• Tweet

Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild Eiropas Komisijas pārstāvniecības vadītāja Latvijā Inna Šteinbuka.

– Jau divus gadus, intervējot Eiropas Komisijas pārstāvniecības vadību, neiztrūkstošs jautājums bija par starptautisko aizdevuma programmu. Starptautiskā valūtas fonda aizdevuma programma noslēdzas decembrī, bet Eiropas Komisijas programma – janvārī. Kādi ir rezultāti, secinājumi un kāds ir jūsu vērtējums šā procesa noslēgumam?

– Es gribētu atgādināt, ka 2008. gadā Latvijas valdība vērsās pie starptautiskajiem aizdevējiem – Eiropas Komisijas un Starptautiskā valūtas fonda – ar lūgumu aizdot nepieciešamos līdzekļus budžeta deficīta segšanai. Es gribu to īpaši uzsvērt: tieši Latvija lūdza aizdevumu, nevis otrādi. Šad tad, man šķiet, lasītājiem varētu rasties priekšstats, ka aizdevēji uzmācās, lai Latvija aizņemtos. Tā tas nebija.

Kāpēc Latvija vērsās pie starptautiskajiem aizdevējiem? Tāpēc, ka toreiz Latvijā pasliktinājās situācija ar budžeta deficīta finansēšanu. Aizņemties starptautiskajā tirgū brīdī, kad iestājusies ekonomiskā krīze, bija ļoti, ļoti grūti, par pieņemamiem procentiem – pat neiespējami. Tagad mēs varam izvērtēt, kāds ir rezultāts. Un man gribas uzsvērt, ka rezultāts ir izcils. Es nepārspīlēju, jo Latvija spēja īstenot ļoti sāpīgus budžeta taupības pasākumus. Es neteiktu, ka tagad Latvijai ir jādzīvo eiforijā, ka tālāk var atkal spiest gāzi grīdā. Tā tas nav! Bet katrā gadījumā pa šiem gadiem budžeta deficīts ir būtiski samazināts, un, lūk, rezultāts. Nosaukšu dažus skaitļus. Latvija jau vasarā veiksmīgi atgriezās finanšu tirgū, aizņemoties ar procentu likmi, kas bija zemāka (tas ir – 5,25%) nekā iepriekšējā obligāciju laidienā 2008. gadā, kad procentu likme bija 5,5%. Ir jāsecina, ka šobrīd, pēc visiem taupības pasākumiem, Latvijai nav problēmu aizņemties starptautiskajā finanšu tirgū, pārstrukturēt savu parādu. Tas jau pats par sevi liecina par labi padarītu darbu. Turklāt valdība ir apņēmusies budžeta deficītu mazināt arī pēc aizdevuma programmas beigām, kad neviens vairs nespiedīs to darīt.

– Ir nosacījums maksāt kredītu un maksāt procentus…

– Tā tas ir. Bet, kamēr programma ir spēkā, Latvijai bija jāizpilda zināmi nosacījumi, lai tiktu pārskaitīta nākamā aizdevuma «porcija». Tagad – viss. Nekādu aizdevumu no starptautiskajiem aizdevējiem vairs nebūs. Pēdējo aizdevuma daļu Latvija nepaņēma, kas ir ļoti labi, jo jebkurš aizdevums tikai palielina saistību apjomu. Līdz ar to Latvijai būs jāatdod mazāk, nekā bija sākotnēji plānots. Arī tas ir panākums.

Bet kāpēc Latvijai turpmāk ir jācīnās par tālāku budžeta konsolidāciju? Tāpēc, ka šobrīd joprojām finanšu tirgi nav stabili. Finanšu tirgos uzticība būs tikai tām valstīm, kuru budžeta deficīts būs relatīvi zems un valsts parāda lielums arī relatīvi neliels. Tikai šādas valstis varēs aizņemties par pieņemamu procentu likmi. Tas ir galvenais. Protams, ir arī nosacījumi, lai ieviestu eiro. Viens no Māstrihtas kritērijiem ir noteikums, ka valsts budžeta deficīts nedrīkst būt lielāks par 3% pret IKP, tomēr vēlos uzsvērt, ka tālākie taupības pasākumi ir jāveic tik un tā, ja Latvija grib izskatīties kā veiksminiece.

Runājot par veiksmes stāstu, es gribu informēt lasītājus, ka šobrīd Latvijai ir ļoti augsts reitings Eiropas Komisijā un arī starptautisko aizdevēju vidū. Latvija spēja pārvarēt krīzi, īpaši salīdzinot ar citām valstīm, piemēram, ar Grieķiju. Šodien Latvija tiešām izskatās kā īsta veiksminiece un var kalpot par paraugu citiem.

– Kāpēc Latvijai izdevās, bet citiem vēl nav izdevies? Kā jūs to skaidrojat?

– Manā skatījumā – Latvijas valdībai izdevās iegūt iedzīvotāju uzticību. Tas ir galvenais. Man šķiet, ka citās valstīs nav uzticības valdībai. Cilvēki netic savai valdībai, viņi iziet ielās, protestē utt. Latvijā mēs varējām vērot, cik augsts reitings bija premjeram Valdim Dombrovskim divās vēlēšanās viena gada laikā. Dombrovska augstais reitings ir pretrunā ar politisko loģiku. Viņš un viņa valdība pieņēma ļoti nepopulārus lēmumus, uz laiku mazinot Latvijas iedzīvotāju labklājību un dzīves kvalitāti. Tomēr iedzīvotāji uzticējās valdībai. Es uzskatu, ka tas ir galvenais faktors.

– Vai Latvijas pieredze ir izmantota, lemjot par Eiropas finanšu stabilizācijas plāna galvenajām aprisēm?

– Nav cita ceļa kā tas, ko iet Latvija. Pagājušajā nedēļā visu ES valstu vadītāji vienojās par vairākiem pasākumiem, kam jāpalīdz atrisināt krīzi, tostarp banku pamatkapitāla palielināšanu, «eiro glābšanas fonda» paplašināšanu, ekonomiskās pārvaldības stiprināšanu ES līmenī, bet visskaļāk tiek runāts par parādu atlaišanu Grieķijai. Tā tiek pasniegta kā grieķu uzvara, kā kaut kas tāds, kas Latvijai nav izdevies, – taču runa ir vienīgi par Grieķijas izdoto parādzīmju vērtības samazināšanu, kam brīvprātīgi piekrīt to pircēji – galvenokārt privātās bankas. Es gribētu uzsvērt, ka parādu atlaišana nekādi neatbrīvos Grieķiju no taupības pasākumiem, turklāt no ES un citiem starptautiskajiem aizdevējiem saņemtā nauda grieķiem būs jāatdod pilnā apmērā! Grieķijai būs jāsper tie paši ļoti nepopulārie soļi, kas Latvijā, un vēl vairāk, jo viņu problēmas ir lielākas. Pat ar parādu norakstīšanu Grieķijas valsts parāds 2020. gadā būs 120% – tas ir divtik un vēl vairāk nekā Latvijai pašlaik. Lai nostātos uz savām kājām, Grieķijai būs jātaupa gadiem ilgi, parādu norakstīšana to nav mainījusi. Ja jūs tērējat daudz vairāk nekā nopelnāt un esat līdz ausīm parādos, ilgtermiņā nav cita risinājuma kā taupīt.

– 14. oktobra LTV debatēs Ivars Godmanis veltīja kritiskus vārdus jums, ka jūs maldinot sabiedrību, par to, ka kohēzijas fondu nozīmi salīdzinot ar tiešajiem maksājumiem. Kā jūs varētu komentēt šos Godmaņa apgalvojumus?

– Es redzēju to raidījumu un dzirdēju Godmaņa kunga vārdus, viņa kritiku. Es domāju, ka tas ir pārpratums. Jo – ko teica Godmaņa kungs? Viņš teica, ka Šteinbuka maldina Latvijas sabiedrību, apgalvojot, ka kohēzijas nauda ir kaut kas alternatīvs lauksaimniecības tiešajiem maksājumiem. To es neesmu teikusi. Un es varu vēlreiz atkārtot, ko biju teikusi. Vispirms – Eiropas Savienības budžets nav bezizmēra, tajā nav iespējams deficīts kā valstu budžetos. Nākamajā finanšu perspektīvā Eiropas Savienības budžets pieaugs tikai par 5%. Ņemot vērā inflāciju, ir jāsaprot, ka tie pieci procenti praktiski tikai līdzsvaros cenu un izmaksu pieaugumu. Tas nozīmē, ka reālajā vērtībā budžets nepieaugs. Nomināli tas pieaugs par pieciem procentiem, bet nemainīgās cenās nepieaugs. Divas lielākās Eiropas Savienības budžeta pozīcijas ir lauksaimniecība un kohēzija. Spriežot pēc politiskās loģikas, ir ļoti grūti iedomāties, ka Latvijai izdosies panākt līdzekļu pieaugumu abās divās, ja budžets kopumā paliek gandrīz nemainīgs. Un Godmaņa kungam, kuram ir finanšu ministra pieredze, ir jāzina, ka, palielinot kaut ko vienai nozarei, būs tikpat daudz jāsamazina kādai citai. Budžeta pieņemšana vienmēr ir kompromiss. Tā ir kompromisu māksla. Tāpēc, manā skatījumā, Latvijas valdībai kaut kādā brīdī būs skaidri jādefinē prioritāte.

Tā būs Latvijas valdības izvēle savas deklarācijas ietvaros. Toreiz es arī teicu – ja mēs paskatāmies, kas Latvijā būs lielākie ieguvēji no ES līdzekļu saņemšanas, tad, runājot par tiešajiem maksājumiem, vinnētāji būs zemnieki. Ja mēs runājam par kohēzijas fondiem, ieguvēja būs visa sabiedrība, jo, piemēram, ceļus izmanto visi, izglītība arī skar visus iedzīvotājus. Tā ka tie bija vispārēji apsvērumi, nevis ieteikumi. Bet es saku kā Latvijas pilsone – ja Latvijai izdosies palielināt savu ieguvumu no abām budžeta pozīcijām, es tikai priecāšos par to, laikam kopā ar Godmaņa kungu.

– Otra Godmaņa kritikas daļa, kas vērsta pret Eiropas Komisiju, par to, ka viņš neatrodot nekādu racionālu skaidrojumu, kāpēc lauksaimniecības tiešo maksājumu sadalījums ir tieši tāds. Vienīgais skaidrojums, ko viņš atradis, ka tā ir izdabāšana Rumānijai un Polijai uz mazo valstu rēķina.

– Šis citāts nedaudz izklausās pēc sazvērestības teorijas. Bet es negribu vadīties pēc sazvērestībām, vienkārši gribu minēt faktus.

Fakts nr. 1. Latvija 10 gadu laikā pēc iestāšanās Eiropas Savienībā kopā saņems 7,7 miljardus eiro, bet pretī iemaksās tikai 2 miljardus eiro. Tātad 5,7 miljardi ir sausais atlikums Latvijas labā. Latvija saņem daudz vairāk nekā iemaksā. Uz kā rēķina? Tas notiek uz citu valstu rēķina. Uz bagāto valstu rēķina. Un, protams, bagātās valstis arī nav īpaši apmierinātas, ka tās saņem daudz mazāk nekā iemaksā. To ir vērts paturēt prātā.

Gribu pieminēt vēl vienu faktu. Nesen saņēmām atskaiti par 2010. gada ES budžeta izpildi, un Latvija, rēķinot Eiropas naudas ieguldījumu iekšzemes kopproduktā, ir ceturtajā vietā pēc Igaunijas, Lietuvas un Luksemburgas. Tā ka arī, spriežot pēc 2010. gada budžeta, Latvija noteikti ir ieguvēja. Tāpēc, spriežot pēc šiem skaitļiem, ļoti grūti ir piekrist, ka Latvija joprojām ļoti maz saņem.

Par tiešajiem maksājumiem zemniekiem pēc 2013. gada – tagad Latvija veic sarunas. Sākotnējais variants, ko piedāvāja Eiropas Komisija, paredz ļoti lēnu izlīdzināšanu, bet pat tas Latvijai dotu daudz vairāk naudas nekā līdz šim. Latvijai par hektāru maksājumu pieaugums būs vairāk nekā 50% – no 95 eiro 2013. gadā līdz 141 eiro 2017. gadā. Tie ir lieli skaitļi. Vislielākais pieaugums ir tieši Baltijas valstīm un Rumānijai.

– Bet lauksaimnieki saka, ka viņi faktiski ir apkrāpti.

– Man ļoti nepatīk vārds «apkrāpts». Neviens neko Latvijai neatņem. Latvijai varbūt nedod tik daudz, cik tā vēlētos, bet noteikti neatņem. Un tiešo maksājumu pieaugums, spriežot pēc skaitļiem, ko tikko nosaucu, ir ļoti liels. Cita lieta, ka vienmēr gribas vairāk, un to var saprast. Es ļoti labi to saprotu, bet jāsaprot arī zemnieki citās valstīs, kuri noteikti negrib, lai viņiem maksātu mazāk. Ziniet, katram ir sava taisnība.

Pilnu tekstu lasiet šīsdienas laikrakstā NRA

Avots: nra.lv