• Tweet

Lai saprastu, kādā situācijā šobrīd atrodas Latvijas zinātne, Neatkarīgā uz sarunu aicinājusi Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidentu, Fizikālās enerģētikas institūta (FEI) direktoru Juri Ekmani un profesoru, ķīmiķi, Organiskās sintēzes institūta (OSI) direktoru Ivaru Kalviņu.

– Kāda bijusi zinātnes dinamika, kopš valsts atguva neatkarību. Kas iegūts un zaudēts juku laikos?

J. Ekmanis: – Latvijas zinātne 90. gadu sākumā pārdzīvoja pamatīgu šoku. Iepriekš blakus bija atradies milzīgs klients – lielā PSRS impērija, kas nepārtraukti pasūtīja dažādus zinātniskos projektus. Un tad pēkšņi ne pasūtītāja, ne pasūtījumu vairs nebija. Šādos apstākļos sākās nežēlīga dabiskā atlase, kurā izdzīvot spēja tikai paši stiprākie. Neskatoties uz visām augstajām matērijām, ko pēta zinātnieki, izrādījās, ka viņi ir tādi jocīgi radījumi, kuri arī šad tad grib ēst un pabarot savu ģimeni… Tolaik zaudējām vismaz kādu trešo daļu zinātnes doktoru.

– Vai tiešām nomira bada nāvē…?

J. E.: – Nē, aizgāja strādāt citās nozarēs. Lielākā daļa – banku sektorā. Atcerieties, toreiz strauji tika ieviesta datorizācija, kas, piemēram, baņķierus pārsteidza nesagatavotus, bet eksakto zinātņu doktori ar to tika galā ļoti sekmīgi.

I. Kalviņš: – Zinātne balstās uz diviem galvenajiem resursiem: cilvēkiem un ierīcēm. Jāatzīmē, ka laika periodā no 1991. līdz 2004. gadam valsts aparatūras iepirkšanā neinvestēja neko. Tiem, kam nebija pašiem savu ienākumu, kuri dzīvoja no valsts budžeta dotācijām, viss zinātnes aprīkojums bija neglābjami novecojis.

– Tātad atbildīgās amatpersonas nedarīja neko, lai attīstītu zinātni kā tautsaimniecības nozari.

I. K.: – Valdība nedarīja neko, lai saglabātu zinātni. Darīts tika tieši pretējais. 90. gadu sākumā atcēla PSRS Patentu likuma darbību. Tad bija trīs gadu vakuums, gandrīz kā šobrīd – tikai tagad attiecībā uz valsts zinātniskajām institūcijām. Uzņēmēji drīkstēja izmantot pētnieku izgudrojumus par brīvu, nepērkot nekādas licences. Tas, protams, deva vēl vienu triecienu Latvijas zinātnei, kura tikai palēnām sāka uzkrāt plānu tauku slānīti. Nākamais solis bija lielāko institūtu sadalīšana, atņemot tiem visu inovācijām nepieciešamo infrastruktūru, lai zinātnieki nodarbotos tikai un vienīgi ar zināšanu radīšanu. Piemēram, Organiskās sintēzes institūtu sašķēla divās daļās, paralēli radot arī Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centru. No vienas puses, it kā jau pareizi – zināšanām inovācijas jāpārvērš produktos jeb naudiņā. Valstij jāpelna no nodokļiem, ko iegūst no šo produktu ražošanas, pārdošanas, eksporta utt. Iecere, ka pētniekiem jārada zināšanas, tika realizēta konsekventi, un tāpēc visus zinātniekus centās ieintegrēt augstskolās. Rezultātā situācija veidojusies šādi: Latvijas augstskolās ir vairāk nekā 72% zinātnieku un tikai 28% no tiem visā pārējā. Somijā ir otrādi. Tur aptuveni 36% zinātnieku ir augstākās izglītības sektorā, bet pārējie strādā rūpniecībā vai citās nozarēs.

– Uz Latvijas zinātni varēja attiecināt tādu jēdzienu kā treknie gadi?

J. E.: – Jā. Tolaik valstī ieplūda daudz modernas aparatūras un pēc 2004. gada radās nebijušas iespējas, ko piedāvāja Latvijas pievienošanās ES. Diemžēl tobrīd zinātnieki saprata, ka vietējā birokrātiskā mašīna strādā smagnēji, projektu virzība notiek ļoti lēni un ka šo pašu ieceri ir daudz vieglāk izpildīt kādā citā valstī. Tādējādi atkal pazaudējām vienu otru ļoti talantīgu cilvēku, kuri patiešām gribēja no sirds strādāt Latvijā. Tā, piemēram, kāds no Ventspils augstskolas profesoriem, lielisks informāciju tehnoloģiju speciālists vairākus gadus strādāja universitātē Vācijā. Tad viņš entuziasma pilns atbrauca atpakaļ uz Latviju. Pēc kāda laika šis profesors, vairāku bērnu tēvs, saprata, ka nespēj šeit uzturēt ģimeni, un viņam nācās atgriezties Vācijā. Diemžēl ar šādiem nepatīkamiem brīžiem ir jārēķinās.

– Lasīju, ka nepietiekamā finansējuma dēļ zinātnisko darbinieku skaits Latvijā pēdējos 20 gados samazinājies vairāk nekā septiņas reizes.

I. K.: – Ja runājam par cilvēku resursu zinātnē, to vērtē pēc tā, cik zinātnieku valstī ir uz 100 000 iedzīvotāju. 90. gadu sākumā situācija mums procentuāli bija aptuveni kā Somijā. Protams, šo statistiku valdība nerāda. Tā sāk to publiskot no 2000. līdz 2002. gadam, jo savādāk būtu jāatzīst, ka zinātnieku skaits Latvijā no 1991. gada piespiedu kārtā ticis samazināts aptuveni 12 reižu.

J. E.: – Kaut arī lēni, tomēr ceru, ka zinātnieki sāks atgriezties. Protams, ja atkal kāds šo zinātnes sistēmu nesamaisīs tā, ka neviens nesapratīs, kas tajā notiks… Jau šobrīd nevaram pateikt, kas būs gada beigās, kur nu vēl pēc dažiem gadiem! Tāpēc grūti kādu aicināt atpakaļ.

– Kopš 90. gadiem ir bijušas vairākas valsts programmas, kas iezīmējušas zinātnes progresu Latvijā un tātad arī finansiālo attīstību.

J. E.: – Jaunajā Nacionālās attīstības plānā (NAP) iezīmēts finansējums zinātnei*. Skatoties dinamiku pa gadiem, redzam augšupejošu līkni. Ja fantāzijas piepildīsies, tad 2020. gadā sasniegsim to līmeni, kurš jau 2010. gadā bijis apkārtējās valstīs, ieskaitot Igauniju un Lietuvu.

– Secinājums?

J. E.: – Šeit zinātne ir paredzēta iznīcībai, ja to nopietni neatbalstīsim.

– Izglītības un zinātnes ministrs izteicies, ka «inovāciju daļa mums arvien ir pieklibojusi». Kāpēc nav sazobes starp pētījumiem un komercializējamiem to rezultātiem? Varbūt vaina ir zinātnes pētnieciskajā bāzē un jaunradei nepieciešamajā infrastruktūrā?

I. K.: – Ko nozīmē inovācijām nepieciešamā infrastruktūra? Tā sastāv no konstruktoru birojiem, eksperimentālajām darbnīcām, pilotražotnēm, kurās ideju iemieso produktā, lai parādītu to pircējam vai ražotājam. To visu mums atņēma, privatizēja vai likvidēja. Tādējādi zinātniekiem nepieder neviens objekts, kurā varētu veikt inovāciju, pārvēršot zināšanas produktā. Ķīļa kungs iesaka izvērtēt, kāpēc zinātnieki neko tādu nedod. Bet ko nozīmē nedod?! Mēs radām zināšanas, idejas par produktiem un… šīs idejas realizē mūsu pasūtītāji ārzemēs.

J. E.: – Arī Fizikālās enerģētikas institūtam bija savs konstruktoru birojs un rūpnīca. Zinātniekam klātesot, tajā tika radītas elektrotehnikas ierīces, dažādas siltumiekārtas, bet pēc tam mūsu eksperimentālajā rūpnīcā Maskavas ielā šo infrastruktūru izgatavoja dzelžos. Tad saņēmām to atpakaļ un vajadzības gadījumā piekoriģējām. Patlaban šī ķēde ir pilnībā nojaukta. Ja gribam kaut ko pasūtīt, mums jāatrod konstruktori, kuriem mēģinām kaut ko samaksāt. Pēc tam meklējam kādu ražotni, kura ar šiem dzelžiem spēs strādāt. Tas ir ļoti grūti izdarāms, ja tam nav paredzēts finansējums.

I. K.: – Lai inovāciju spētu realizēt dzelžos, kā saka Ekmaņa kungs, ir nepieciešams valsts līdzfinansējums. Institūtu nauda aiziet darbinieku atalgošanai un t. s. tirgus orientētajiem pētījumiem. Visas valdības, visi politiķi vienā balsī pieprasa, ka ir jāpalielina zinātnes ieguldījums ražošanā, bet tajā pašā laikā valsts no sava budžeta zinātnei atvēl 16,4 miljonus gadā. No tiem aptuveni 133 000 latu tiek pieprasītajiem rūpnieciskajiem pētījumiem. Tāda šī summa bija, sākot no 2008. gada, un ir paredzēta līdz pat 2014. gadam.

J. E.: – Ivar, tev nav taisnība! Divus gadus bija apaļa nulle.

I. K.: – Sakiet, nu, tad kurš par to ir atbildīgs – zinātnieki jeb tie, kas regulāri šo pozīciju pienācīgi nefinansē? Nefinansē, tādējādi liedzot pētniekiem veikt šo pārnesi no zināšanām uz produktu.

J. E.: – Ir vēl kāda nopietna problēma, ja runājam par infrastruktūru. Pēdējos piecos gados mūsu laboratorijas ir iegādājušās daudzas labas iekārtas, kas patiesi atbilst pasaules līmenim. Taču, lai varētu saņemt atdevi no šīm lieliskajām iekārtām, ir divi nosacījumi. Pirmkārt, vajadzīgi cilvēki, kas ar tām intensīvi strādā. Otrkārt, nepieciešami līdzekļi infrastruktūras uzturēšanai. Diemžēl līdzekļu iekārtu uzturēšanai trūkst.

– Kā ar cilvēku resursiem?

J. E.: – Līdz šim viss bija kārtībā, jo ir speciāla ES finansēta programma, kas pirms trim gadiem bija uzsākta jauno zinātnieku piesaistei. Statistika rāda, ka dažādos projektos nodarbināti ap 600 jauno zinātnieku. Tas ir potenciāls, uz kuru mēs ļoti cerējām. Taču patlaban ir iestājies kritisks brīdis. Šogad programma beidzas. Nezinu, ko lai saka tiem jaunajiem ļaudīm, kuri strādā manā institūtā… Kas būs nākamā gada janvārī? Vairs līdzekļu nav. Izmisīgi cīnījāmies, lai šo programmu pagarinātu. Formāli tā ir noticis, jo apmēram trešdaļu no līdzekļiem it kā varēšot dabūt. Tiesa gan – priekš citiem cilvēkiem. Skaidrs, ka tie jaunie zinātnieki, kas iepriekš strādājuši institūtā, Latvijā vairs nebūs. Viņi ir pietiekami kvalitatīvi, lai atrastu sava intelekta pielietojumu citās valstīs. Lūk, tāda ir reālā situācija: eleganta aparatūra bez cilvēkiem, kas ar to spēj strādāt.

– ES ilgtermiņa attīstības stratēģijā Eiropa 2020 ir noteikts, ka dalībvalstīm jānovirza 3% no iekšzemes kopprodukta zinātnei un attīstībai. Latvija šim mērķim ir gatava atvēlēt divreiz mazāku finansējumu – 1,5% no IKP.

I. K.: – Patiesībā skaitļi ir vēl zemāki, nekā tiek ziņots tautai un ES. Cik tad reāli no tā, ko Eiropā sauc par inovāciju, pēc mūsu saprašanas, attiecas uz to? Lielākais inovators ir tas, kurš nopircis augstražīgu celtni ostā, lai pārkrautu preces, vai arī jaunu Mercedes, ar kuru braukt uz prezentāciju.

– Zinātnieki jūt, ka valsts patiešām sāk atlabt pēc ekonomiskās stagnācijas un esam izrāpušies no krīzes dibena, kā apgalvo politiķi?

I. K.: – Salīdzinājumā ar 2008. gadu, šogad 1. janvārī IKP kritums bija 12%; vispārējais valsts parāds ir pieaudzis par 51%; valsts pērn notērējusi par 494 miljoniem vairāk, nekā nopelnījusi; ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits samazinājies par 108 000; nomiruši par 9954 cilvēkiem vairāk, nekā piedzimuši; bezdarba līmenis 2011. gadā bija 15,8%, bet šā gada sākumā – 14,6%. Tā varētu turpināt, pierādot, ka vēl arvien atrodamies dziļā krīzē. Jā, mūsu ekonomiskie rādītāji atlabst, bet tie nespēj atkopties tādā tempā, lai kaut nedaudz pietuvinātos Eiropas vidējam labklājības līmenim. Tas nenotiek viena iemesla dēļ. Biju klāt, kad bijušais Francijas prezidents Nikolā Sarkozī runāja par kādu kļūdainu atziņu, ko Eiropā atbalstīja pirmskrīzes periodā, – proti, ka jāiegulda līdzekļi zinātnē, pētniecībā un attīstībā. Viņš teica: tagad saprotam, ka tā bijusi kļūda un tā nevajadzēja rīkoties. Tajā mirklī zālē iestājās klusums. Kā liels aktieris Sarkozī izturēja pauzi un piebilda: tagad mēs saprotam, ka vajadzēja un vajag ieguldīt zinātnē, pētniecībā, attīstībā un… inovācijā. Lūk, to pēdējo mēs neizdarījām, lai zināšanas pārnestu produktā. Kas notiek ar finansējumu Latvijas zinātnei? Formāli valsts budžeta struktūrā tas ir ļoti liels. Formāli.

– Kā jūs to domājat?

I. K.: – Īstenībā tas ir ļoti mazs, jo tiešā budžeta nauda, kas atvēlēta zinātnei, ir 16,4 miljoni aptuveni no 70 miljoniem. Pārējā ir Eiropas nauda, kuru nedrīkst izlietot, lai zinātniskie pētījumi pārvērstos produktā. Respektīvi, par šiem līdzekļiem nedrīkstat veikt nevienu pētījumu ar aparatūru vai apmaksātu darbu par labu industrijai. Pretējā gadījumā šī nauda jāmaksā atpakaļ. IZM bija jāpūlas panākt, lai Latvijas valsts nodrošinātu zinātniekiem nepieciešamo līdzfinansējumu projektos, kuri ir orientēti uz produktu radīšanu. Tam nepieciešams 50% līdzfinansējums. Savukārt tīrajai zinātnei jeb blue-sky research, kas risina tikai teorētiskās problēmas, vajag 15% līdzfinansējuma. Pat to valsts uzmeta uz zinātnieku pleciem – meklējiet paši. Lūk, tādēļ nav tiesības pārmest zinātniekiem, ka viņi nerada produktu tautsaimniecībai. Viņiem nemaz neļauj to darīt.

J. E.: – Ja ministrs apgalvo, ka zinātnieki neapgūst Eiropas naudu, tad atbilde no mūsu puses ir absolūti skaidra: mēs varam apgūt tik, cik lielu līdzfinansējumu atvēl valsts. Ja šīs naudas nav, tad pārējos līdzekļus paņemt nevar. Tādi ir spēles noteikumi.

– 136 zinātniskos institūtus, kuri darbojas visā valstī, gaida skarbs izvērtējums. No sprieduma, kas atspoguļos to lietderību, būs atkarīga institūtu pastāvēšana, vai tiks piešķirts valsts finansējums.

I. K.: – Jā, formāli ir 136 institūti. Tikai, cik no tiem pieder valstij, to ministrs nepateica. Valsts nefinansē privātos institūtus. Tādējādi par tiem viņam nebūtu jārunā. Šī ir manipulācija ar statistiku.

J. E.: – Paskaidrošu. Te atkal sastopamies ar birokrātijas sekām. 90. gadu beigās bija nolemts, ka zinātniskās institūcijas jāieraksta speciālā reģistrā. Jau toreiz reģistra kritēriji likās dīvaini. Vai tā bija kāda biedrība vai privātā struktūra, kurā ir vismaz pieci zinātņu doktori, visi varēja pierakstīties šajā reģistrā un teikt, ka nodarbojas ar zinātni. Tādējādi pierakstījās tie, kas uzskatīja to par labo stilu un modes lietu. Tāpēc radās 136 institūti, taču reāli kaut pavisam nelielu valsts budžeta daļu dabū aptuveni 40. Katru gadu šīs institūcijas iesniedz detalizētas atskaites IZM. Tāpēc kādam vienkārši ir jāapsēžas un formāli šī statistika jāsaliek kopā, bet tas jau nu gan nemaksās trešdaļu miljona, ko IZM grib analīzei tērēt.

I. K.: – Šo vērtējumu IZM regulāri saņem (tiesa gan, uz divus gadus vecas informācijas bāzes). Atbilstoši tai tiek sadalīts finansējums. Tāpēc viss jau ir sen zināms. Ja runājam nopietni, Latvijā ir 12 valsts zinātnisko institūtu. Pieci seši ir ļoti spēcīgi. Kā tos sarindos, nav izšķirošas nozīmes.

– Pēc ministra atklāsmēm, radies iespaids, ka zinātniskie institūti ir gluži vai tādi kā… parazīti, liekēži, kas piesūkušies valsts plānajam budžetam.

J. E.: – Ja grib pārbaudīt šo institūtu reģistru, tas ir viens uzdevums. Pavisam kaut kas cits, ja grib izvērtēt lielos, sekmīgi strādājošos institūtus, kuri dod nopietnu finansiālo atdevi un neslogo valsts budžetu.

Patiesībā zinātnisko institūtu vērtēšana nav nemaz Roberta Ķīļa ideja. Tas viss jau ir ierakstīts Zinātniskās darbības likumā, pirms viņš kļuva par ministru. Tagad Ķīlis šo iniciatīvu pasniedz kā savējo. Cits jautājums: ko ar šiem audita rezultātiem darīs? Kādi būs secinājumi, un kas tos taisīs?

– Nu, kā – kas? Ārzemju eksperti!

J. E.: – Nē, ārzemju eksperti to nedarīs. Secinājumus taisīs pašmāju politiķi un ierēdņi.

I. K.: – Mani šokē ministra apgalvojums, ka viņam neesot dati par institūtiem. Problēma ir pavisam vienkārša. Mēs šos pašnovērtējuma ziņojumus ar visiem rezultātiem esam iesnieguši jau pirms gada. Tādējādi šādam auditam jau sen vajadzēja būt notikušam. Acīmredzot valdība nav spējusi to izdarīt. Tagad ministrs atzīstas savā nespējā un noalgo par nodokļu maksātāju naudu kaut kādu kantorīti. Tas šo pārbaudi veiks par 380 000 latu, lai pateiktu patiesību, kas ir skaidra katram zinātniekam, gluži tāpat kā ministrijas ierēdņiem. Jautājums ir cits: ja gribam veikt reformu zinātnē, kāds tai ir nolūks? Baidos, ka tās patiesais mērķis varētu būt zinātnieku skaita samazināšana. Bet vai tad Latvijā zinātnisko atklājumu un inovāciju ir par daudz un valsts nezina, ko ar tiem iesākt? Nē, mums to katastrofāli pietrūkst! Ko ministrs šajā situācijā dara? Mēģina iznīcināt zinātniekus, kuri šeit vēl palikuši.

Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas “Neatkarīgajā”

Avots: nra.lv /Iveta Mediņa