• Tweet

Ja kaut daļa no daudzajām runām par rūpēm par bērniem pārvērstos darbos, reālos atbalsta pasākumos un sistēmiskā pieejā, visdrīzāk statistika neuzrādītu pēdējos gados arvien pieaugošu bērnu nabadzību un arī vardarbību pret viņiem.

Vai bērni nav viena no galvenajām sabiedrības grupām, kas samaksājusi par Latvijas veiksmes stāstu, ko var darīt valsts, nevalstiskās organizācijas un sabiedrība labdarības akciju starplaikos, diskusija ar labdarības portāla ziedot.lv programmu vadītāju Inesi Dangu un ilggadējo Latvijas Bērnu fonda prezidentu un ZZS Saeimas deputātu Andri Bērziņu.

– Kā jūs raksturotu valsts politiku attiecībā pret bērnu vajadzību nodrošināšanu ikdienā un problēmu gadījumos? Cik augstu prioritāšu sarakstā tā ir? Vismaz valdības deklarācija par bērniem nemaz nerunā.

Inese Danga: – Mēs saskaramies ar bērniem, kuriem valsts vai pašvaldības atbalsts ir trūcis – pie mums nonāk bērni ar veselības problēmām vai tie, kam ir sadzīviskas grūtības. Šaubos, vai bērni ir valsts prioritāte.

– Tie ir atsevišķi, individuāli gadījumi vai vainīgi sistēmas trūkumi?

I.D.: – Veselības aprūpes jomā noteikti parādās sistēmas trūkumi. Ģimenes ārsts nav kompetentākais speciālists smagu saslimšanu gadījumos, bet vecākiem bieži nav informācijas, kur viņi var saņemt palīdzību, kā risināt smagi slimā bērna situāciju. Nesen laukos satiku ģimeni, kurā ir smagi slims bērniņš, bet Rīgas ārsti viņu nav redzējuši, un šaubos, vai, formējot bērnam invaliditāti, veikti visi izmeklējumi, saņemts nepieciešamais atbalsts. Kādas vispār ir attālākos lauku nostūros mītošo bērnu iespējas nokļūt pie speciālistiem, uz regulārām procedūrām, jo vairāk, ja bērnu aprūpē vecmāmiņa vai trūcīga ģimene?

Andris Bērziņš: – Teorētiski bērnu tēma politikā ir pacelta, ir sapratne par tās svarīgumu. Nav tā, ka nekas netiek darīts, bet visa sistēma varētu būt labāka. Lai kādas reformas sociālajā jomā plānotu, līdzekļus šim mērķim nedrīkst samazināt, lai arī piekrītu, ka tos var efektīvāk izmantot. Atslēgas personas ir sociālie darbinieki, ar kuriem jādarbojas regulāri, nevis epizodiski, kā tas mums bieži notiek. Jāskatās kompleksi – izglītība, slimi bērni, ģimenes, kur ir problēmas. LBF gada laikā tiek rehabilitēti vairāk nekā 1200 bērnu, bērni, kas cietuši no vardarbības, no kuriem 60–70 ir smagi seksuālās vardarbības gadījumi. Nevar teikt, ka tas vienmēr saistīts ar nabadzību.

– Drīzāk ar personības degradāciju.

A.B.: – Tieši tā! Un tā nav tikai Latvijas problēma. Svarīgi ir panākt lielāku atbalstu sociālajiem darbiniekiem, kas var palīdzēt situācijai nenonākt tik tālu.

– Vidējais sociālā darbinieka atalgojums ir ap 200 latiem uz papīra!

A.B.: – Jā. Ja cilvēks pats nezina, kā savilkt kopā galus, viņam ir grūti arī otram palīdzēt. Ja gribam, lai sociālais darbinieks iziet no kabineta, tiekas ar ģimenēm, palīdz pārvarēt grūtās situācijas, vajag papildu līdzekļus. Reģionālās reformas laikā ļoti daudzi sociālie darbinieki atstāja darbu, nāca jauni, nezināja, ko darīt. Tagad situācija kaut cik stabilizējas. Nauda ir viena lieta, bet jāredz arī, kā iziet no situācijas ilgtermiņā.

– Jūnijā Saeimas komisijā prezentēja pētījumu par mazo bērnu situāciju Latvijā, kur secināts, ka speciālisti pasīvi gaida, kad cietušais pats atnāks, bet netiek apsekotas dzīvesvietas, tostarp ģimenes ārsti, kam jāierodas maz bērnu mājas vizītēs, bieži to nedara; vardarbība reti tiek atpazīta priekšlaikus.

A.B.: – Ārsts var redzēt, ka kaut kas nav kārtībā, ka vajadzīga ne tikai medicīniska palīdzība. Mēs ar rehabilitāciju nodarbojamies, kad vardarbība jau ir notikusi, kad jāizvelk bērns ārā no problēmas. Svarīgi arī, lai varmāka nonāktu uz notiesāto sola, bet notiesāto ir maz. Daudzi no bērniem, kas cietuši no vardarbības, izveidojuši savas ģimenes, turpina to pašu.

– Kā izjutāt krīzi, ko rādīja jūsu rūpju lokā esošo cilvēku pieprasījums? Un vai pašlaik maznodrošinātie sajūt ekonomikas atveseļošanos, par ko valdības pārstāvji runā, piesaucot makroekonomiskos rādītājus?

I.D.: – Palīdzības lūdzēju skaits nemazinās, problēmu joprojām ir daudz un smagas, arvien vairāk lūdz palīdzību bērnu ārstniecībai, visbiežāk, kad mamma ir viena ar vienu vai vairākiem slimiem bērniem. Nesen zvanīja no Talsu puses, kur mamma ir viena ar pieciem bērniem, divi no tiem ratiņkrēslā – viņa saka, ka nevar vairs izturēt, ka netiek ar bērniem ārā no dzīvokļa, un prasa palīdzēt iegādāties māju. Tas nav mūsu spēkos, bet tā ir tikai viena no ģimenēm, kurai dzīvošanas jautājumi nav atrisināti. Vācam līdzekļus kāpņu pacēlājam, lai divi brāļi ratiņkrēslos tiktu ārā. Rīgas domes finansējums ir 3000 latu, otri 3000 jāsaziedo sabiedrībai. Elektriskais ratiņkrēsls kopā ar bērnu sver vairāk nekā 100 kilogramu, vecāki dara pārcilvēcisku darbu, bojājot savu veselību.

Cilvēki joprojām prasa palīdzību pārtikas iegādei, lai gan, kā reiz kādā seminārā atzina viena uzņēmēja, kas pati bijusi palīdzības saņēmēja, virkne cilvēku kļūst par patērētājiem, kas tikai gaida, kas vēl palīdzēs, pierod pie palīdzības tā, ka ir grūti nostāties uz savām kājām. Kādiem palīdzības saņēmējiem jautāju, ko viņi audzē dārzā, viņi teica, ka nevar neko audzēt, jo ir ļoti švaka zeme… Bieži starpība starp to, ko nopelni strādājot un ko vari saņemt pabalstos, ir neliela, un cilvēki izvēlas labāk palikt pie pabalstiem.

– Izjutāt arī kādas sekas budžeta taupības pasākumu dēļ, piemēram, valsts vairs nefinansēja kādus medikamentus, ārstēšanu?

I.D.: – C hepatīta slimnieki pie mums nākuši vairāk, un ir iniciatīva par parakstu vākšanu, lai tomēr kompensētu C hepatīta medikamentus pilnībā, jo arī 150 latu mēnesī daudzi nevar atļauties, ņemot vērā, ka zāles jālieto apmēram gadu (2009. gada sākumā valdība samazināja C hepatīta medikamentu valsts kompensējamo daļu no 75% līdz 50%, 2001. gadā to atkal noteica 75% apmērā, kas tik un tā nozīmē ap 150 latu mēnesī slimnieka līdzmaksājumu. Portālā manabalss.lv tiek vākti paraksti šo medikamentu 100% kompensēšanai – B.L.). Ļoti daudz vēršas vientuļi cilvēki, kas ir īpaša riska kategorija.

A.B.: – Viens norvēģu ekonomists, kas viesojās Saeimā, minēja trīs lietas, kas krīzē ir svarīgas: nevajag pārdot lielos valsts uzņēmumus, jo tie nozīmē darba vietas, rezervi, perspektīvu; otra – jāattīsta lauksaimniecība – ar to pabarosiet sevi; trešā – neatstāt novārtā sociālo sfēru, pretējā gadījumā ekonomika sabruks, būs sociālie nemieri. Varbūt kādos atsevišķos rādītājos, kādā biznesa jomā lietas ir uzlabojušās, bet perspektīvā norises Grieķijā, Spānijā, Portugālē ietekmēs arī mūs – manuprāt, krīze vēl nav garām.

Viena lieta ir iedot palīdzību vienreiz, bet otra lieta – palīdzēt tik ārā no situācijas. Piekrītu, ka ir jau radušies profesionāli pabalstu prasītāji.

I.D.: – Sociālie dienesti sūdzas, ka viņiem ir sasietas rokas, jo tiem, kam tiešām vajadzētu palīdzību, to nevar piešķirt, bet, cik saprotu, turpmāk plānots palielināt pašvaldību kompetenci lemšanā par palīdzību.

Ir cilvēki, kam nav motivācijas strādāt, lai gan esam devuši sēklas, mēslojumu, lai savos dārziņos viņi var kaut ko izaudzēt, bet ir cilvēki, kas rudenī stāstījuši par ražu un sagatavotajiem konserviem. Bet izskan arī ziņas, ka trūcīgā statusu noņem tikai tāpēc, ka cilvēkam ir mazdārziņš, kāda mantota veca lauku māja, lai gan ar to īpašumu īpaši turīgāks nekļūsi.

A.B.: – Svarīgi, lai būtu ne tikai nauda, bet arī cilvēks, kas palīdz ar to rīkoties. Nereti nauda tiek ātri iztērēta un pēc laika atkal tiek lūgta palīdzība. Jābūt tomēr kompleksai pieejai, un galvenais – cilvēkam jādod iespēja strādāt.

– Ir kāda krīzes un vardarbības dinamikas korelācija?

A.B.: – Krīze saasina sociālās problēmas, bet starp vardarbību un krīzi es neliktu vienādības zīmi. Vardarbība notiek arī ļoti bagātās ģimenēs, tā, kā jau minējām, saistīta ar morālo pagrimumu.

– LBF vēsta, ka bērnu – vardarbības upuru – skaits pieaug ik gadu, bet rehabilitāciju saņem tikai ap 30% cietušo, turklāt ne visi vardarbībā cietušie bērni ir oficiāli reģistrēti.

A.B.: – Tieši tā!

– Vai te vispār ir ētiska atruna, ka «diemžēl valstij nav visu nepieciešamo līdzekļu, lai palīdzētu visiem vardarbībā cietušiem bērniem»? Kas notiek ar tiem, kam valstij nepietiek līdzekļu – laukumu nosedz NVO, vai arī bērni paliek ar šīm traumām un nodod tās nākamajā paaudzē?

A.B.: – Fiksēto vardarbības gadījumu upuri lielākoties rehabilitāciju saņem visi. No šogad atvēlētajiem līdzekļiem līdz jūnijam jau izlietoti 65–70%, un runājam ar Labklājības ministriju (LM) par papildu līdzekļu piešķiršanu, cenšamies piesaistīt ziedotājus, jo tā nevar būt, ka kāds bērns saņem likumā noteikto rehabilitāciju un kāds ne.

– Tad sanāk, ka praktiski visi 30% atklāto gadījumu saņem rehabilitāciju un 70% vardarbības paliek slēpta?

A.B.: – Ir ļoti daudz slēpto gadījumu, kas ģimenē tiek noklusēti, nevēloties tos iznest ārā. Nereti arī cieš mazs bērns, ir cietusi arī māte, bet mēs varam sniegt palīdzību rehabilitācijā tikai bērnam, bet ne mātei, jo nav līdzekļu.

– Bet tie, kas saņem rehabilitāciju, saņem to pietiekamā apjomā?

A.B.: – Vieglākos gadījumos tā ilgst mēnesi, smagākos – divus. Bet, ja cilvēks ir izvarots, divos mēnešos no viņa dzīves notikušo nevar izsvītrot. Te diemžēl līdzekļu ir stipri par maz. Cilvēka sasisto dvēseli tik ātri nevar atjaunot kā izsistu logu.

– Kādi ir tie gadījumi, kad, jūsuprāt, jūs, sabiedrība, kas ziedo, veicat funkcijas, ko vajadzētu uzņemties valstij?

I.D.: – Mēs risinām pamatlietas – sadzīves apstākļu uzlabošanu, palīdzību ārstēšanas līdzekļu savākšanā, cenšamies atbalstīt ģimenes, kas nevis meklē vēl vienu palīdzības avotu, bet kurām tiešām gadījusies krīzes situācija.

A.B.: – Valsts tomēr mēģina mēnesi vai divus rehabilitāciju sniegt, kamēr daudzās attīstītajās valstīs arī tās nav, lai gan vardarbība kā epidēmija iet cauri Eiropai. Iespējams, tas ir morālais pagrimums vai prioritārais materiālisms, cilvēks, nespējot izlādēt savas dusmas uz priekšnieku, premjeru, prezidentu, vēl kādu, mājās tās izlādē uz pašu mazāko. Tas ir ļoti bīstami, jo šie bērni atražos to pašu. Vardarbībā cietušie bērni psihologiem bieži atklājuši: «Es tagad esmu mazs, nevaru neko izdarīt, bet, kad izaugšu, atriebšos!» Un viņš atriebsies ne tikai tam, kas viņam nodarījis pāri, bet vispār sabiedrībai. 80% no ieslodzījumā esošajiem ir cietuši no dažādām vardarbības formām bērnībā. Tas nav tikai viena bērna dzīves kvalitātes jautājums, tas ir arī sabiedrības drošības jautājums, ko nevar nodrošināt tikai ar spēka struktūrām.

I.D.: – Arī skolās nejūtu izteiktu vēlmi nodrošināt draudzīgu vidi, par ko liecina arī pētījumi par mobingu skolās. Un televīzijā vardarbība ir ikdiena, kas arī varbūt ir viens no iemesliem, kāpēc vardarbība plešas pasaulē kā epidēmija.

A.B.: – To esam Saeimā apsprieduši, bet tur ir virkne kompleksu, tostarp komerciālu apsvērumu.

Vēl viens aspekts – daudzi cilvēki nemaz nezina, kāda palīdzība viņiem pienāktas, citiem ir kauns to lūgt – un te atkal svarīgs sociālais darbinieks, kuram jāvar atrast tos cilvēkus un iedot palīdzību.

– LM dati liecina, ka 2008. gadā 36% bērnu netika nodrošināts viss nepieciešamais dzīves gaitu uzsākšanai, 2010. gadā – jau 48,5%. 2010. gadā secināts, ka bērni ir otra lielākā trūcīgo grupa, trūcīgo bērnu skaits laikā no 2009. gada līdz 2010. gada beigām pieaudzis par pusotru reizi līdz 16,1%. Bērnu nabadzība ar katru gadu pieaug, tāpat – bērnu īpatsvars, kas dzīvo sociālajos dzīvokļos. Pieaug bērnu skaits, kas atstāti, vecākiem dodoties peļņā uz ārzemēm – 2010./2011. mācību gadā skolās mācījās 3325 šādi bērni,

gadu iepriekš – 3126, 2008./2009. gadā – 2855. Bērni – viena no lielākajām sociālajām grupām, kas samaksājusi par Latvijas krīzes pārvarēšanas veiksmes stāstu? Ko darīt?

I.D.: – Vairāk jāskatās uz reālo situāciju, nevis formāliem rādītājiem. Vienai trīs bērnu māmiņai, kas nevar savilkt galus, pastāstīju par iespēju saņemt Latvenergo elektrības maksājumu atvieglojumu karti. Viņa priecīga dodas uz dienestu, kur viņai saka: «Bet jums taču nav trūcīgā statuss!» Valsts palīdzība orientēta tikai uz trūcīgajiem, bet ne tiem, kam palīdzība vajadzīga, lai par tādiem drīzumā nekļūtu. Tas neveicina bērnu skaita palielināšanos ģimenēs, kas nav trūcīgas. Ar katru nākamo bērnu izdevumi pieaug, bet ienākumi ne, un mani mulsina, ka, runājot par demogrāfiju, tas netiek ņemts vērā. Tajā pašā laikā vienai 23 gadus vecai sievietei kārtējo pavasari piedzimst bērniņš, mums atkal jāpalīdz ar mazuļa pūriņu, viņa dzīvo lielā trūkumā, ar mazu izpratni par bērnu audzināšanu. Te ir arī blakus jautājums par kontracepciju un tās pieejamību, par preventīvo darbu ar šo sievieti.

– Peļņā uz ārvalstīm devušos vecāku bērni parādās kā riska grupa?

A.B.: – Protams. Jo īpaši, ja bērns palicis uz vecmāmiņas pleciem, un te nav runa tikai par naudu, bet par to, vai viņa spēj nodrošināt to, ko spēj māte un tēvs ģimenē. Sakām, ka svarīgi veicināt dzimstību, bet svarīgi arī to bērnu izaudzināt, izglītot, pabarot. Piemēram, Gruzijā morālais līmenis attieksmē pret bērnu ir ļoti augsts, tur neatradīsiet nevienu dzīvu vecāku bērnu bērnunamā un arī bāreņi tiek paņemti kādā no radu ģimenēm.

– Līdzīgi arī čigānu bērni nenonāks bērnunamos.

A.B.: – Jā. Bērns viņiem ir ne tikai teorētiska vērtība, tā parādās arī ikdienas attieksmē. Mēs epizodiski runājam par demogrāfiju, bērniem, bet ikdienā skatāmies papīros, kas rāda, ka iztikas līmenis it kā drusku pārsniedz trūcīgā statusu, un atsakām palīdzību, lai gan tā palīdzība tajā brīdī ļoti vajadzīga, lai izrāptos no bedres. Jābūt mobilākiem, vairāk jāstimulē sociālie darbinieki.

I.D.: – Man ir sajūta, ka biežāk domā par to, kā nepalīdzēt, nevis kā palīdzēt.

– Saeimā norit karstas diskusijas par abortu pieejamības ierobežošanu. Kā raugāties uz šo ierosinājumu?

A.B.: – Ja aizliegs abortus Latvija, tos taisīs Lietuvā, Igaunijā vai citur. Protams, ir jāstimulē dzimstība, bet vēl vairāk – iespējas viņiem izaugt. Ja māte jutīsies droša, ka bērnu var izaudzināt, uzturēt, tad bērni arī dzims vairāk. Bet ja sievietei, kas palikusi grūtībās viena ar bērnu, sakām: «Tā ir tava darīšana!», tad nevaram arī paģērēt, lai viņa noteikti dzemdē. Tad jāpalīdz katrā pakāpienā.

Ir gadījumi, kad krīzes centri palīdzējuši sievietēm pēc bērniņa laišanas pasaulē, kas kļuvušas par labām mātēm, un varbūt pat viens pozitīvais stāsts ir tā vērts, lai daudzus iedvesmotu.

I.D.: – Es arī nepiekrītu abortu aizliegumam, jo tas radīs virkni citu problēmu. Tajā pašā laikā gaisā jāvirmo tam, ko aborts nozīmē sievietei no kristīgā, no vērtību viedokļa. Domāju, ka pēc krīzes mēs visi esam kļuvuši stiprāki, esam sapratuši patiesās, garīgās vērtības. Šī krīze vairāk tomēr bija vērtību krīze, un tagad mēs vairāk novērtējam to, kas mums dots un paliks, neatkarīgi no materiālā stāvokļa.

A.B.: – Krīze mūs ir gan stiprinājusi, gan padarījusi neiecietīgākus, esam vairāk ierāvušies sevī.

– Bet nebija tā, ka krīzes laikā cilvēki, sajūtot grūtības paši, vairāk aizdomājās par to, cik daudz grūtāk ir citiem, un ziedoja aktīvāk?

I.D.: – Jā. Summas,

ko ziedoja viens cilvēks, varbūt bija mazākas, bet pieauga ziedotāju skaits, jo izpratne bija lielāka, ka esam vienā laivā.

A.B.: – Ziedošana ir cilvēka iekšējs morāles stāvoklis. Kāds ASV mecenāts reiz teica, ka nevar vienlaikus lidot trīs lidmašīnās, ēst trīs hamburgerus un dzīvot trīs luksusa mājās, tāpēc gribētu ziedot labdarībai, lai pēc nāves viņu atceras ar labu vārdu. Par viņa naudu uzcēla slimnīcu bērniem. Baidos, ka kā miljonāru viņu neviens nepiemin, bet kā cilvēku, kurš palīdzējis citiem, gan.

– Pirms laika plašu rezonansi izraisīja tiesībsarga Jura Jansona paziņojums, ka pakāpeniski jālikvidē bērnu nami, vismaz jānosaka laiks, no kura vairs jaunus bērnus neievieto iestādē. Mūsu sabiedrība ir tam gatava?

A.B.: – Ja mums izveidosies tāda situācija kā Gruzijā, kad nav bērnu, ko ievietot bērnunamos, tie paši par sevi beigs pastāvēt, bet tie nav mākslīgi jālikvidē. Francijā 80. gados mēģināja aizvērt bērnunamus un atdot visus bērnus ģimenēs. Pozitīva ideja, bet radās problēmas, daudzas ģimenes nespēja tikt galā, audžuģimeņu bija par maz, un nezināja, kur likt grūtos bērnus. Šo problēmu nevar ar likumu atrisināt, tam jāizriet no sabiedrības morālās veselības.

I.D.: – Ģimenēs bērnam vecāki var atļauties tērēt daudz mazāku summu, nekā tērē bērnu nami. (Valsts mēnesī bērna uzturēšanai sociālās aprūpes centrā tērē gandrīz 500 latu, atlīdzība aizbildnim – 38 lati, audžuģimenēm – 80 latu, plus pašvaldības piemaksas par katru bērnu, mazākais

27 lati – B.L.). Tas ir mērķis, uz ko tiekties, lai bērni no ģimenēm nenonāktu bērnunamos.

A.B.: – Audžuģimeņu kustība un rezultāti ir pozitīvi, bet šīs ģimenes ir vairāk jāatbalsta.

***

UZZIŅAI

• Latvijas Bērnu fonds – 1988. g. dibināta nevalstiskā organizācija, kuras mērķis ir gādāt par bērnu fizisko, garīgo, emocionālo un materiālo labklājību, tiesību un interešu aizsardzību, palīdzēt dažādās grūtībās nonākušajiem. No 2010. gada valsts LBF deleģējusi sociālās rehabilitācijas nodrošināšanu no vardarbības cietušiem bērniem.

• Ziedot.lv – labdarības portāls, caur kuru var ziedot rūpīgi izraudzītiem labdarības projektiem un sekot to virzībai, vērsties pēc palīdzības. Smagi slimi un trūcīgi bērni ir viena no sociālajām grupām, kam biežāk tiek organizēta palīdzība.

Avots: nra.lv /Baiba Lulle

---