• Tweet

Pēc demisijas bijušais izglītības un zinātnes ministrs Ķīlis, vērtējot paveikto, teicis: «(..) ir uzarts lauks, ir iesētas sēklas, šur tur jau dīgst asni, tad ir jābūt kādam, kas pieskata, lai mežacūkas neizbradā vai vēl kāds neierodas un nenozog to visu, kas aug.»

Jā, kas tad tur īsti dīgst pēc Roberta Ķīļa dūšīgās rosīšanās izglītības druvā? Vai tur vēl ir ko izbradāt un zagt? Par iepriekšējā saimnieka atstāto mantojumu un cerībām, kuras akadēmiskā inteliģence lolo pret jauno ministru – šajā sarunā. Iztaujājam Latvijas Rektoru padomes priekšsēdētāju, Daugavpils universitātes rektoru Arvīdu Barševski, Latvijas Augstākās izglītības padomes priekšsēdētāju profesoru Jāni Vētru un Latvijas Studentu apvienības viceprezidenti, Latvijas Kultūras akadēmijas studenti Undiju Ancēnu.

– Kā jums šķiet, kāda epitāfija būtu jāiegravē par piemiņu Roberta Ķīļa pienesumam Latvijas izglītības druvā?

A. Barševskis: – Ķīlis – ideju ģenerators, nevis vadītājs. Viņš pieteica vienu otru nesliktu reformu, bet veids, kā mēģināja tās realizēt, nozari gandrīz noveda purvā. Ķīļa valdīšanas periods bija viens no sūrākajiem. Neviens sevi cienošs ministrs neatļautos sacīt tik sliktus vārdus, kas diskreditē nozari, kas viņam uzticēta.

U. Ancēna: – Roberts Ķīlis bija slikts pārmaiņu vadītājs. Iedomājieties, ja publiskajās debatēs ministrs pasaka: es neesmu šurp nācis ar jums diskutēt… Kad pirmo reizi dzirdēju frāzi neesmu šurp nācis ar jums diskutēt, bija skaidrs, ka nav kaut kas kārtībā, jo augstākās izglītības nozarei ir jābalstās uz diskusijām, faktiem un savstarpēju izpratni. Un tā jāstrādā arī nozares ministram. Diemžēl tad, kad pietrūka argumentu, ministrs sāka mētāties ar apvainojumiem. Studentiem tas nešķita pieņemami.

J. Vētra: – Apspēlējot metaforu par uzarto lauku un dīgstošajiem asniem, prātā nāk folklorizētais stāsts par Jelgavas puses mācītāju Moricu Vilhelmu Konrādiju (1850–1902), kuru pie sevis uzaicinājis zemnieks un lūdzis, lai iesvēta laukus, jo tad būšot labāka raža. Kad abi apstaigājuši laukus, mācītājs noteicis: «Jā… ar dievvārdiem šoreiz būs par maz. Te sūdus arī vajag!» Man šķiet, ka Roberts Ķīlis ir šī zemnieka situācijā. Acīmredzot bijušais ministrs bija iedomājies, ka nozare var eksistēt tikai ar reformu uzsaukumiem, ideju pieteikumiem un tikpat kā bez naudas, kura pat netika prasīta. Jākonstatē, ka finansiāli nozare ir atmesta krietni atpakaļ, jo resursi strauji izsīkst. Iekārtas un telpas nolietojas, jaunie doktori un speciālisti dodas tālēs zilajās. Tātad viena problēma ir naudas trūkums, otra – akreditācijas procesa novilcināšana. Roberts Ķīlis akreditācijas sistēmu bija iecerējis kā soda bataljonu, ar kura palīdzību var slēgt pusi augstskolu un studiju programmu. Ja akreditāciju korekti balsta uz ekspertu vērtējumu, skaidrs, ka tad šādiem mērķiem tā neder.

U. A.: – Piekrītu. Studiju akreditācijas process tika pārvērsts par augstskolu sodīšanas mehānismu. Ekspertu ierosinājumi mudināja uzlabot kvalitāti, bet nenozīmēja, ka programmas ir sliktas un jāslēdz.

A. B.: – Visā pasaulē akreditācija ir balstīta uz ekspertu viedokļiem, arī Latvijā. Atklātos trūkumus augstskolas novērsušas. Programmas, kuras eksperti iezīmēja kā problemātiskas, šobrīd jau vairs tādas nav. Paradoksāli, tomēr izskatās, ka ar savu centību esam radījuši problēmas, jo uzlabotās programmas tādējādi vairs neatbilst norādītajiem trūkumiem.

J. V.: – Joko, ka Roberts Ķīlis esot veicis savdabīgu antropoloģisku eksperimentu izglītības nozarē. Es šo izteikumu neuztveru kā joku. Pieļauju, ka Ķīļa eksperiments saistās ar jauniem politiskā procesa vadības meklējumiem Latvijā. Šajā gadījumā par izmēģinājuma objektu kļuva augstākās izglītības nozare.

– Varbūt viss ir vienkāršāk? Konkrētās pārmaiņās ieinteresētas personas no akadēmiskajām aprindām dedzīgajam profesoram iestāstīja, ka tieši viņš spēj veikt revolūciju nozarē. Tā teikt: kurš gan cits, ja ne tu, Robert!

J. V.: – Domāju, ka ne… Iespējams, šī antropoloģiskā eksperimenta kritērijs bija popularitātes reitingi. Viss pārējais – līdzeklis, lai to pārbaudītu. Piemēram, finansējums: ja Ķīlis patiešām būtu pārliecināts, ka, palielinot subsīdijas augstākajai izglītībai, celsies ministra reitings, viņš par to būtu cīnījies un panācis savu. Taču Ķīlis skaidri apzinājās, ka pašam no tā nekādi popularitātes punkti klāt nenāks. Sabiedrība uzskatīs, ka nozares budžets ir ministra prerogatīva, bet ar panākumiem leposies profesors Arvīds Barševskis, Mārcis Auziņš, varbūt Jānis Vētra un citi… Saprazdams, ka reitings nepieaugs, ministrs nekustināja ne pirksta. Viņš darīja tikai to, kas cēla popularitāti, turklāt izmantojot dažādus paņēmienus. Roberts Ķīlis izlocījās no katras diskusijas, kurā nāktos saskarties ar konkrētiem argumentiem. Klasisks piemērs: gaidāma valdības sēde; ministrs pirms tās sasauc preses konferenci, zinādams, ka nesaskarsies ar oponentu viedokli. Otrs paņēmiens: jebkurš jautājums tiek novests līdz maksimāli primitīvam konfliktam. Tā teikt, gaišais, pozitīvais Roberts Ķīlis pret melno stagnātu Vētru, nenovīdīgo Inu Druvieti – kas nu kurā brīdī gadās pa rokai. Salīdzinot ar Einaru Repši, kurš cīnījās ar vispārinātiem tumsas spēkiem, Ķīlis nostājās pret konkrētiem cilvēkiem. Tas nenoliedzami sarunai piešķīra citu asumu. Vēl viena metode: sabiedrības relišeru pārbaude. Proti, noskaidrot uz kādiem jautājumiem tā visjutīgāk reaģē. Izrādās, labi atsaucas uz atslēgvārdiem: krimināllieta, profesors, prokuratūra… Reitingu audzēšanā labi nostrādā arī pārbaudītais relišers – ziņas par politiķa veselību.

– Pirms vairākiem gadiem tika izplatītas ciniskas baumas par premjeru Šķēli, kuru strauji saēdot vēzis… Reitingi uzreiz stabilizējās, jo tantiņas sāka žēlot nīsto Šķēli.

J. V.: – Nu ja – iedarbīgi! Minēšu nākamo Ķīļa eksperimenta tehnoloģiju: ideju testēšana. Piemēram, noskaidrot, ciktāl sabiedrībai var iebarot tai nesaprotamas, neoliberālas idejas, kuras to autors nemaz negrasās īstenot. Esmu dzirdējis secinājumu, ka Roberts Ķīlis komunikācijā ar sabiedrību ir izmēģinājis tik daudz dažādu paņēmienu, ka Latvijas augstskolu komunikācijas studentiem vismaz vēl piecus gadus būs iespēja analizēt šos piemērus. Ja skatās no gaišās puses, tad šis ir milzīgs pienesums augstākajai izglītībai. Vairs nevajadzēs izmantot Ziemeļkorejas, Taizemes vai ASV piemērus.

A. B.: – Tiešāk vai netiešāk Roberts Ķīlis ir paudis, ka uz nozari skatās kā antropologs.

– Arvīds Barševskis ir entomologs. Iedomājieties, ka viņš uz augstāko izglītību skatās kā uz skrejvaboli, bet dakteris Vētra – kā uz trepanētu galvaskausu…

A. B.: – Cerams, ka turpmāk neviens no politiķiem vairs neeksperimentēs ar pārvaldāmo nozari. Izglītība ir pārāk jutīga sfēra, lai to pakļautu šādiem eksperimentiem.

– Atgādināšu, ka 8. martā ministrs Ķīlis nosūtīja prokuratūrai lūgumu pārbaudīt Jāņa Vētras rīcību augstskolu studiju programmu vērtēšanas projektā. Kas šajā lietā patlaban notiek?

J. V.: – Man nav informācijas. Pat nezinu, par ko mani apsūdz.

– Būtu tik cilvēks, gan jau pants atradīsies… Atgādināšu, ka jūs apsūdz par manipulācijām un audita datu viltošanu.

A. B.: – Ir kāda nianse, kas jāzina sabiedrībai. Šis audits ir Eiropas Sociālā fonda projekts, kuram ir ļoti stingra uzraudzība. Piemēram, Valsts izglītības attīstības aģentūra (VIAA)* ir skaidri pateikusi, ka nav konstatēti pārkāpumi.

– Tātad profesors Vētra un viņa banda nav viltojusi audita datus?

A. B.: – Ja ļoti grib, arī stabam var piesiet lietu… VIAA ir tikai viena starpniekinstitūcija, bet vēl taču ir Finanšu ministrija, kura inspicē, kā šis projekts ticis pārbaudīts. Plus – Eiropas institūciju kontrole. Tieši tāpēc nav nemaz tik vienkārši manipulēt vai, nedod dievs, kaut ko viltot!

– Kā jārīkojas, lai nekavētu studiju akreditācijas procesu un absolventiem diploma vietā nebūtu jāsaņem izziņa par augstskolas beigšanu?

U. A.: – Kāds mans draugs saka tā: lai darītu darbu, ir jāsāk darīt darbs. Beidzot jāsāk strādāt. Tik vienkārši.

J. V.: – Un saskaņā ar Augstskolu likumu jāpabeidz līdz 30. jūnijam**.

A. B.: – Ja vajag, tad Studiju akreditāciju komisijas sēdes jāsasauc biežāk nekā divreiz nedēļā, kaut vai katru dienu. Eksperti programmas ir novērtējuši, norādījuši stiprās un vājās puses. Ar tām, kur viss ir kārtībā, jārīkojas vienkārši: nekavējot laiku, sarakstu veidā jānobalso par akreditāciju. Tādā veidā ministrija sev ļoti atvieglotu darbu. Visu ir iespējams izdarīt laikus, ja vien atkal kāds nesāks meklēt iespēju, kā akreditācijas procesu pārvērst augstskolu sodīšanā.

J. V.: – Ir loģika, kuru es patiešām nesaprotu. Piemēram, kāpēc IZM grib uzņemties vairāk pienākumu, nekā uzticēts ar Ministru kabineta noteikumiem un lēmumiem; kāpēc radīts ieskats, ka ierēdņiem jāsagatavo lēmumi, kura programma ir laba, kura slikta… Komisijas rīcībā taču ir ekspertu ziņojumi, un tā apspriežoties ir spējīga pieņemt argumentētu lēmumu!

A. B.: – Bija vēl kāds nepareizs solis, kuru spēra Roberts Ķīlis. Diez vai es, būdams ministrs, tā rīkotos. Tikko viņš stājās amatā, tā lielāko daļu ministrijas ierēdņu atlaida. Tā teikt – tie ir zaļie, bet tie – stagnāti.

– Šajā gadījumā gan jāsaka: malacis Ķīlis! Tieši IZM gadiem bija audzējusi birokrātijas taukus un kļuvusi par vissmagnējāko resoru valdībā. Atnāca Roberts, kuram nebija nekāda respekta pret tradīcijām, un patrieca politiskos artefaktus.

A. B.: – Tur ir savi plusi, bet atlaist gandrīz visus… Vietā nāca ierēdņi, kuri no izglītības nozares neko nejēdza. Baidos, ka vēl arvien daudzi nesaprot, kādas sekas ir akreditācijas procesa bremzēšanai.

U. A.: – Jau pagājušā gada novembrī LSA publiskā vēstulē minēja, ka akreditācijas process tiek bremzēts. Diemžēl toreiz mūs neviens negribēja

sadzirdēt.

– Ķīlis uzskatu atšķirības pārvērta personisko attiecību kārtošanā. Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija, īpaši tās priekšsēdētāja Ina Druviete (Vienotība) tika uzskatīta par reformu bremzi. Vēl šajā veco dinozauru kompānijā ir iekļauti Jānis Vētra, daudzu augstskolu rektori un bijušais LSA prezidents Edvards Ratnieks. Barševska kungs, kāpēc tieši šie cilvēki pasludināti par stagnātiem?

A. B.: – Ina Druviete un Saeimas komisija ir tā, kura neļāva līdz galam sagraut augstākās izglītības sistēmu. Piesakot reformas, Roberts Ķīlis negribēja dzirdēt profesionāļu viedokli, kuri teica patiesību acīs. Turklāt diskusijās viņi bija ļoti neērti, jo pretēji ministram spēja argumentēt. Paldies dievam, ka Saeimas komisiju vada tik pieredzējusi profesore kā Ina Druviete (Vienotība) kura perfekti pārzina augstākās izglītības sistēmu. Arī literatūrzinātniece Janīna Kursīte (V) un bijušais Ventspils augstskolas rektors, matemātiķis Jānis Vucāns (ZZS) līdz niansēm saprot, kuras ieceres strādās, bet kuras – nozari sagraus.

J. V.: – Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija šobrīd kļuvusi par tādu kā Latvijas augstākās izglītības politikas īstenošanas centru, kas spēj ātri aprobēt jautājumus un atrast kopsaucēju svarīgāko problēmu risināšanā. Tās profesionālais sastāvs veidojies no visām politiskajām frakcijām – tur ir arī Reformu partijas deputāte Inga Vanaga, Nacionālās apvienības pārstāve Vineta Poriņa, Ņikita Ņikiforovs no Saskaņas centra un citi. Tas ir gluži vai akadēmiskās sabiedrības mikromodelis. Protams, bez Inas Druvietes profesionālās gudrības šis tik ļoti dažādo cilvēku kopums nevarētu strādāt kā vienots mehānisms.

A. B.: – Jāsaka atklāti, ka augstskolu pārstāvji – rektori un studenti – nebūt nav tā patīkamākā dāvana Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai. Mēs nākam uz sēdēm, par daudziem jautājumiem savstarpēji ļoti asi diskutējam, bet vienmēr tas notiek profesionālā līmenī.

– Undij, studenti ir jutuši, ka AIP, Saeimas komisija un augstskolu vadība ir pretojusies veselīgām pārmaiņām, kas celtu izglītības kvalitāti Latvijā?

U. A.: – Saeimas komisija vai augstskolu vadība lielākajā daļā gadījumu nepretojas veselīgām (nevis haotiskām) pārmaiņām. Mums ir viegli veidot dialogu. Protams, ne vienmēr visos jautājumos viedokļi saskan, taču diskusijas ir argumentētas, nevis balstīts uz emocionāliem uzplaiksnījumiem. Arī Augstākās izglītības padome*** nav centusies kaut ko kavēt. Es šādu situāciju nezinu.

– Roberts Ķīlis vēlējās, lai AIP statuss tiktu mainīts, pakļaujot to premjera pārraudzībai. Jūsuprāt, tas būtu jādara?

U. A.: – Padome ir viena no institūcijām, kurā darbojas arī LSA**** pārstāvis. Studenti ir ieinteresēti pēc iespējas vairāk savu pārstāvniecību paplašināt, lai būtu iesaistīti dažādu rīcības plānu un stratēģiju izstrādē. Vai AIP jābūt premjera pārraudzībā – domāju, ka ne. Lai izvairītos no politiskās ietekmes, tai jāpaliek neatkarīgai.

– Atraktīvā Roberta Ķīļa vietā nu ir stājies nopietnais intelektuālis Vjačeslavs Dombrovskis. Ko studentija gaida no jaunā ministra?

U. A.: – Dialogu un argumentētu rīcības plānu.

– Kā jums šķiet – ar šo ministru augstskolas spēs rast kopīgu valodu?

A. B.: – Sākums izskatās cerīgs, jo ministra izteikumi šķiet loģiski. Viņš saprot, ka daudzi darbi ir jādara nekavējoties. Domāju, ka Dombrovskis iestāsies arī par finansējuma palielināšanu nozarei. Rektoru padome noteikti meklēs kopsaucējus.

– Jaunajam ministram ir citas mentālās izpausmes. Iespējams, šis faktors ļaus veidot dialogu, jo Dombrovski diez vai kāds dēvēs par trako profesoru un pašpuiku.

A. B.: – Man ir bažas, ka arī šim ministram ir ļoti neliela pieredze izglītības nozarē. Iespējams, to varēs kompensēt, ja būs vēlme ieklausīties nozares profesionāļu teiktajā un konstruktīvi diskutēt.

– Vētras kungs, atceroties, cik asus vārdus Vjačeslavs Dombrovskis veltījis AIP, ir lielas aizdomas, ka jums klāsies smagāk nekā citiem nozares pārstāvjiem. Ticat, ka beidzot sāksies dialogs? Vai arī tas nav iespējams, jo ir novilktas pārāk treknas sarkanās līnijas starp Ķīļa uzsākto revolūciju un cilvēkiem, kurus uzskata par kontrrevolucionāriem?

J. V.: – Apzinos, ka situācija atšķiras. Tomēr, objektīvi ņemot, ir viena pastāvīga problēma, kas izriet no likuma – ministrs ir AIP loceklis. Tas, ko pats esmu apņēmies – maksimāli respektēt ministra prioritātes, tostarp arī laika grafikus un darba kārtību, lai mijiedarbība starp visiem padomes pārstāvjiem veidotos produktīvi.

– Roberts Ķīlis piedraudējis, ka nekur tālu no izglītības nozares neiešot un ir gatavs izstrādāt augstskolu kreditēšanas sistēmu. Runa ir par studentu paškreditēšanos un valsts budžeta vietu likvidēšanu. Atgādināšu, ka šīs idejas tēvs ir tieši Vjačeslavs Dombrovskis. Ķīlis bija tikai rupors.

U. A.: – LSA viedoklis joprojām ir tāds, ka Latvijā nepieciešamas valsts finansētas studijas, jo augstākā izglītība ir sabiedrisks, nevis individuāls labums. Pētījumi liecina, cik daudz augstākā izglītība dod sabiedrībai kopumā. Tā veicina gan ekonomisko izaugsmi, gan cilvēku labklājību.

A. B.: – Undija ļoti precīzi pateica. Krīze parādīja (to apliecina arī Nodarbinātības valsts aģentūras dati), ka cilvēku ar augstāko izglītību bezdarbnieku vidū bija samērā maz. Jā, veicot budžeta konsolidāciju, atlaida arī ierēdņus un speciālistus, taču viņi bezdarbnieku vidū atradās daudz īsāku brīdi nekā cilvēki bez augstākās izglītības. Arī ienākumi cilvēkiem ar augstāko izglītību ir lielāki – tādējādi ceļas sabiedrības labklājība. Pētījumi liecina, ka augstākās izglītības līmenis nosaka arī kriminālos riskus un sabiedrības drošību. Lūk, tieši tāpēc augstākā izglītība ir sabiedrisks labums!

U. A.: – Apgalvošu, ka izglītības kvalitāte nemainīsies atkarībā no tā, vai par izglītību maksā valsts vai students pats. Ja ieviesīs studiju kredītus, pienāks brīdis, kad pasniedzējiem vairs nebūs ko mācīt. Kāpēc gan palikt Latvijā, ja var aizbraukt pāris robežas tālāk un studēt bez maksas?

A. B.: – Tas ir viens no apzināti radītiem mītiem – proti, ka Latvijā izglītībai trūkst naudas. Piekrītu studentiem, ka Latvijā varētu ieviest valsts finansētu, kvalitatīvu augstāko izglītību. Šī ir politiska prioritāšu izvēle, kurai nav vajadzīgi astronomiski līdzekļi.

J. V.: – Kolēģi, runājot par augstākās izglītības finansēšanu, jūs nepieminējāt vēl kādu svarīgu komponenti – zinātni. Patiesībā viss, par ko šeit diskutējām, detalizēti ir pamatots Augstākās izglītības koncepcijā, kurā aprakstīts, kā sešos septiņos gados panākt kvalitatīvu augstskolu pārvaldību, efektīvu tipoloģiju, studiju finansēšanu un internacionalizāciju. Tas ir gatavs dokuments, kas rada daudz cerīgākas starta pozīcijas augstskolām sadarbībai ar jauno ministrijas vadību.

***

* VIAA darbības mērķis: īstenot valsts politiku izglītības un tālākizglītības attīstības jomā, veikt ES struktūrfondu finansēto projektu, izglītības inovācijas projektu, ES programmu u.c. finanšu instrumentu programmu, projektu un iniciatīvu ieviešanu un uzraudzību. Aģentūra veica uzraudzību arī ESF projekta Augstākās izglītības studiju programmu izvērtēšana un priekšlikumi kvalitātes paaugstināšanai ietvaros.

** Līdz 30. jūnijam jānodrošina 886 studiju programmu akreditācija 260 studiju virzienos.

*** AIP sastāvu apstiprina Saeima. Padomē darbojas pārstāvis no LZA, Mākslas augstskolu asociācijas, Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas, Tirdzniecības un rūpniecības kameras, Latvijas Koledžu asociācijas, Rektoru padomes, Latvijas Augstskolu profesoru asociācijas, Darba devēju konfederācijas, LIZDA, LSA, kā arī citu augstskolu deleģēts pārstāvis. Ministrs pārstāv padomi valdības sēdēs.

**** Latvijas Studentu apvienība (LSA) – studējošo pašpārvalžu koleģiāla apvienība, kurā ietilpst akreditēto augstskolu studējošo pašpārvalžu pārstāvji. Organizācija ir Eiropas Studentu apvienības (ESU) biedrs.

Avots: nra.lv /Iveta Mediņa

---