• Tweet

Šonedēļ aprit 40 gadi kopš pirmās pa mobilo telefonu veiktās sarunas. Šie gadi parāda ne tikai strauju tehnoloģiju attīstību, bet arī izmaiņas tajā, kā cilvēki sazinās. Gluži tāpat kā mobilais tālrunis jau sen vairs nav tikai sarunāšanās ierīces, arī cilvēki par sevi stāsta un par citiem uzzina, izmantojot krietni daudzveidīgākas saziņas formas.

Viens kilograms

1973. gada 3. aprīlī uzņēmuma Motorola inženieris Mārtins Kūpers piezvanīja uz Ņujorku kādā konkurējošā uzņēmumā strādājošam kolēģim un paziņoja, ka viņš runā pa «īstu mobilo tālruni». M. Kūpers, kuram pašlaik ir 85 gadi, tiek uzskatīts par mobilā telefona tēvu. Ideju par mobilo tālruni viņš attīstījis kopš pagājušā gadsimta 60. gadiem, kad tika izgudrots automašīnas telefons. Ieceres izstrādes pamatā bija doma radīt kaut ko, kas pārstāvētu tieši indivīdu, – nevis vietu, galdu, māju, bet tieši personu. Līdz ar mobilā telefona izstrādi tieši tas arī notika – telekomunikācijas savieno cilvēkus, nevis tikai vietas, kurās cilvēki uzturas.

Pirmo mobilo tālruņu cenas dēļ M. Kūpers sākotnēji gan nav domājis, ka tie reiz kļūs par masu preci. 1983. gadā, kad pārdošanā nonāca pirmie tālruņi, to cena bija ap 3500 dolāru. Taču M. Kūpers esot varējis prognozēt, ka pārnēsājamo tālruņu sākotnējo modeļu lielie izmēri, visticamāk, krietni saruks. «Mēs jau tad domājām, ka reiz tālrunis būs tik mazs, ka to varēs ielikt ausī vai zem ādas,» sacīja inženieris. Ierīce, kuru viņš izstrādāja, bija 23 centimetrus gara, svēra vairāk nekā kilogramu, pa to varēja runāt 35 minūtes, bet lādēšanas laiks bija desmit stundu. M. Kūpers gan vēlāk atzina, ka patiesībā runāšanas laiks ar viņa radīto DynaTAC bijis vēl īsāks: «Bet tas tikpat labi varēja būt tāpēc, ka ilgāk to rokā noturēt bija grūti.»

Pašlaik pasaules telekomunikāciju nozares uzņēmumu kopējie gada ienākumi ir aptuveni 1,2 triljoni dolāru. Tā, protams, vairs nav tikai telefonsarunu nozare – tie paši tālruņu aparāti ļauj uzņemt fotogrāfijas un videoklipus, atskaņot mūziku, spēlēt spēles, pārlūkot internetu, sūtīt epastus un īsziņas, izmantot kartes un darīt vēl daudz ko citu.

«Man ir nebeidzams prieks, ka man ir bijusi ietekme uz cilvēku dzīvi, jo šie telefoni cilvēku dzīvi padara labāku,» savulaik M. Kūpers sacīja intervijā BBC. «Tie palielina produktivitāti, sniedz ērtības, tie cilvēkiem ļauj justies drošāk un sniedz vēl daudz ko citu.»

No balss uz datiem

Popularitāti šīm ierīcēm ir nodrošinājusi gan to cenas pazemināšanās un tādējādi pieejamība, gan iespēja tālruņus pārvērst par daudzfunkcionālām ierīcēm, kurām ir interneta pieslēgums. Šos procesus raksturo tālruņu paaudzes, kas kopš 80. gadiem ir nomainījušās, – šīs paaudzes stāsta par virzību no balss pārraides uz datu pārraidi mobilajos sakaros. Sākotnēji pārnēsājamais telefons bija paredzēts turīgiem ļaudīm, kuriem iespēja būt sazvanāmiem bija svarīga uzņēmējdarbībā. Attīstot mobilās tehnoloģijas un paplašinot klientu loku, 90. gados mobilie sakari kļuva pieejamāki un iespējas daudz plašākas. Kopš 90. gadu vidus mobilais tālrunis strauji kļuva par aizvien ierastāku sarunu līdzekli. Savukārt pēc gadu tūkstošu mijas sākās viedtālruņu laiks. Tie atšķiras ar savu funkcionalitāti, turklāt mūsdienu viedtālruņiem ierasta iespēja ir pēc lietotāja vēlēšanās šo funkcionalitāti paplašināt vēl vairāk ar jaunām lietotnēm. Interneta izmantošana tālrunī ir teju vai pašsaprotama. Robeža starp tālruni un datoru ir kļuvusi izplūdusi.

Tālruņu attīstība šajā virzienā saglabāsies arī turpmāk – labāka veiktspēja, vairāk iespēju, zemāka cena, ērtāks un daudzpusīgāks lietojums. Londonas universitātes koledžas pasniedzējs un mobilo telefonu pētnieks Džons Agars norāda, ka mobilie telefoni ir tendēti kļūt par universālām ierīcēm. «Tehnoloģiju attīstība lielā mērā ir tieši lietotāju rokās – savukārt vairākums lietotāju vēsturiski ir vairījušies no iespējas pievienot vēl kādu ierīci tām, kuras mēs jau nēsājam līdzi,» laikrakstam The Daily Telegraph saka Dž. Agars.

Mobilā nauda

Starptautiskās telekomunikāciju savienības ziņojumā pērn tika secināts, ka pasaulē ir seši miljardi mobilo sakaru abonentu. Lai gan ir jāņem vērā, ka mūsdienās vairs nav nekāds retums, ja cilvēkam ir divi vai pat vairāk tālruņi, tomēr arī tad šis skaitlis ir ievērojams. Laikā, kad ziņojums tika publicēts, iedzīvotāju skaits pasaulē bija septiņi miljardi. Pērn tika pārdoti 1,75 miljardi mobilo tālruņu.

Mobilajiem sakariem īpaša nozīme ir jaunattīstības valstīs, kur salīdzinoši lētie tālruņi daudziem cilvēkiem ir vienīgā pieejamā nepastarpinātās saziņas tehnoloģija – dažkārt arī vienīgais veids, kā piekļūt internetam. Pateicoties pieejamībai, daudzviet jaunattīstības valstīs mobilajiem tālruņiem ir arī tādi lietojumi, kādu nav tipiski rietumvalstīs. Kenijā, Tanzānijā, Afganistānā un citās valstīs mobilo tālruņu lietotājiem ir pieejams pakalpojums, kas ļauj izmantot mobilo tālruni naudas pārskaitījumiem. Tādā valstī kā Afganistāna, kur tikai pieciem procentiem cilvēku ir bankas konts un 70 procenti cilvēku ir analfabēti, šis ir efektīvs veids, kā norēķināties. Turklāt nav arī jāriskē, ka pa ceļam pie algu gaidošajiem cilvēkiem kasieris ar visu sūtījumu tiks nolaupīts.

Protams, tehnoloģijas pašas par sevi nav ne labas, ne sliktas – tās ir iespējams izmantot dažādiem veidiem. Tāpēc telekomunikāciju pieejamība ir pavērusi jaunas iespējas arī kaujiniekiem, teroristiem un citiem ļaundariem. Viņiem nebija vajadzīgs ilgs laiks, lai saprastu, ka mobilo tālruni lieliski var izmantot, piemēram, spridzekļu detonēšanai.

Šeit un tagad

Mūsdienu pastāvīgā savienotība, kas ir iespējama, pateicoties tālruņiem, ir mainījusi to, kā cilvēki sazinās. Telefonsarunai kļūstot aizvien ikdienišķākai, arī saziņa pa telefonu ir krietni neformālāka, brīvāka. Cilvēki zina, ka viņi kontaktēsies ar konkrētu cilvēku, nevis ar to, kas konkrētajā brīdī varētu gadīties pie stacionārā tālruņa. Telefonsarunas vairs neierobežo telpa, līdz ar to šādā veidā ir iespējams risināt privātākas sarunas, atrodot vietu, kur runāto nedzirdēs citi. Tajā pašā laikā šī nepiesaistība telpai veicina arī pavisam pretēju procesu – ir pierasti uz ielas, sabiedriskajā transportā vai kādā citā publiskā vietā dzirdēt dažādu cilvēku privātās telefonsarunas. Saziņas ērtums un plašās kontaktēšanās iespējas daudziem ir izrādījušās nozīmīgākas par privātumu tādu cilvēku priekšā, kuri, visticamāk, tiek satikti pirmo un pēdējo reizi dzīvē.

Mobilais tālrunis kā multifunkcionāla ierīce apvienojumā ar sociālajiem medijiem veicina arī tādu saziņas formu veidošanos, kādas līdz šim nav bijušas izplatītas. Daudzu sociālo mediju popularitātes iemesls ir lietotāju iespēja tiem piekļūt un sev svarīgajā dalīties tajā brīdī, kurā tas notiek. Savukārt svarīgumu definē pats indivīds un viņa draugi un paziņas. Tāpēc portālā Twitter ir iespējamas dedzīgas apmaiņas ar īsiem vēstījumiem par ikdienišķo, kuri citiem cilvēkiem neko neizsaka; tāpēc cilvēki, ierodoties kādā vietā, atzīmējas, izmantojot pakalpojumu Foursquare; tāpēc cilvēki ar telefonu fotografē savā ceļā sastapto un attēlus augšupielādē, lai citi tos varētu redzēt. Ja nebūtu mobilo tehnoloģiju, kurš būtu iedomājies, ka, piemēram, tik daudziem cilvēkiem ir svarīgi pirms ieturēšanās publiskā ēstuvē nofotografēt ēdienu vai saviem sekotājiem sociālajos medijos stāstīt visu, kas ienāk prātā.

Šīs parādības, lai arī no malas var šķist marginālas, tomēr ir vēl viens veids, kā cilvēki mūsdienās kontaktējas. Tas, protams, nenozīmē, ka vecās labās sarunas izzūd. Tās tiek papildinātas ar tekstu un attēliem. Cilvēkiem, kurus saista noteikta veida saites – piemēram, pazīšanās – tas šķiet svarīgi, bet, ja kādu konkrēts saturs neuzrunā, tas nozīmē, ka tas nav domāts viņam.

Avots: nra.lv /Jānis Buholcs