• Tweet

Pēdējā laikā publiski atklātas jau divas epizodes, kurās smagi izgaismojušies vai nu mūsu specdienestu operatīvie darbinieki, vai varbūt arī kādu ārvalstu specdienestu spiegi.

Masu medijos pamazām aizvien vairāk detaļas tiek atklātas par ģenerālprokurora Ērika Kalnmeiera izspiegošanu. Cita starpā, lai gan ģenerālprokurors daudz neko nestāsta un notikušā detaļas atklāj pakāpeniski, katrā nākamajā intervijā masu medijiem piemetot jaunu faktu šķipsniņu, speciālisti šajā gadījumā jau ir pamanījuši pietiekami daudz būtisku operatīvā darba detaļu, raksta NRA.lv.

Tomēr līdz šim nav pievērsta nekāda uzmanība tam, ko par savu izspiegošanu gan privātajā īpašumā, gan darba vietā pastāstīja uzņēmējs Viesturs Koziols atklātā Saeimas izmeklēšanas komisijas sēdē, kurā piedalījās faktiski visu mediju pārstāvji.

Pēdas sniegā

Uz pērnā gada 18. decembra Saeimas izmeklēšanas komisijas sēdi bija aicināts V. Koziols, un viņš tautas kalpiem cita starpā pastāstīja, kā atklājis «operatīvo iekļūšanu» gan savās darba telpās, gan dzīves vietā.

Tā kā Saeimas komisija uzņēmēja stāstu par izspiegošanu faktiski ignorēja, Neatkarīgā lūdza V. Koziolu detalizētāk atminēties nelūgto viesu darbības.

«2011. gada janvārī – februārī pēkšņi vienā vakarā pazuda elektrība. Tā pazuda veselam kvartālam. Nekas nedarbojās – arī signalizācija un videokameras. Tā 15 gadu laikā, kopš dzīvoju Mežaparkā, nekad nav bijis. Otrā dienā izgāju ārā pagalmā. Redzu, dārzā, kur aug rododendri, ap tiem sniegā palikušas pēdas, tādā kā astotniekā. Vaicāju sievasmātei, vai viņa ar bērniem paslēpes spēlējusi, astotniekā ap krūmiem skrienot? Viņa saka, nē – mēs ārā neesam bijuši. Sāku pētīt pēdas. Konstatēju, ka kāds ir pārrāpies pāri sētai un apstaigājis ap māju. Nekur citur nav iets – tikai ap dzīvojamo māju. Par laimi, man īpašumā darbojās arī maza go-pro tipa videokameriņa ar baterijām. Pārbaudīju ierakstu. Redzu – kāds džeks brīdī, kad mājai un visam kvartālam atslēgta elektrība, pārrāpies pāri žogam un manā teritorijā pastaigājas gar rododendru krūmiem, turot rokās kaut kādu verķi. Tā kā tā bija maza platleņķa kamera, detaļas nespēju izšķirt, kas tieši tas ir par verķi, ko džeks turēja rokās. Ierakstā redzams, kā viņš apstaigā apkārt mājai aptuveni piecu metru atstatumā un, pārlecot atkal pāri sētai, dodas prom. Tā kā zaglis tas acīm redzami nebija, man tas šķita jocīgi. Vērsos pēc padoma pie IT speciālistiem. Vaicāju viņiem, ko tas dod, ja kāds ar kaut kādu verķi apkārt mājai staigā. Man skaidroja, ka tādā veidā esot iespējams noskenēt dotora IP adreses. Esot skeneri, kuri skenē konkrētā lokācijā aktīvās datora IP adreses.»

Lattelecom piesegā

Vēl brutālāk rīkojušies citi operi, viesojoties V. Koziola darba vietā.

«Manā birojā strādāja apkopēja. Pēkšņi – pie durvīm zvans. Tur divi jaunekļi iebāž viņai acīs apliecību – esot no Lattelecom. Viņiem jātiekot telpās noregulēt sistēmas. Jaunekļi tika ielaisti telpās. Viņi uzreiz devās tikai un vienīgi uz manu kabinetu un nekur citur. Apkopēja man bija īpaši nobrīdināta ­- ja telpās uzrodas sveši cilvēki, tad viņus vienus atstāt nedrīkst. Šādas instrukcijas devu tādēļ, ka pirms tam viens negodprātīgs darbinieks no mana kabineta bija šo to nozadzis. Tādēļ saviem darbiniekiem piekodināju – gadījumā, ja birojā ierodas sveši cilvēki, un tā nav problēma, ja tie ir no Lattelecom vai Latvenergo, galu galā birojs ir īrētās telpās ­- , ka mūsu darbiniekiem vienmēr jāatrodas viņiem blakus. Tie divi čaļi uzreiz iegājuši manā kabinetā un palūguši apkopējai atnest lupatu, lai kaut ko noslaucītu. Kamēr apkopēja pēc lupatas, tikmēr džeki jau uzrāpušies pie griestiem, pie ventilācijas lūkas, kurai galīgi nav nekāda sakara ar Lattelecom. Manā birojā pilnīgi neviens kabelis neiet caur ventilācijas lūkām. Kad apkopēja izstāstīja par šo vizīti, sākumā tam nepievērsu īpašu uzmanību. Tikai pēc nepilna pusgada sāku aizdomāties un pētīt, kas noticis un ko Lattelecom puiši varēja meklēt mana kabineta ventilācijas šahtā. Sāku to pētīt un atradu mazu digitālo uztvērēju. Pasaucu IT speciālistu, lai apskatās, kas tas tāds. Viņš tikai noteica: «Viestur, apsveicu! Tu esi vinnējis loterijā!» Tas viss notika 2010. gada rudenī, pirms tika atslēgta elektrība Mežaparka kvartālam, kurā atradās mana dzīvojamā māja. To, ka tas notika rudenī, atminos tādēļ, ka čaļi bija pielāčojuši manu kabinetu, ar netīrām kājām rāpušies uz vienas no manām mēbelēm. Pēc tam apkopējai nācās to visu satīrīt.»

«Rokraksts» līdzīgs – neprofesionāls

Jāatgādina, ka nelūgtie ciemiņi Ē. Kalnmeiera dzīvojamā mājā Jūrmalā 2011. gadā nebija pielāčojuši telpas, tomēr pēc rakņāšanās pa medību ieroču glabāšanas skapi aizmirsuši atpakaļ piestiprināt drošības uzlīmes. Savukārt 2017. gadā pēc slepeno darbību veikšanas, pametot ģenerālprokurora privātmāju, piemirsuši sētā iedzīt atpakaļ suni, kā arī steigā uz grīdas paklāja pamanījušies pazaudēt vienu būtisku novērošanas ierīces detaļu.
Jāatgādina, ka Ē. Kalnmeiers piecus gadus (1988.-1993.) strādājis Latvijas Republikas Prokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas pārvaldē. Sācis kā izmeklētājs, beidzis kā pārvaldes priekšnieks, līdz ar to viņa kompetenci, cita starpā arī operatīvā darba metodikā, nav nekāda pamata apšaubīt.

Salīdzinot Ē. Kalnmeiera un V. Koziola minētos faktus saistībā ar izspiegošanu, uzmanību piesaista aprakstītais operatīvā darba veicēju, tautas valodā, operu, izteiktais neprofesionālisms – operatīvā darba higiēnas neievērošana, atstājot aiz sevis dažādas pēdas, kas faktiski ir pielīdzināmas specoperācijas iegāšanai. Tas nozīmē, ka abos gadījumos slepeno darbību veicēji bijuši vai nu zemas kvalifikācijas KNAB, SAB, MIDD vai cita operatīvās darbības subjekta darbinieki, vai arī par lētu naudu nolīgti bijušie «operi», kādus ne reti izmanto ārvalstu specdienesti savu interešu realizācijai.

Kaķis iegāž specoperāciju

Latviešu valodā nav pārāk daudz literatūras, kurā būtu aprakstīta operatīvā darba metodika, kā arī iegāztas specdienestu specoperācijas, no kurām varētu mācīties operatīvo darbinieku jaunā paaudze. Nepārprotami – Ē. Kalnmeiera un V. Koziola stāsti ieies Latvijas operatīvā darba vēsturē.

Šajos stāstos minēto «operu» darbu var salīdzināt, piemēram, ar čekas profesionāļu darbu, kas aprakstīts LPSR VDK priekšsēdētāja, VDK ģenerāļa Edmunda Johansona grāmatā Čekas ģenerāļa piezīmes. Te fragments no E. Johansona atmiņām:

«Protams, dzīvoklī operatīvam darbiniekam bija jāiekļūst nemanot. Lai gan ārējās novērošanas jomā VDK speciālisti skaitījās paši profesionālākie, gadījās visdažādākās ķibeles. Mēs apkalpojām arī armijas sevišķās daļas vajadzības un Iekšlietu ministriju. Piemēram, Vaznis man rakstīja lūgumus, ka vajag pasekot kādam cilvēkam. Par to zinājām tikai mēs abi. Atmodas periodā tas kļuva jo sevišķi svarīgi. Izdomāju iemeslu un uzdevu speciālistiem to īstenot. Iekšlietu ministrija arī pati kaut ko mēģināja darīt, bet tā bija tīrā pašdarbība. Telpu kontrolē mums bija tik labi speciālisti, ka jebkurā dzelzsbetona sienā varējām ieurbt nemanāmu caurumiņu, ievietot tur mikrofoniņu un klausīties sarunas no jebkura attāluma.

Galvenais jautājums – kādā veidā to izdarīt. Vienā vietā bija vieglāk, citā grūtāk. Reiz vajadzēja veikt specpasākumu. Viss sagatavots, nofiksēts brīdis, kad dzīvokļa saimnieku nav mājās, bet izrādījās, ka dzīvoklī palicis kaķis. Tika atvērtas dzīvokļa durvis, bet, kad darbinieki devās iekšā, lai izvietotu mikrofonus, kaķis pamanījās izmukt kāpņu telpā. Te arī sākās ķeza – ja kaimiņi pamanītu kaķi, tad nodomātu, ka dzīvoklī ielauzušies zagļi, izsauktu miliciju, bet tad atklātos, ka tur rīkojušies VDK darbinieki. Arī saimnieki, atgriežoties mājās un atklājot, ka pazudis kaķis, noprastu, ka kāds tur ir saimniekojis. Ja mūsējie izgaismotos, operācija izgāztos, un vadītāji dabūtu rājienu. Darbiniekiem nekas cits neatlika kā sameklēt kaķi, bet viņi īsti neatcerējās, kāds tas izskatās. Dzīvnieku gan noķēra, bet tas nebija īstais. Tā sasodītā kaķa dēļ operācija toreiz izgāzās. Augstākajai vadībai par to neziņoju, citādi būtu milzu skandāls. Arī ar suņiem vienmēr radās problēmas. Vienu vajadzēja uz laiku iemidzināt, citu iebarot. Ikdienā Latvijas VDK pārsvarā izmantoja telefonu noklausīšanos.»

Foto: F64