijas politiskās kaprīzes apslāpētu nopietnu diskusiju par problēmām, kādas pašlaik ir mūsu valstī ar operatīvās darbības regulējumu, ar operatīvo darbību subjektu patvaļu un cilvēktiesību neievērošanu.

Manu priekšlikumu būtība ir tāda, lai tiktu panākts, ka Latvijā tiek respektētas cilvēktiesības. Problēma, kas pastāv un kāpēc ir jābūt grozījumiem, ir tāda, ka valsts lielā mērā tās ignorē. Piemēram, Jaunalksnes lieta ar nelikumīgu noklausīšanos, Jansona lieta, KNAB informācijas noplūde. Šo uzskaitījumu varētu turpināt.

– Bet jūsu minētās lietas ir gadījumi, kad ir pārkāpti jau pastāvoši likumi, – tātad runa ir par likumu neievērošanu, nevis likumu nepilnībām…

– Tik tiešām ir pārkāpti jau pastāvoši likumi, taču ja likums dod iespēju to pārkāpt, tad tas ir nepilnīgs. Manis minētie gadījumi – Jaunalksnes, Jansona lietas – ir līdz tiesu darbiem nonākuši nejaušības dēļ, tāpēc, ka nelikumīgās darbības ir nākušas gaismā. Taču neviens nezina, cik daudz tāda noklausīšanās notiek nesodīti. Mēs uzzinām gadījumus par sabiedrībā pazīstamām personām, taču pieļauju, ka notiek arī tā, ka tiesībsargājošās iestādes darbinieki izspiego, noklausās un zog savu draugu konkurentu komercnoslēpumus.

Par mūsu valsts problēmām cilvēktiesību jomā skan kritika ne jau tikai Latvijā, bet arī starptautiskā līmenī, ir daudz zaudējumu Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Operatīvās darbības likums ir novecojis un neatbilst Eiropas cilvēktiesību standartiem.

Mums ir divi ceļi, pa kuriem varam iet, – Igaunijas vai Lietuvas ceļš. Operatīvās darbības likums pēc būtības ir padomju laika VDK instrukciju apkopojums. Ja Latkovskis tik ļoti nikni to aizstāv, tad viņš ir par to, lai Latvijā tiktu saglabāts VDK mantojums.

– Ko nozīmē Igaunijas un Lietuvas ceļš?

– Lietuva pret sevi saņēma vairākus Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumus, no kuriem izrietēja, ka viņu likums neatbilst Eiropas cilvēktiesību prasībām. Lietuva maksāja kompensācijas pieņēma jaunu likumu un veica neizdevušos pantu grozījumus. Igaunija rīkojās gudrāk, vēroja, kāda ir cilvēktiesību prakse citās valstīs, ar ko nomokās Lietuva, un pieņēma jaunu operatīvās darbības likumu, ar kuru vairs nav problēmu.

– Tātad Latvijā jāraksta jauns likums?

– Tieši tā – pašreizējais likums ir novecojis un nepieciešams jauns. Šo domu savulaik, jau 2008. gadā, uzsvēra Ģenerālprokuratūra. Taču Saeimā nekādas reakcijas nav bijis. 2009. gadā, 2011. gadā vēlreiz par šo tēmu ir bijušas diskusijas Augstākajā tiesā, autoritatīvi juristi ir izteikušies, ka pastāv problēmas ar operatīvajām darbībām, taču joprojām nekas nenotiek.

Pastāv arī operatīvās darbības likuma grupa, kurā palaikam sanāk kādi desmit pārstāvji no tiesībsargājošajām iestādēm, no Tiesībsarga biroja, kāds advokāts, taču nekāds lēmums netiek pieņemts, jo tiesībsargājošās iestādes ir ieinteresētas dzīvot pa vecam – rīkoties patvaļīgi, nekontrolēti, un šī viņu «labā dzīve» visos līmeņos tiek veiksmīgi lobēta.

Ir daudz absolūti nepieciešamu lietu, kas jāiestrādā likumā vai jāņem vērā, rakstot jaunu, lai tas atbilstu tādam regulējumam, kāds ir Vācijā, Francijā, citās valstīs. Piemēram, ir nepieciešams noziedzīgu nodarījumu iedalījums, lai būtu konkrēti skaidrs, kādos noziedzīgu nodarījumu gadījumos valsts var piemērot slepenās operatīvās darbības, kādos ne.

Manis piedāvātie priekšlikumi attiecas uz visiem smagiem un sevišķi smagiem nodarījumiem, un esmu minējis konkrētus Krimināllikuma pantus. Operatīvās darbības viennozīmīgi nav jāveic par kriminālpārkāpumiem.

– Par jūsu piedāvātajiem grozījumiem ir satraukusies arī Drošības policija.

– Es gribētu uzdot jautājumu Drošības policijai, kur ir tās lietas par neatkarības apdraudējumu? Cik ir bijušas? Par ko runājam?

Ja jau tiešām ir kāda informācija par iespējamo neatkarības apdraudējumu, tad, draugi mīļie, pastāv Kriminālprocesa likums, un rosiniet krimināllietu! Bet nevajag taisīt kaut kādas fiktīvas operatīvās lietas, kuru ietvaros tad noklausīties ikvienu, kuru ienāk prātā. Vēl jo vairāk, esmu arī iesniedzis priekšlikumus regulējumam, vadoties no kura Drošības policijai ir visas iespējas turpināt strādāt, iestādes vadībai būtu labāk šie grozījumi jāizlasa.

– Arī Ģenerālprokuratūra bija satraukusies.

– Tas arī nav brīnums – arī prokuratūra ir radusi darboties patvaļīgi. Nevēlēšanās diskutēt pat par šo jautājumu nozīmē, ka pastāv vēlēšanās arī turpmāk neievērot cilvēktiesības. Mani priekšlikumi netapa vienas dienas laikā – tie nav vienā vakarā izdomāti un nākamajā iesniegti. Jau iepriekš Iekšlietu ministrijas darba grupās esmu uzsvēris, ka nepieciešamas izmaiņas. Bet man tur stāstīja, ka esot jāsagaida kādi Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumi, un tad tikai kaut ko varēšot darīt.

Anotācijā pie mana likumprojekta kāds ir parūpējies ierakstīt, ka šis projekts neattiecoties uz starptautiskajiem likumiem un cilvēktiesībām. Tāda ir tiesībsargājošo iestāžu pozīcija.

Vēl viens ļoti būtisks mans ierosinājums. Piemēram, ja neapstiprinās aizdomas, ka cilvēks ir veicis kādu noziedzīgu nodarījumu… Vācijā un daudzās citās valstīs tādā gadījumā ir jāpasaka cilvēkam: «Sabiedrības un valsts interesēs esam jūs noklausījušies, novērojuši, slepeni iekļuvuši jūsu dzīvesvietā. Taču informācija izrādījās nepatiesa. Mēs jums paziņojam par to, ka šie pasākumi notika.» Cilvēkam tādā gadījumā ir

jāatvainojas. Latvijā nekas nav pat uz to pusi.

Operatīvajiem dienestiem pat prātā neienāk kādreiz atzīt, ka tie kļūdījušies, ka to informācijas avoti nav bijuši uzticami.

Citur pasaulē ir normāla parādība,. ka iestādes atzīst savas kļūdas, Latvijā iestādes nekad nekļūdās.

Latvijā ir 13 operatīvās darbības subjekti, un visi pašlaik strādā, kā tiem iepatīkas. Loģiski, ka viņi cīnās pret un cīnīsies pret likumu, kas viņu patvaļu mazliet iegrožos.

Ir, piemēram, jāparedz konkrēti noziedzīgi nodarījumi, kuru gadījumos var lietot slepenās operatīvās darbības. Nevar par kartupeļu maisa zādzību iedarbināt noklausīšanos un slepenu iekļūšanu dzīvesvietā. Ir citas metodes, kā atklāt kartupeļu zādzības.

Iesniegtie grozījumi nekādā veidā neierobežo Kriminālprocesa likuma darbību. Ja ir kādas ziņas, tad rosiniet lietu!

Mani grozījumi paredz gada termiņu, kurā var veikt operatīvās darbības – noklausīšanos. Tas ir pietiekams laiks, lai noskaidrotu, vai cilvēks ir noziedznieks vai nav.

Maniem ierosinājumiem nav nekā kopīga ar to, kā bija Aigara Kalvīša valdības laikā, kad bija politiķu vēlme pakļaut drošības dienestus sev. Esmu par to, lai drošības iestādes vairāk uzraudzītu Ģenerālprokuratūra un tiesa.

– Saskaņas centrs (SC) nav pie varas, un Latvijas tradīcija ir tāda, ka tie, kas ir opozīcijā, parasti neko nepanāk – jebkādi opozicionāru priekšlikumi nonāk papīrgrozā. Tomēr no dažādu amatpersonu puses tāds liels satraukums. Kā to izskaidrot?

– Laikam grozījumi ir trāpījuši desmitniekā un parāda tās problēmas, ar kurām Latvijas valsts mokās. Šī trokšņainā reakcija apliecina, ka virziens bijis pareizs.

– Jūs iesniedzāt priekšlikumus, amatpersonas paziņoja, ka jūs esat sliktais, un ar to viss beigsies – nekādi jūsu grozījumi netiks pieņemti. Kāda no tā jēga?

– Atrodoties opozīcijā, ir divas iespējas – neko nedarīt un pasīvi noskatīties, kā viss tiek darīts tikai pēc valdošā grupējuma prāta, vai arī izmantot tās iespējas, ko dod Latvijas Republikas Satversme un cīnīties. Es pārstāvu sabiedrību, nevis varu.

– Bet jūs jau pats atsaucāt savus grozījumus un Saeimas komisija tos neskatīja…

– Komisijas sēdē atnāca pārstāvji no Augstākās tiesas, KNAB, no Tieslietu ministrijas un bija nopietna diskusija. Tieslietu ministrijas un Augstākās tiesas juristi atbalsta manu priekšlikumu būtību, arī viņi piekrīt, ka jāsamazina operatīvo subjektu skaits, jo jau 10 gadus ierēdņu līmenī notiek diskusija par šo tēmu, taču nekas nemainās. Kad komisijā visi kopā diskutējām, nonācām pie atziņas, ka pašlaik manu priekšlikumu izvērtēšana būtu tikai kosmētiskais remonts, lai gan nepieciešama kapitāla pārbūve – jauns Operatīvās darbības likums jeb Igaunijas ceļš, par kuru jau runāju. Latkovskis gribēja jaunā likuma izstrādāšanu aizsūtīt kaut kur uz ministriju, bet komisijas loceklis Jānis Ādamsons izteica priekšlikumu, ka jaunā likuma izstrādei jānotiek Saeimā, jaunas darba grupas ietvaros. Tad es atsaucu savu priekšlikumu ar nosacījumu, ka pusgada laikā mēs ķeramies pie darba un izstrādājam jaunu likumu. Ja Vienotība un tās satelīti šā likuma izstrādi bremzēs, tad SC izstrādās jauno likumprojektu pats un to iesniegs. Reformu šajā jomā neapturēs neviens.

– Vai un kad SC būs pozīcijā?

– To jau paredzēt nevar, kad tur būsim, taču pašlaik darbojamies aktīvi – ar pieprasījumiem, darbojamies komisijās, debatējam plenārsēdēs. Mūsu mērķis ir parādīt, ka pašreizējā koalīcija nav nekāda tiesiskuma koalīcija, bet tieši otrādi.

Mūsu nonākšana valdībā ir atkarīga no vēlētājiem – vadoties pēc mūsu darbiem, vēlētāji mūs vērtē.

– Vēlētāji jau izvēlējās ārkārtas vēlēšanās – jūs ieguvāt vislielāko mandātu skaitu, bet tik un tā palikāt malā.

– Daudzviet pasaulē ir tāda tradīcija, ka valdību veido uzvarējušais politiskais spēks, taču Latvijā diemžēl šādas tradīcijas nav. Tāpēc jāturpina strādāt un jāiegūst vēl lielāks vēlētāju atbalsts nekā tas, kas jau mums ir.

– SC ir diezgan skaidri pozicionējies valodas referenduma jautājumā. Vai tā nav kļūda?

– Atskatīsimies vēsturē. 1998. gadā Satversmē tika iestrādāts teikums, ka latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda. Tā iniciatīva tolaik nāca no TB/LNNK ar Dzintaru Rasnaču priekšgalā. Tieši tēvzemieši iestrādāja normu, ka šo pantu var grozīt tikai ar referendumu, jo iepriekš vajadzēja divas trešdaļas Saeimas deputātu atbalsta.

Tas, ka nonākts tik tālu – līdz referendumam –, ir tāpēc, ka neveiksmīga un nejēdzīga ir bijusi visu iepriekšējo valdību integrācijas politika, valdošo politisko spēku attieksme pret iedzīvotājiem, ignorējoša un atstumjoša attieksme pret mazākumtautībām. Referendums ir protests pret šo attieksmi. Politiķi nav bijuši tālredzīgi, līdz ar to arī tādas sekas.

Vai tad tas ir slikti, ka 180 000 pilsoņu ir parakstījuši kādu iniciatīvu? Ja atceramies, 10. Saeimas laikā tika kliegts, ka 10 000 bija parakstījuši kādā no interneta vietnēm vienu ideju par viena likumprojekta nepieciešamību. Tad pašreizējie valdošie kliedza, ka jārespektē šo 10 000 viedoklis. Tagad ir parakstījušies 180 000, un tie nav

jārespektē?

– Varbūt referendums ir nevis par krievu valodu, bet par to, ka SC vēlētāji redzēja, kā SC atstūma no valdības?

– Mani mulsina, ka pašreizējā politiskajā retorikā un valdošo partiju aicinājumos dominē doma, ka latviešiem jābalso pret krievu valodu. Bet kur mēs redzam argumentus, ka labāk jāmāca latviešu valoda? Sarīdīt latviešus ar mazākumtautībām, kas šeit dzīvo, – tā ir viņu doma.

Kāpēc valdošie neseko Eiropas piemēriem valodu jautājumos, lai gan akli seko daudzos citos jautājumos, kas tiek uzspiesti no ārpuses? Piemēram, atbilstoši Eiropas tradīcijām būtu jārespektē mazākumtautības un jāpaver plašākas iespējas kārtot savas lietas savā valodā pašvaldību līmenī. Eiropas prasībām jārespektē viņu kā mazākumtautības tiesības vismaz vienā līmenī – pašvaldībās.

– Referenduma iznākums tāpat ir zināms – nenobalsos par grozījumiem 771 350 pilsoņu. Kāpēc cepšanās?

– Cepšanās notiek no valdošo partiju puses, lai jebkādā veidā diskreditētu mūsu partiju, diskriminētu mūsu vēlētājus un attaisnotu savu rīcību, neņemot SC valdībā. Tāpat arī, lai izspēlētu etnisko kārti un novērstu sabiedrības uzmanību no reālām ekonomikas problēmām. Tāpat arī, lai radītu mākslīgu ienaidnieka tēlu.

Pilnu intervijas tekstu lasiet šīsdienas NRA