• Tweet

Kas padara eiro ieviešanu Latvijā par vienu no svarīgākajiem šābrīža politiskās elites uzdevumiem? Eiropas Parlamenta Tautas partijas (kristīgo demokrātu) grupas deputāti Sandra Kalniete, Inese Vaidere un Krišjānis Kariņš kā nozīmīgāko eiro ieviešanas argumentu min ģeopolitisko situāciju, kurā atrodas Latvija: ja mūsu valsts neseko Eiropai, tad tā seko Austrumu kaimiņam.

Šī izklausās vienkāršota retorika, taču neapšaubāms arguments ir tas, ka Latvija (lasi – politiskā elite) nespēj mainīt līdzšinējo valsts politisko kursu, kas veidots uz piesliešanos stiprākajam. Ja šobrīd Eiropas vilcējspēks ir Vācija un tā ir eirozonas flagmanis, Latvijai, veidojot savu politiku atbilstoši Eiropas stipro klubiņam, nav citu variantu kā vien pievienoties eiro. Politiski ir teju neiespējami atrast citu formulu, ja vien Latvija negatavojas mainīt valsts politisko kursu. Citādi izskatās, kad vērtē ekonomiskos ieguvumus no eiro ieviešanas:

tādu tiešām nav daudz, un, ja pat ir, tie teju nekādi neskar vienkāršo iedzīvotāju iespējas un pārticību. Būtiskākais eiro ieviešanas plānā ir nevis valūtas nosaukums, bet gan tas, kādu ekonomisko politiku grasās realizēt valdība. Ja līdzšinējo, kas liek noasiņot Latvijas laukiem uz emigrācijas rēķina, tad tiešām zaudējumi būs lieli – ne jau eiro, bet sliktas saimniekošanas dēļ.

Sandra Kalniete, Eiropas Parlamenta deputāte (Vienotība)

– Kāda ir Eiropas parlamenta attieksme par Latvijas plāniem iestāties eirozonā?

– Eiropas Parlamentā attieksme pret Latvijas plāniem iestāties eirozonā ir pozitīvāka nekā eirozonas valstu valdību attieksme. Parlamentārā līmenī attiecības starp valstīm ir labākas nekā valdību līmenī. Valdības ir vairāk tehnokrātiskas, tām nav tik tiešas saiknes ar vēlētāju. Nesen parādījās bažas par iespējamo Francijas noraidošo attieksmi pret Latvijas iestāšanos eirozonā. Taču Francijas sociālistu grupas Eiropas Parlamentā vadītāja Katrīna Trotmane intervijā pauda atbalstošu nostāju Latvijas uzņemšanai eirozonā. Tā ir pozitīva zīme – ja Francijas finanšu ministram, balstoties uz kādiem tehnokrātiskiem apsvērumiem, ir bažas, tad savukārt ietekmīgā partijas politiķe Trotmane spēs līdzsvarot svaru kausus.

Svarīgākais tomēr notiek Latvijā – kā mainās sabiedrības viedoklis par atbalstu eiro. Tas būtu naivi iedomāties, ka viņi (eirozona) mūs ļoti grib, bet mēs vēl tā drusku padomāsim. Patiesībā mēs viņiem nemaz tik ļoti neesam vajadzīgi. Ir diezgan skaidri jāapzinās – lai cik ir mīļš un svēts katram lats, tomēr tā ir maza un apdraudēta valūta. Izmantojot Latvijas latu kādās starptautiskās finanšu spekulācijās, tas nobruktu daudz ātrāk nekā Lielbritānijas mārciņa, kuru savulaik destabilizēja Džordžs Soross. Domāju, ka Eiro ieviešanas likuma pieņemšana ir pozitīvs solis. Diskusija sabiedrībā par eiro ieviešanu ir sākusies pārāk vēlu, bet tai būtu jābūt sabiedrības uzmanības centrā. Un jau pēdējās aptaujas liecina, ka sabiedrības viedoklis sāk mainīties, nosveroties par labu eiro.

–Vai eiro ieviešana ir mērķis vai līdzeklis? Manuprāt, eiro būtu jābūt labklājības sasniegšanas līdzeklim, nevis mērķim, kā tas tagad vairāk izskatās no valdības komunikācijas ar sabiedrību.

– Es teiktu, ka tie ir viena procesa divi etapi. Bez mērķa jūs nevarat tikt pie līdzekļa. Ar eiro ir līdzīgi kā savulaik ar Eiropas Savienību: neiestājoties ES, jūs nevarat iegūt drošību un labklājību. Man ir ļoti svarīgs eiro ieviešanas ne tikai racionālais, bet arī ģeopolitiskais komponents. Šobrīd dalīšanās Eiropā ir starp divām lielām valūtām – eiro un rublis, tālāk Āzijā vēl veidojas ļoti nozīmīga trešā valūta, kas aizstās jenu – Ķīnas juaņa.

– Nozīmīgākajam mērķim tomēr būtu jābūt latviešu tautas izdzīvošanai globalizācijas apstākļos. Vai, iestājoties eirozonā, Latvija nepietuvinās statusam, kas veicinās valsts un tautas ieplūšanu federatīvā veidojumā?

– Ir pāragri spriest par to, vai Eiropa varētu virzīties uz lielāku federalizāciju un ciešāku integrāciju. Tā ir kustība, kas ir sākusies līdz ar ES dibināšanu un turpinās joprojām, – taisnība, ka tas notiek globalizācijas spiediena rezultātā.

Taču bažām par to, ka mazām tautām ir iemesls būt īpaši apdraudētām, nav īsti pamata. Ja mēs paskatāmies, kā attīstās kaut vai identitātes apzināšanās jautājumi – piemēram, 70. gadu beigās Francijā ģimenēs bija aizliegts lietot basku valodu. Tagad to māca skolās. Visā Eiropā notiek ne tikai nacionālās, bet arī reģionālās identitātes apzināšanās vilnis. Tā ir augstāka līdzsvara sistēma, kas cilvēkiem palīdz tikt galā ar diskomfortablām situācijām. Augstāka līmeņa politiskās savienības veidošana prasīs no cilvēkiem augstāka līmeņa piederības izjūtas veidošanu. Jāskatās, kas notiek ar pilsonisko sabiedrību, – var jau skumji secināt, ka nevalstiskās organizācijas mums ir mazspējīgas, bet sociālo tīklu sprādziens liecina par pilsoniskās sabiedrības aktivitātēm. Eirozona, Eiropas integrācija nav nekāds kaps latviešu tautai. Jau gadsimtiem ilgi Latvijas identitāte ir veidojusies cieši kopā ar Eiropas identitāti, un tā tas notiek arī tagad. Baltiskais un eiropeiskais ir saaudušies vienā veselumā, tos nevar vienkārši nodalīt vienu no otra.

Inese Vaidere, Eiropas Parlamenta deputāte (Vienotība)

– Līdz šim jūs kā ekonomiste, Latvijas Universitātes profesore neesat paudusi ļoti aktīvu pozīciju par labu eiro ieviešanai, norādot uz problēmām eirozonā. Kā jūs šobrīd vērtējat situāciju eirozonā un tās atveseļošanās spēju, krīzes pārvarēšanu?

– Eiro ieviešanai Latvijā ir gan pozitīvi aspekti, gan arī riski. Ar likuma par eiro ieviešanu pieņemšanu viss nebeidzas – cilvēki ir jāpārliecina par tā pareizību. Es gribētu sevi uzskatīt par eksperti šajā jomā, jo Latvijas Universitātē pasniedzu starptautiskās finanses un man ir grūti būt tādam urrā ieviesējam, – cenšos izsvērt visus par un pret, un neesmu slēpusi savas pārdomas par īsto eiro ieviešanas laiku – vai tiešām tas būtu jādara 2014. gada 1. janvārī.

Eiropas Parlaments, ES institūcijas kopš eirozonas krīzes sākuma ir pieņēmušas vairākus lēmumus, kas ļauj nostiprināt eirozonu. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka eirozona pastāvēs, neraugoties uz grūtībām. Protams, ir zināmas pārdomas, vai eirozonai ir jābūt tādā sastāvā, kāda tā ir pašlaik, – Grieķijas īpašā situācija ar milzīgo budžeta deficītu, ar milzīgo ārējo parādu neatbilst eirozonas prasībām. Iespējams, ka šādām valstīm eirozona būtu jāpamet un jāpastiprina eirozona ar valstīm, kas ievēro vienošanās un fiskālo disciplīnu.

Eirozonas stabilitātei palīdz fiskālās disciplīnas likums, finanšu stabilitātes mehānisma izveide. Finanšu stabilitātes mehānisms ir pilnīgi pietiekams, lai grūtību gadījumā tā neizjustu būtiskas problēmas, bet ļoti šaubos, vai tas palīdzēs, ja grūtības radīsies lielajām valstīm – tādām kā Spānija, Portugāle. Negribu teikt, ka bažas par eirozonu likvidē un atceļ nepieciešamību iestāties eirozonā, jo tās ir pārvaramas problēmas. Itālijas piemērs premjera Monti vadībā pierādīja, Spānijas premjers Rahoji arī parādīja, ka valstu problēmas var risināt un valstis var uzvest uz pareizā ekonomiskās attīstības ceļa.

– Eirozonas sekmīga funkcionēšana tomēr ir saistāma ir lielāku eirointegrāciju un kopīgiem budžetu veidošanas principiem ES dalībvalstīs. Vai Latvija ir gatava ciešākai eirointegrācijai?

– Es tieši nesaistu eirozonu ar federālas Eiropas veidošanu. Jā, lai sekmīgi funkcionētu eirozona, ir vajadzīga atsevišķu budžeta veidošanas principu harmonizācija, taču tas nenozīmē, ka pilnībā jāuztic Latvijas budžeta veidošana Briseles ierēdņiem. Bet kritēriji budžeta veidošanas harmonizācijai jau ir ietverti fiskālās disciplīnas likumā, un tur nav runa par federatīvu Eiropu. EK prezidenta Žozē Manuela Barrozu izteikumi par federatīvu Eiropu būtu jāuztver vien kā vīzija ļoti tālai nākotnei, neviens nesaka, ka tam būtu jānotiek tuvāko desmit, divdesmit gadu laikā. Nedomāju, ka tas varētu notikt, – Eiropas mazās valstis tur ļoti augstu savu nacionālo identitāti un izjūt apdraudējumu savai kultūrai un valodai. Tā saglabāšanai ir nepieciešami īpaši mehānismi. Arī ekonomiskās labklājības jomā nepieciešama harmonizācija – tas, ka Latvijas vidējā alga ir piecas reizes mazāka nekā Beļģijā, arī ir risināms jautājums, bet diez vai federalizācija būtu tas risinājums. Tas, ka parakstāmies par eiro ieviešanu, nenozīmē, ka parakstāmies par federālu Eiropu.

– Kādas bažas jums vēl ir saistībā ar eiro ieviešanu Latvijā?

– Man ir grūti atbildēt, vai tiešām Latvijai izdosies ietaupīt 900 miljonus procentmaksājumos, ja valstī būs eiro. Man tādu aprēķinu nav. Turklāt zemākās procentlikmes Eiropā ir tādām neeirozonas valstīm kā Dānija, Zviedrija un Lielbritānija. Procentlikmes samazināsies, ja Latvijai būs pārdomāta ekonomiskā politika un spēsim pārliecināt starptautiskos aizdevējus par savas taupības politikas pareizību, par izaugsmi.

Taču manī neraisa šaubas tas, ka Latvijai ir jāiestājas eirozonā. Jo Latvija nav Šveice un vēl ilgi nebūs. Bet Latvija atrodas blakus Krievijai, kura atklāti savās ārpolitikas doktrīnās neslēpj savu interesi par Baltijas valstīm. Es nesaku, ka viņiem būtu kāda interese pievienot Latviju Krievijai, bet padarīt Latviju pilnībā atkarīgu no Krievijas ekonomikas – tas gan. Neizslēdzu, ka to var panākt, manipulējot ar latu, jo tā ir neliela valūta. Eiro tomēr destabilizēt nebūs tik viegli, jo tā ir un paliks viena no pasaules lielākajām valūtām.

Ar eiro nebūs viegli, bet kurš gan ceļš mums ir rozēm kaisīts?

Mani argumenti par labu eiro ir 51% un riski – 49%. Šajā situācijā kā racionāls cilvēks, kā augstskolas mācībspēks es tomēr izšķiršos par 51%, nevis par atlikušajiem 49%. Ģeopolitiskais arguments šeit ir ļoti svarīgs, un tas ir galvenais, kas svaru kausus nosver par labu eirozonai. Milzīgus ekonomiskus ieguvumus nav ko gaidīt, lai gan uzņēmējiem, protams, zudīs valūtas konvertācijas izmaksas. Eiro dod psiholoģisku drošības izjūtu, kas var veicināt investīcijas, tūristu pieplūdumu. Savukārt inflācijas draudiem pēc iestāšanās eirozonā nav tieša sakara ar eiro – inflācija ir atkarīga no ekonomiskās izaugsmes tempiem, un tā var augt par aptuveni 0,4% eiro ieviešanas rezultātā, bet ne vairāk tikai tāpēc, ka ir ieviests eiro.

Krišjānis Kariņš, Eiropas Parlamenta deputāts (Vienotība)

– Kas Latvijai ir eiro – mērķis vai līdzeklis citu labumu iegūšanai?

– Jau vismaz gadu neesmu dzirdējis nevienu politiķi runājam par eiro kā par mērķi. Visi uzsver, ka eiro ir tikai līdzeklis. Mērķis ir labklājības sasniegšana. Esam ES, esam NATO, bet salīdzinoši joprojām ļoti nabadzīgi. Kādi līdzekļi ir mūsu arsenālā, lai varētu to labot? Viens, kas jādara, – ciešāk jāintegrējas Eiropas struktūrās, un eiro ieviešana šajā procesā ir tikai likumsakarīga. Diemžēl mums nav Lielbritānijas luksusa atrasties uz salas starp ASV un Franciju, mums nav Lielbritānijas luksusa būt ar ekonomiku, kas atrodas pusceļā starp ASV un Franciju, mums nav vēsturiskā luksusa nebūt iekarotiem kopš 1066. gada. Viņiem ir spēcīgs banku un ļoti spēcīgs rūpniecības sektors. Viņi var noturēties ārpus eirozonas, un viņu valūta no tā nekļūs nestabilāka. Mēs savukārt atrodamies starp Krieviju un Baltijas jūru, un līdz ar to eiro ieviešana mums ir ģeopolitisks, stratēģisks mērķis.

Eirozona nav ne stiprāka, ne vājāka ne ar mums, ne bez mums. Eirozonas valstu ekonomiskajai situācijai nav tiešas saistības ar eirovalūtas esamību vai neesamību, bet gan ar šo valstu valdību spēju iegrožot vai neiegrožot savus izdevumus.

– Vai sabiedrība ir gatava izdarīt kādas lielās ģeopolitiskās izvēles, ja šobrīd neredz nekādus uzlabojumus savos maciņos un neviens nesola tādus arī pēc eiro ieviešanas?

– To var skatīties no pretējās puses – ja neiestājamies eirozonā, tas varētu pazemināt mūsu valsts reitingu, paaugstināt mūsu procentlikmes un daudziem cilvēkiem, kuriem ir kredīti, maksājums varētu pieaugt. Ieejot eirozonā, īstermiņā nekādu pārmaiņu nebūs, bet svarīgi, ka tiktu apturēta lejupslīde, kas draudētu tad, ja mēs paliktu ārpus eirozonas.

Manuprāt, diskusija par eiro ir jāizvērš plašumā, jo visās auditorijās valda bažas par to, ka situācija ar iestāju eirozonā ir tāda kārtējā valūtas maiņa, kas dod iespēju manipulēt ar cilvēkiem un viņu naudu. Bet šī nebūs klasiskā valūtas maiņa, jo Latvijas valūta jau ir piesaistīta eiro, un tas padara šo pāreju mazāk riskantu. Pretestība pret eiro ir saistīta ar neizpratni, nevis pārliecību.

Avots: nra.lv /Anita Daukšte