• Tweet

«Diemžēl mums nav izdevies sagaidīt valdību, kas kaut nedaudz aizstāvētu Latvijas intereses,» ar sarūgtinājumu saka Pašvaldību savienības padomnieks Aino Salmiņš. Kaut arī skarbi, tomēr patiesi vārdi: mūsu varneši savā iztapībā Eiropas Savienības birokrātu prasībām staipās un lokās, cik vien var. Ceļu nozare, kas novesta līdz kraham, nav izņēmums. Arvien vairāk izskatās, ka Latvijas autoceļu sistēma tiek apzināti grauta: pagaidām gan nav saprotams, kas tieši pie tā vainojams – ES vēlme padarīt Latviju par trešās šķiras palīgvalsti vai arī mūsu pašu valdītāju neprasme vadīt valsti.

– Premjera Valda Dombrovska valdības deklarācijā skaisti un cerīgi ierakstīts: «Izstrādāsim un īstenosim stratēģiju auto ceļu kvalitātes nodrošināšanai, t.sk. pilnveidojot ceļu būves standartus un ceļu būvniecības uzraudzības sistēmu.» Manuprāt, tie ir meli. Latvijas ceļi sabrūk arvien straujāk, nemaz nerunājot par kaut kādu «stratēģiju auto ceļu kvalitātes nodrošināšanai».

– Satiksmes ministrs Aivis Ronis nesen godīgi atzina, ka tās saistības, ko attiecībā uz ceļiem uzņēmusies valsts, izpildīt faktiski nav iespējams. Lūk, citāts no Latvijas Pašvaldību savienības un Aivja Roņa tikšanās reizes 2011. gada 21. novembrī: «Valsts nepilda savas saistības. Jūs ļoti labi paši saprotat – valsts nepilda savas saistības pret pilsoņiem. Viennozīmīgi šobrīd ar visiem tiem, jebkurā spektrā, drošības spektrā, veselības spektrā un tā tālāk. Visas tās iepriekšējais saistības, kas ir likumos paredzētas (..), tās valsts vienkārši nepilda.» Bet tas, ka autoceļi un sabiedriskais transports, kas ir Satiksmes ministrijas svarīgākās nozares, nav ministrijas prioritāte, arī ir fakts.

– Kā tad tā?

– Tad jāvaicā: kāpēc no naudas, kas paredzēta autoceļu uzturēšanai, paņēma nost 10 miljonus latu? Tāpēc, ka viegli bija paņemt: šī nauda bija iezīmēta. Tajā brīdī nebija satiksmes ministra, viņš atnāca uz gatavu budžetu. Tāpēc Aivis Ronis var nejust atbildību par kaut kādu valdības budžetu, kas bija izveidots pirms viņa. Situācija Satiksmes ministrijas budžetā attiecībā uz autoceļiem ir tik nopietna, ka ministra atbildes var būt tikai diplomātiskas. Normāliem profesionāļiem tur vairs nav ko darīt. Man gan ir simpātijas pret Aivi Roni: sarunā, kurā vētīja Ventspils brīvostu un kurā toni uzdeva mūsu neoliberāļi – zatleristi&Co, Ronis bija tas, kurš pretojās viņu spiedienam. Tur bija skaidri redzams, ka partija, kurai vēl nav savas konkrētas un stabilas barotnes, to intensīvi meklē. Bet saukļi, protams, ir skaisti: te viņi cīnās pret trim oligarhiem, te viņi cīnās par caurspīdīgumu, par pašvaldību godprātīgu attieksmi un ko tik vēl ne. Turklāt viņi ir gatavi Latviju izpārdot ārzemniekiem. Ronis pareizi piebilda, ka diez vai vēl kādā valstī tas būtu iespējams: parādās kaut kādi ārzemju investoru konsultanti un eksperti, kaut kādas ārvalstu investoru padomes, kas mēģina noteikt toni un to arī nosaka. Kost kājā koalīcijas partneriem ir nepieklājīgi, un Vienotība piebalso zatleristiem.

– Atgriezīsimies pie ceļiem. Valsts dotācijas ceļiem sastāv no degvielas akcīzes nodokļa, transporta nodevas, ES fondu naudām un tamlīdzīgi. Cik daudz valsts iekasē akcīzes nodokli?

– Gadā akcīzes nodokļa apjoms ir aptuveni 271 miljons latu, plus tam 48 miljoni latu ir transportlīdzekļa nodeva. Pretim – ceļu atjaunošanai, apkopei – mēs saņemam tikai 70 miljonus latu.

– Sanāk, ka valsts mūs krāpj: mēs, autobraucēji, godīgi maksājam gan akcīzes, gan transporta nodokli, gaidām, ka par šo naudu valsts būvēs un uzturēs ceļus, bet pretim saņemam trīs pirkstu kombināciju nožēlojamu 70 miljonu latu apmērā – tā vietā, lai autoceļu nozare saņemtu apmēram 255 miljonus latu.

– Līdz šim krāpa, tagad vairs nekrāpj. Tas skaidrojams ar to, ka pērnā gada decembrī tika izdomāts: valstī citu likumu nav, ir tikai likums par budžetu. Visa cita likumdošana ir pakārtota! Rezultāts: divus gadus, kad 80% no akcīzes nodokļa un transportlīdzekļa nodevas vajadzēja novirzīt ceļiem, pērn Autoceļu likumā, vienā paketē ar 2012. gada budžeta likumu, tapa grozījums: «Ja gadskārtējā valsts budžeta likumā nav noteikts citādi, Valsts autoceļu fonda programmai piešķirtais finansējums kārtējā gadā nedrīkst būt zemāks par plānotajiem valsts budžeta ieņēmumiem no transportlīdzekļa ekspluatācijas nodokļa un mazāks par 80 procentiem no plānotajiem valsts budžeta ieņēmumiem no akcīzes nodokļa par naftas produktiem, kā arī mazāks par iepriekšējā budžeta gadā piešķirto.» Bet CITĀDI tika noteikts! Turklāt uz dullo. Bez kritērijiem, bez pamatojuma. Pat Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) brīdināja: neķerieties klāt ceļiem, tie ir katastrofāli, tas neveicinās nedz tautsaimniecības vispārējo, nedz reģionālo attīstību. Bet acīmredzot iezīmējuma citos budžetos nebija, un varbūt tieši tāpēc Aivis Ronis tika virzīts kā Zatlera un Vienotības pieskatīts kandidāts. Pērn mēs – Pašvaldību savienība – labi sadarbojāmies ar iepriekšējo satiksmes ministru Uldi Auguli un šīs sadarbības rezultātā atguvām autoceļu uzturēšanai noņemto finansējumu – 5,1 miljonu latu. Pašvaldības arī atguva divu mēnešu maksājumu, balstoties uz bargo ziemu – tie bija 3,4 miljoni latu. Auguļa klātbūtnē tika nodibināta arī Ceļu padome, un septembra sākumā tapa informatīvais ziņojums valsts autoceļu finansēšanas modeli, kurā sākotnēji noteicām minimālo apjomu, kādā jāfinansē ceļu nozare. Taču patlaban valsts atbalsts pašvaldību ceļiem vidēji ir

413 lati uz kilometru…

– Mēnesī?

– Nē, gadā.

– Jūs nekļūdāties?

413 lati uz kilometru gadā? Tas ir – lāpīšanai, sniega tīrīšanai?

– Jā, tieši tā. Mēs ar lieliem panākumiem varam uz šejieni aicināt ārzemju ekspertus un komsorgus, lai viņiem stāstītu, kādā veidā par 50 eiro mēnesī mēs uzturam ielas un autoceļus. No mērķdotācijām, kas piešķirtas novadiem, visas autoceļu uzturēšanas nepieciešamības tiek segtas aptuveni 60% līmenī. Vēl paši novadi 15% piemaksā. Taču katru gadu finansējums 25% apzināti tiek noņemti nost. Un tā mēs lēnām grimstam, līdz nonākam pie tā, ka puse no autoceļiem ir avārijas stāvoklī. Novados situācija ir katastrofāla. Piemēram, pērn bija netradicionāli barga ziema un trīs mēnešu laikā tika iztērēts sešu mēnešu finansējums. Bet autovadītāji zina, ka ik gadu par 20% pieaug bedrīšu apjoms. Auguļa laikā tika saņemts unikāls ES finansējums. Taču lieta tāda, ka tas bija paredzēts autoceļu attīstībai, nevis bedrīšu remontam – tas jāveic, piesaistot nacionālo finansējumu.

– Augulis jau nepaspēja pat ieskrieties, lai sāktu domāt par autoceļu infrastruktūras attīstības stratēģiju: uzpeldēja rīkojums Nr.2.

– Autoceļu nozarei nav plānveidības, nav stratēģijas. Tiesa, ir plānošanas dokumenti, kuri izstrādāti esošā finansējuma ietvaros. Manuprāt, vajadzētu būt stratēģiskam transporta infrastruktūras attīstības plānam, kur būtu secībā nosakāmas prioritātes. Tikko uzzinām, ka progresīvā cilvēce gavilē par veiksmīgo iepirkumu jauniegūtiem vilcieniem par vairāk nekā par 600 miljoniem eiro, bet nākamajā dienā tauta saskuma par to, ka tiks samazināti sabiedriskā transporta maršruti un ka valsts nav gatava nodrošināt vilcienu ekspluatāciju

– Kam šāda stratēģija jāizstrādā?

– Valdībai. Mēs bieži gribam līdzināties igauņiem un lietuviešiem, bet kāds ir procents no IKP, ko ceļu nozarei paņemam mēs un ko paņem mūsu kaimiņi?

2008. gadā Lietuvai bija 1,63% no IKP, Igaunijai – 1,33%, mums – 1,02%. 2009. gadā – Igaunijai 1,46%, Lietuvai 0,85%, mums – 0,72%. Šogad šis rādītājs noslīdējis jau līdz 0,49%. Faktiski mūsu iekšējā konsolidācija, par ko neviens skaļi nerunā, ir izdarījusi to, ka mēs no ES saņemsim aptuveni vienu miljardu eiro mazāk. Izrādās, mums tagad galvenais ir sagatavoties eirozonai.

– Prātīgi cilvēki gan apgalvo, ka tas ir absurds – ieviest Latvijā eiro.

– Nu, cik esmu klausījies Rimšēviča kungu, neesmu no viņa dzirdējis nevienu argumentētu pierādījumu, ka eirozona būtu izdevīga Latvijas tautsaimniecībai. Tas, ka eirozona ir iekšējais lata devalvācijas finišs, kas garantē ārzemju banku attīstību Latvijā, gan ir skaidrs. Diemžēl mums nav izdevies sagaidīt valdību, kas kaut nedaudz aizstāvētu Latvijas intereses. Mēs Eiropai neesam vajadzīgi kā konkurētspējīga valsts, mēs esam pietiekami labi kā atkritumu izgāztuve.

– Tiešām, kāpēc atkritumu izgāztuvei gan būtu nepieciešami labi ceļi? Un tomēr – ir taču valsts mērķdotācijas, ir kaut kādi noteikumi, kurus vismaz teorētiski vajadzētu ievērot?

– Nekad agrāk nav bijušas tik zemas valsts mērķdotācijas, kādas tās ir tagad. Bet ir jautājums: ko tad šīs mērķdotācijas garantē? Protams, ir izdomāti noteikumi Nr. 173, kur tās mērķdotācijas likt un tā tālāk. Taču Valsts kontrole pieprasa, lai mēs tās plānojam. Mēs sakām: ja būs atjaunots Ceļu fonds un piesaiste akcīzes nodoklim, mēs plānosim. Bet pagaidām plāno valsts, turklāt bez argumentiem. Mēs neredzam pretim finansējumu, bet mums jānorāda, cik mēs plānojam attīstībai! Piedodiet, varbūt mums jānorāda arī, kāda būs ziema? Ar šo formālismu Satiksmes ministrija netiek galā, aicina mūs palīgā. Tad varbūt tomēr jāizveido programma pēc vienotiem kritērijiem?

– Vai esat interesējies, kādas ir valdības prioritātes turpmākajam attīstības periodam?

– Par to jau katrs var painteresēties. Atbilde būs aptuveni tāda: mūsu prioritāte ir izaugsme, drošumspēja (kas tas ir?) un tā tālāk. Un vēl. Kāda jēga ir paņemt no ES fondiem naudu, ja mums nav naudas, ko dot pretim, lai šos ceļus uzturētu? Ik gadu tiek laisti postā 1200 kilometri ceļu, bet tiek atjaunoti ap 200 kilometriem. Proporcija ir skaidra: ik gadu sabrūk sešas reizes vairāk ceļu nekā tiek atjaunots. Saeimas deputāts Reira kungs paziņoja, ka tās ir strukturālās reformas autoceļu nozarē. Eiropas Savienībai esam solījuši, ka ceļus, kas atjaunoti par ES naudu, mēs uzturēsim atbilstošā kārtībā. Bet tā nenotiek. 2013. gada plānotais finansējums ir tieši tāds pats kā šogad. Respektīvi, daudzkārt mazāks, nekā tas ir nepieciešams.

– Bet kas tad beigu beigās ir nepieciešamais minimālais apjoms, ko valsts garantē?

– Ja mēs noteiktu, kas ir šis minimālais apjoms, tad nenotiktu, piemēram, tā: vienam Ziemsvētkos, vienam dienu pirms budžeta pieņemšanas atņem lielas naudas summas. Lai mēs kaut ko pierādītu, mums jāpiedalās valdības sēdēs, bet ne vienmēr mūs tur ielaiž. Satiksmes ministrijas (SM) un sabiedriskā transporta finansējumu apstiprināja slēgtā MK sēdē, kurā piedalījās tikai kāds SM ne visai augsta ranga ierēdnis. Pēc tam visi meklēja vainīgo… Ir tādi noteikumi Nr. 224, pēc kuriem vērtējam, kādiem tiem autoceļiem jābūt. Bet, lai šos noteikumus pildītu, mums gadā vajag 300 miljonus

latu – ceļu uzturēšanai vien. Bet visiem ceļiem kopumā, piedodiet, ir iedoti tikai

70 miljoni latu gadā. Pašvaldībām vajadzētu 100 miljonus latu no šiem 300 miljoniem, taču piešķirti tikai

20 miljoni. Pērn visās nozarēs tika saslēgti līgumi par 78% ES finansējuma. Cik esam apguvuši? Vēl pērn līdz 1. maijam tikai 29%. Līdzfinansējums netiek paredzēts, un tad šī ES fondu nauda ir tikai aizsista, tā nav apgūta. Un tā viss turpinās.

– Man nav skaidrs, kāpēc mūsu valdība nesaprot, ka ceļu nozare ir teju vissvarīgākā. Ja gribam, lai Latvija attīstās… Tikko braucu cauri Polijai. Tur var vērot vērienīga ceļu būvi. Kādu 60 kilometru garumā (virzienā no Krakovas uz Varšavu) vienlaikus (!) notiek autobāņa un tiltu būve. Acīmredzot poļi saprot, ka bez ceļiem nebūs ne investīciju, ne attīstības.

– Ja mums būtu normāls 2009. gada līmenis ES naudas piesaistē, mēs nodokļos atgūtu ap 46–50 miljoniem latu. Poļi to zina. Bet mēs rakstām grāmatas par to, cik spoži ir pārvarēta krīze. Polija vienmēr ir bijusi orientēta uz reģionu attīstību. Polija vienmēr ir aizstāvējusi savējos, runājusi pretim ES birokrātiem, veidojusi savu patstāvīgo politiku, attīstījusi reģionālo plānošanu – arī attiecībā uz ceļiem. Kāpēc Polijā ir tā, bet pie mums – tieši otrādi? Acīmredzot tāpēc, ka pēdējo desmit gadu laikā no Satiksmes ministrijas un no tās pārraudzītajām institūcijām varēja viegli paņemt naudu. Es nerunāju par bāšanu kabatā, es runāju par tautsaimniecību kopumā. Ar ceļu nozari visu laiku varēja spekulēt, sak, būs labi tā, kā ir! Ietaupīsim līdzekļus vienu gadu, otro, piekto, astoto… Valsts ar ceļu nozari manipulē bez noteikumiem, cilvēki lauž mašīnas, iet bojā slikto ceļu dēļ. Cik ir nelaimju, pateicoties autoceļu neuzturēšanai? To nezinām. Toties zinām, ka finanšu deficīts ceļu nozarē ir 4,2 miljardi latu. Tas ir viens Latvijas gada budžets. Autoceļu un sabiedriskā transporta nozare ir tā, ar ko veikli cilvēki vienmēr manipulēs. Tā ir nozare, ko vadošās koalīcijas cilvēki, tie, kuriem pagaidām nav savu oligarhu, mēģinās pārdalīt. Tas pirmkārt. Otrkārt: es nedomāju, ka kādu interesē lauki. Piemēram, Latgales kampaņa. Piedodiet, bet Kurzemē autoceļi nav labāki ne par kapeiku. Arī Vidzemē tie nav labāki. Bet, lūk, ir jāorganizē kampaņa! Tas taču ir tukšais Auroras šāviens. Atbalstam laukiem ir jābūt vienmērīgam: ja mēs sakām – atbalsts ceļiem, tas nozīmē – atbalsts laukiem. Kā viens otrs ņirgājās par Kolkas piekrasti, par tiem divdesmit kilometriem, kas labi uztaisīti: stulbeņi, ko jūs tur esat savārījuši, kam jums tas ceļš vajadzīgs?! Bet aizbrauciet un paskatieties, kas tur notiek tagad. Tur veidojas viensētas, vasaras mājas un kas tik vēl ne. Uzreiz ir cita dzīvība!

– Nu labi, pieņemsim, ka lauki nevienu neinteresē. Bet kā tad ar tām centrālajām maģistrālēm, kaut vai ar t.s. Via Baltica, kas vietām ir vienkārši šaušalīgā stāvoklī?

– Vai tad valstij ir kāda politika attiecībā uz ceļiem, kas, kā jūs sakāt, ir centrālās maģistrāles? Nav. Tad kādi vēl jautājumi?

– Kāpēc Latvijā neuztaisa četrus maksas ceļus: Rīga–Veclaicene, Rīga–Daugavpils, Rīga–Ventspils un Rīga–Liepāja?

– Nu jūs jau te sākat runāt kā tāds Šlesers! Jūs taču zināt, ka privāto partnerību valsts neatbalsta. Bet bez tās šādus ceļus neuzbūvēt. Taču, ja valdošie ir no neoliberāļu nometnes, tad varbūt lai viņi iet līdz galam? Tad uzliekam degvielas cenu – kādus 50 līdz 60 santīmus par litru, proti, pašizmaksu – un ejam uz maksas ceļiem.

Taču tagad degvielai tiek uzlikti visi iespējamie nodokļi, tiek uzlikta vēl arī obligāti uzglabājamo rezervju cena, pēc tam tiek apzagti cilvēki, kuriem ir mašīnas. Plus vēl tas, ka autovadītāji maksā transportlīdzekļa nodevu, kam it kā vajadzētu nonākt tajā katlā, no kura pasmelties ceļu uzturētājiem. Bet šī nauda nenonāk pie ceļiniekiem.

– Ja pareizi saprotu, kopš pērnā gada decembra, kad tika pieņemti likuma Par autoceļiem grozījumi, pilsoņi nevar pat iesūdzēt valsti tiesā par šo labi organizēto apzagšanas pasākumu.

– Nē, nevar.

– Izskatās gan, ka jūs bļaujat pret vēju: jūs taču saprotat, ka nekas tamlīdzīgs nenotiks.

– Visdrīzāk jums taisnība.

– Ir cilvēki, kas apgalvo: Latvija savu neatkarību ir zaudējusi. Varbūt tiešām šai provincei ar nosaukumu Latvija nav vajadzīgi nekādi ceļi?

– Iespējams, ka tā arī ir… Ja aplūkojam divu pēdējo gadu budžetu: tie bija saskaņoti ar SVF. Nu, tagad, kad SVF ir prom, budžetu saskaņos ar ārvalstu investoru padomi, kas ir politiķiem pietuvināti cilvēki, kas vienkārši veido fonu.

Avots: nra.lv /Elita Veidemane