• Tweet

Saeimas deputāts Ivars Zariņš (Saskaņas centrs) pēdējā laikā bieži un spilgti ir izteicies par dažādām aktualitātēm – par Latvijas Hipotēku un zemes bankas pārdošanu, par Visaginas atomelektrostacijas projektu. Lai dotu iespēju viņam detalizētāk izklāstīt savu, no daudziem citiem politiķiem atšķirīgo viedokli, – šī Neatkarīgās intervija ar Ivaru Zariņu.

– Cik lielā mērā jūs piekrītat šādai tēzei: «No LHZB ir naudu aizņēmušies daudzi Latvijas kādreizējās un tagadējās politiskās elites pārstāvji. LHZB bija Latvijas valsts banka, tāpēc šie kungi baudīja maigus nosacījumus. Tagad atnāks skandināvi un pret parādniekiem izturēsies skarbi. Viņi taču tagad var savu debitoru parādus cedēt, kādiem izsitējiem vien grib…»

– Bet varbūt būs tieši otrādi? Ja valdība tagad aktīvus pārdod ar atlaidi, tad pircēji varēs piemērot maigākus noteikumus saviem parādniekiem, un atsevišķi parādnieki varēs baudīt tieši labākus apstākļus – arī tāda varbūtība pastāv. Un tā kā tās tagad būs privātas bankas, mēs diez vai uzzināsim – kuri ir tie laimīgie? Bet, ja mēs runājam par pašu bankas pārdošanu, tad pirmais, kas īpaši krita acīs, bija steiga un slepenība.

– Vai tāpēc, ka balsojums par LHZB pamatkapitāla palielināšanu notika pēdējā pirmsjāņu plenārsēdē, kad deputātiem jau prātā siers un alus?

– Lielākā daļa deputātu vispār nesaprata, par ko balso. Bet nobalsoja!

Argumentācija tika iedota lakoniska: sakarā ar to, ka valdība ir noslēgusi līgumu par bankas aktīvu pārdošanu, ir nepieciešams palielināt bankas pamatkapitālu.

Kam pārdot, ar kādiem nosacījumiem? – tas tika turēts noslēpumā.

Kāpēc steidzami bija nepieciešams šāds lēmums? Tāpēc, ka citādi nebūtu iespējams pabeigt šo skandināvu bankām izdevīgo aktīvu pārdošanu, jo, šādi pārdodot tos ar atlaidēm, LHZB rodas zaudējumi, un tāpēc, lai banka atbilstu likumīgiem kritērijiem, ir jāpalielina bankas pašu kapitāls.

Savulaik valsts palīdzēja, ieguldīja LHZB iekšā līdzekļus, uz ko Eiropas Savienības struktūras norādīja, ka šī banka strādā konkurences tirgū un tas, ka vienai bankai tiek palīdzēts, tirgu kropļo. Un tāpēc tā ir jāpārdod. Bet neviens to nelika mums pārdot tulīt. Laiks tika dots līdz 2013. gada beigām. Un neviens mums nebija pavēlējis, ka tas jādara tādā veidā, kā tas tika izdarīts.

Mums ir divas bankas pārdošanā – viena ir Citadele un otra LHZB.

Katrai bankai ir savs pārdošanas konsultants. Savdabīgi, ka katrai šai bankai tika dots tieši pretējs novērtējums, ko ar to tagad darīt. Ar SEB grupu saistītie konsultanti sacīja, ka LHZB ir jāsadala un jāpārdod pa daļām tūlīt. Savukārt Citadeles gadījumā, kur konsultants ir cits – Nomura, ieteikums bija, ka nevajag steigties ar pārdošanu, jo tam nav izdevīgs brīdis. It kā viens un tas pats tirgus, bet pilnīgi pretēji ieteikumi, kā rīkoties tajā. Nu, bet tas taču droši vien nav tāpēc, ka LHZB pārdošanas konsultants un viens no slepenajiem pircējiem, kā mēs to tagad zinām, ir no vienas un tās pašas SEB grupas.

– Ar SEB grupu saistīti konsultanti izstrādāja bankas pārdošanas shēmu, un daļu bankas aktīvu ar atlaidi pēc tam nopirka SEB banka. Kaut kā jocīgi, ka pircējs pārdevējam māca, kā pareizi pārdot preci…

– Un finanšu ministrs Andris Vilks, kura iepriekšējā darbavieta ir SEB banka, bija ieradies uz sēdi un, pirms lemt par šo jautājumu, no tribīnes biedēja deputātus – ja banka šādā veidā netiks pārdota, Latvijai būšot jāstājas laukā no Eiropas Savienības! Savdabīgi.

Var jau būt, ka šādi izpaužas «tiesiskuma koalīcijas» pareizie un godīgie principi, varbūt te viss ir bijis kārtībā… tomēr man sāp sirds par to, ka tika paklausīts šiem konsultantiem un bankas komercdaļa tika sadalīta un pārdota pa gabaliņiem. Jo, ja banku pārdotu kā veselu, tad Latvijai būtu bijis iespējams iegūt banku tirgū vienu jaunu nopietnu spēlētāju, kas veicinātu konkurences veidošanos šajā tirgū un mazinātu tajā skandināvu banku hegemoniju. Taču tagad tas vairs nav iespējams.

– Vai tas ir ticami, ka kāds varētu interesēties par Latvijas komercbanku tirgu un nākt tajā iekšā?

– Esmu par to pārliecināts, tāpēc sēdē es aicināju kolēģus no koalīcijas atlikt šī lēmuma pieņemšanu un pacensties pārdot bankas komercdaļu kā veselumu – piedāvājot to jaunam tirgus spēlētājam. Tāds noteikti atrastos. Un, lai tie nebūtu tikai tukši vārdi no manas puses, es biju gatavs par šo savu aicinājumu atbildēt ar savu deputāta mandātu – nolikt to, ja manu priekšlikumu atbalstītu un man neizrādītos taisnība. Diemžēl to nu mēs vairs neuzzināsim. Tomēr apgalvot, ka šādu pircēju nevarēja atrast, ir pilnīgi absurdi. Tas nozīmē apgalvot, ka Latvijas finanšu tirgus ir tāds, ka tas vispār nav interesants nevienai bankai pasaulē, jo, ja jau nevienai bankai nebūtu intereses pārņemt jau gatavu bankas struktūru, ar aktīviem, sagatavotu darbinieku komandu, vērā ņemamu tirgus daļu, turklāt dabūt to visu ar dāsnu atlaidi, tad vēl jo vairāk ienākt šajā tirgū «no nulles» jaunam spēlētājam nebūtu nekādas intereses.

Bet, sadalot pirkumu daļās – tieši otrādi, tas kļūst interesanti esošajiem tirgus spēlētājiem, turklāt tikai tiem dažiem, kas šīs daļas varēja aprīt. Tiklīdz valdība ir pieņēmusi šādu konsultantu ieteikto pārdošanas variantu, tā skandināvu bankas var sākt diktēt savus spēles nosacījumus, labi apzinoties, ka citi viņu spēlei nespēs traucēt. Bet valdība var bezspēcīgi plātīt rokas un teikt – nu neko labāku neviens nepiedāvāja. Viss ir pareizi un likumīgi. Bet mēs par to piemaksājam.

– Par 25 miljoniem latu?

– 25 miljoni latu – tā ir tikai iemaksa pamatkapitālā kapitāla pietiekamības nodrošināšanai. Es domāju, ka reālie aktīvu zaudējumi būs mērāmi simtos miljonu. Nu – kādam zaudējumi, kādam peļņa.

Bet labi – tie 25 miljoni ir tas mazākais, un arī tos miljonu simtus mēs pārdzīvosim un samaksāsim. Nav jau pirmie miljoni, kurus paklausīgi par kādu samaksājam. Sāpīgākais, ka ir palaista garām iespēja banku tirgū ielaist jaunu spēcīgu spēlētāju, veicināt konkurenci un mazināt skandināvu banku hegemoniju, kas tik ļoti ir nepieciešams sekmīgākai mūsu tautsaimniecības attīstībai, mūsu ražotājiem. Otrs apstāklis, kas ir būtisks – šis darījums ir paveikts bez jebkādas vīzijas par to, kas notiks ar atlikušo LHZB daļu.

– Ar tā saucamo attīstības daļu?

– Jā, ar attīstības daļu, kas paliek bankai pēc komercdaļas pārdošanas. Es paredzu, ka nākamais, ko mums centīsies iestāstīt, ka attīstības banka Latvijai nemaz nav vajadzīga, ka ir dārgi un sarežģīti valstij to uzturēt un tāpēc labāk ir veidot aģentūras tipa iestādi. Bet nauda lai stāv skandināvu bankās.

Tas ir pats drūmākais, kur iekrist un padarīt visu savu izaugsmi totāli atkarīgu no skandināvu bankām. Ja attīstības institūcija ir banka, tad mums ir daudz lielākas iespējas pašiem piesaistīt finansējumu saviem attīstības plāniem un arī lielākas iespējas tos pašiem finansēt, multiplicēt šo finansējumu, jo bankai tie ir pavisam citi nosacījumi un iespējas. Ir pasaulē, arī Eiropā visdažādākie fondi, kuri būtu gatavi sadarboties ar šādu banku un jau iepriekš ir devuši naudu LHZB. Ja bankas nebūs, bet būs tikai «aģentūra», tad tādas iespējas piesaistīt finansējumu mums vairs nebūs. Un visa attīstībai paredzētā nauda tiks turēta – kur? Kā jūs domājat? Protams, skandināvu bankās. Pieņemu, ka tas būs nākamais solis, ko konsultanti iestāstīs mūsu bāleliņiem – atteikties no attīstības bankas, un mēs atkal vēlīgi tam piekritīsim, atkal gudri un nosvērti skaidrojot sabiedrībai, ka tas ir labākais, ko varam atļauties.

Ja Latvijai nebūs savas attīstības bankas, tad valstij nebūs sava finanšu instrumenta, ar kuru īstenot savu attīstības politiku – tā būs jārealizē caur skandināvu bankām, tātad jāsaskaņo to ar šīm bankām piederošo finansu grupējumu noteikto politiku, to ekspansijas plāniem, kur Latvijas izaugsme noteikti nebūs to prioritāte.

– Visaginas atomelektrostacija. Vai Latvijai jāpiedalās tās projektā?

– Ir jāsaprot, ka uz dalību šajā projekā var skatīties no dažādiem kontekstiem. Tas, ko ir izdarījusi valdība – ir maksimāli sašaurinājusi šo kontekstu, līdz ar to arī Latvijas iespējas tajā. Mūsu valdības tradicionālā pieeja – lai pašiem ne par ko nevajadzētu domāt, atbildēt un kaut ko darīt, risinājuma smagums kā parasti tiek uzlikts uz kāda cita pleciem, šoreiz uz Latvenergo. Bet Latvenergo var domāt un domās tikai šauri profesionāli enerģētikas kontekstā. Taču šim projektam nozīmīgs būtu arī visas tautsaimniecības un politiskais konteksts, un to nevar risināt Latvenergo, tas ir tikai valdības kompetencē.

Pašlaik Baltija sevi nodrošina ar elektroenerģijas jaudām, lielu problēmu nav, lielākam izdevīgumam elektroenerģija tiek pirkta no Krievijas. Ja runājam par Lietuvu, aptuveni 70% elektroenerģijas viņi iepērk no Krievijas, jo viņu uzstādītās jaudas ir vecas un neefektīvas atšķirībā no mūsējām, jo Latvenergo ir mērķtiecīgi investējis tajās, bet lietuvieši ir sēdējuši un cerējuši uz Visaginu. Tāpēc viņiem Visaginas AES ir arī svarīgs politisks projekts, lai mazinātu savu milzīgo enerģētisko atkarību no Krievijas. Un lietuvieši sagaida, ka mēs ieguldīsim simtiem miljonus, lai risinātu šo viņu politisko problēmu. Ja mēs domājam kā valstsvīri, kas rūpējas par savām nacionālajām interesēm, mums šī situācija būtu jāizmanto, lai sakārotu savus neatrisinātos jautājumus ar Lietuvu. Piemēram, lietuviešu nojauktās sliedes pie Reņģes, lai tranzīts caur Lietuvu nevarētu iet uz Liepājas ostu, jūras robeža, kuru lietuvieši grib nostiept sev par labu, jo zina, ka jūrā ir naftas lauki un kādreiz nākotnē tos varēs apgūt. Es esmu pārliecināts, ka lietuvieši mūsu vietā tā darītu.

Visaginu varētu padarīt par vistiņu, kas dēj zelta oliņas Latvijai, pat vēl to neuzceļot, bet tā var kļūt arī par miljardiem vērtu monumentu Latvijas valstiskajai impotencei.

Pats nozīmīgākais Latvijai šī projekta ietvaros būtu līdzdarboties izlietotās kodoldegvielas uzglabāšanā – lai gan formāli tā tiks uzglabāta Lietuvas teritorijā, tā atradīsies tiešā Latvijas tuvumā un Daugavas baseina teritorijā, tādēļ iespējamais kodolpiesārņojums izplatīsies nevis pa Lietuvas, bet pa Latvijas teritoriju, līdz pat Rīgai. Tāpēc Latvijai būtu pamatoti apsvērt iespēju daudz aktīvāk un nozīmīgāk piedalīties izlietotās kodoldegvielas uzglabāšanas procesā – kas būtu svarīgi, lai mēs paši sev garantētu ne tikai nozīmīgu nacionālās drošības aspektu, bet arī izmantotu iespēju piedalīties izdevīgā, daudzu miljonu vērtā, gluži vai mūžīgi garantētā biznesa procesā, uz tā rēķina attīstot sev jaunas prasmes un vēl labi nopelnot ar to!

Tomēr ne par ko tādu netiek domāts, jo atbildīgajām valsts amatpersonām tas nozīmētu papildu rūpes, papildu problēmas un atbildību. Labāk, lai to uzņemas kāds cits, bet mēs meklēsim, aiz kā muguras pieslieties. Tā ir nīkuļu domāšana.

Tas, ko tur daži gudri stāsta, ka elektrība būšot lētāka, ir blefs vai nekompetence. Jo neatkarīgi no tā, vai mēs piedalīsimies šajā projektā vai nepiedalīsimies, mums elektrības cena no tā nemainīsies, jo elektrība būs jāpārdod par tirgus cenu, neatkarīgi no tā, kam tā pieder. Tāpat kā mēs to tagad darām ar mūsu pašu Daugavas HES lēto elektrību. Visdrīzāk, arī Latvenergo, pat ja piedalīsies šajā projektā, nevarēs šo elektrību pirkt par pašizmaksu, un visa peļņa paliks Lietuvā, jo Visaginas AES tiek veidots kā starptautisks komercprojekts, nevis kā projekts tā dalībnieku pašpatēriņam, un tāpēc daudz piesaukto Mankala modeli tam nevarēs piemērot, jo tas būs pretrunā ar Eiropas likumdošanā paredzētajiem elektroenerģijas tirgus darbības principiem. Tāpēc visa peļņa reāli paliks Lietuvā, bet Latvenergo kā akcionārs varēs pretendēt uz dividendēm no tās, ja tādas būs.

– Valsts prezidents Andris Bērziņš teica, ka varbūt vajag būvēt jau nu HES…

– Būsim precīzi – Bērziņš neteica, ka vajag būvēt, bet teica, ka būtu vērts pavērtēt šo iespēju. Vērtēt varbūt ir vērts. Šeit jāņem vērā vides aspekts un ekonomiskais izdevīgums – ja var atrast atbilstošu risinājumu, tad ir vērts padomāt par to. Taču jāsaprot, ka Visaginas jaudas un HES ir dažādas lietas, gan pēc jaudas lieluma, gan pēc jaudas rakstura, un ar šādu HES Visaginas jaudas neaizstāt.

– Vai, pēc jūsu domām, Parex bankas krīzes laikā tālaika valdība rīkojās pareizi?

– Parex gadījumā vajadzēja rīkoties tā kā ar Krājbanku – nogriezt kā ar nazi un neko nelaist prom, bet ar Krājbanku vajadzēja tā kā ar Parex – pārņemt to un mēģināt glābt. Krājbankā tika atklāts iztrūkums par apmēram 100 miljoniem, kas, starp citu, bija jau sen noticis fakts! Neskatoties uz to, banka joprojām darbojās, un tās slēgšanas brīdī pati spēja nodrošināt pat nepieciešamo likviditāti – tā mierīgi varēja turpināt strādāt, tai bija pietiekami liela tirgus daļa, plašs filiāļu tīkls, to visu bija vērts pārņemt un turpināt biznesu, tomēr banku tika izlemts steidzami likvidēt. Viennozīmīgi skandināvu bankām bija izdevīga šīs bankas likvidācija. Domāju, tieši tāpat to mēģinās izdarīt ar Citadeli, bet no sākuma iedabūt tur iekšā vajadzīgo menedžmentu, jo esošais strādā pārāk sekmīgi.

– Kāpēc Saeimas izmeklēšanas komisijai, kas tika izveidota Krājbankas gadījuma vērtēšanai, tik ļoti ir zudusi interese, ka komisija pat nespēj savākties uz sēdēm?

– Šīs izmeklēšanas komisijas izveidošanas iniciatori bijām mēs – opozīcija, tomēr, tiklīdz mums izdevās savākt nepieciešamās balsis šīs izmeklēšanas komisijas izveidošanai, tā koalīcija pārņēma visu vadību tajā, un jau no paša sākuma šī komisija tika pārvērsta par cirku un bezjēdzību. Mēs nācām ar priekšlikumiem par likumu grozījumiem, lai dotu komisijai plašākas pilnvaras, bez tām nav iespējams noskaidrot, kas patiesībā notika ar Krājbanku, nu tas viss ir iestrēdzis. Bet tikmēr visi svarīgākie lēmumi saistībā ar bankas likteni jau ir pieņemti, un pēc angažētā lēmuma par LHZB pārdošanu es vispār neredzu nekādu jēgu izskatīt Saeimā ar bankām saistītus jautājumus.

Manuprāt, attiecībā uz parlamentārajām izmeklēšanas komisijām vajadzētu noteikt jaunu kārtību – komisijas vadība būtu jāsastāda no tiem, kas tās izveidošanu ir iniciējuši, tas būtu loģiski. Bet pašreizējā prakse ir tāda, ka āži tiek iecelti par dārzniekiem. Atbilstošu gaidiet arī rezultātu.

– Kā vērtējat valdības pēdējā laika darbus? Vai ticams, ka Latvija varētu veikt izrāvienu?

– Ļoti interesanti būs redzēt, kā valdība grasās apvienot izsludināto izrāvienu ar to pašreizējo fiskālo ietvaru, kādu tā pati ir uzlikusi – te ir fundamentāla ekonomikas likumu pretruna: tas ir tāpat kā paziņot, ka mums ir vajadzīgas mazas smukas kurpītes, bet kājai, ievilktai tajās, ir jāaug pēc iespējas straujāk. Rezultātā, sanāk vai nu kropļot savas kājas – infrastruktūru, darbaspēku utt., vai arī plēst pušu smukās kurpītes, ko nupat augošā ekonomika bija sākusi darīt – ar inflācijas pieaugumu. Tomēr, pēc valdības centieniem, šķiet, ka mēs paliksim pie smukām kurpītēm ar izmežģītām kājām – nolaistas infrastruktūras, izaugsmei nepiemērotu darbaspēka struktūru, noplicinātu zinātni, nesakārtotu izglītības sistēmu un pussagrautu sociālo sistēmu. Ne velti tik daudz solītais Nacionālais attīstības plāns tā arī negrib dzimt. Tā turpinot, valdības sludinātā uzrāviena vietā iznāks tikai skaļš purkšķis.

Uzņēmēji neveic ilgtermiņa investīcijas, kas nepieciešamas, lai varētu nodrošināt augstākas pievienotās vērtības preču ražošanu, jaunas ražīgas darbavietas, jo tiem nav skaidrības par valsts nākotni ilgtermiņā – valdība joprojām nav spējusi to pat nodefinēt! Savukārt tiem, kas, par spīti visam, būtu gatavi to darīt, nav gandrīz nekādu iespēju piesaistīt papildu finansējumu, ja vien nepārdodot savu biznesu kādam. Pat savu zemi mēs zemniekiem nevaram palīdzēt nopirkt!

Toties skaļi paštīksmināmies par saviem makroekonomiskajiem parametriem, kas lielā mērā ir grāmatvedisks triks un tāpēc nedod gaidīto sajūtu maciņā.

Diemžēl pašlaik mēs būvējam no savas ekonomikas salmu namiņu kā tajā pasakā par trim sivēntiņiem. Priecāties par to, ka šādi tas tik ātri ceļas, ir sekli un tuvredzīgi, un par šādu pieeju nākotnē mēs varam dārgi samaksāt ar visu, kas mums vēl ir palicis. Ne velti visā pasaulē tikai mēs paši un mūsu kreditori slavē pie mums notiekošo un aicina to turpināt.

– Eirozona brūk, bet Latvijā turpinās dziesmas, ka jādodas ar karogiem uz eirozonu.

– Jā, jo mums nav savas nākotnes vīzijas, kuru īstenot, tāpēc krampjaini turamies pie citu piedāvātās. Es nedomāju, ka eiro sabruks, tas ir varens mehānisms, kurš tika izveidots, lai ar tā palīdzību varētu vienlaikus kontrolēt vairākas nacionālās ekonomikas, un šo funkciju tas joprojām sekmīgi pilda. Būtu naivi domāt, ka šīs sistēmas arhitekti nebija spējīgi saprast vai nezināja, kas notiek ar Grieķiju, Spāniju, citām valstīm. Tā visa ir spēle, kurā piedaloties kādam ir lemts zaudēt, bet kāds iegūs, un ne tikai materiālās vērtības, bet arī varu. Vajag veidot parādsaistības, lai caur tām vēlāk varētu kontrolēt valstu ekonomikas. Tāpēc ir vajadzīga krīze, satricinājumi – lai noārdītu vienu kārtību un varētu radīt citu, ar mūsu pašu palīdzību. Tiklīdz vajadzīgais kontroles līmenis pār nacionālajām ekonomikām tiks iegūts, tā viss atkal sastāsies savās vietās. Un latvieši kā pionieri centīgi steidz skriet visiem pa priekšu un ir gatavi visu nodot kādam citam, atdoties par skaisti piesolītu pīrādziņu. Lielā mērā mēs kā nacionāla valsts diemžēl jau vairs nepastāvam. Tādā garā turpinot, mums drīz paliks tikai savs karogs, himna un Brīvības piemineklis. Tas varbūt apmierina tos, kuriem nav sava mugurkaula un sajēgas, kā pastāvēt par savas valsts nākotni, bet noteikti ne tautai, kura joprojām gaida, kad kāds beidzot to vismaz uzdrošināsies.

Avots: nra.lv /Māris Krautmanis