• Tweet

Intervija ar Latvijas Institūta direktori Kārinu Pētersoni – par mūsu valsts atpazīstamību pasaulē, par Zemi, kura dzied un alternatīvu krievu mediju izdomājumiem.

– Ko dod Latvijas Institūts mūsu valsts, tās tēla atpazīstamībai pasaulē?

– Tas ir mūsu galvenais uzdevums: veicināt pozitīvu Latvijas atpazīstamību. Tēlu jau veido visa sabiedrība – premjers, zemnieki, modes mākslinieki, dziedātāji, visi. Bet mūsu uzdevums ir: saprast, kā politiskā vide vēlas pozicionēt Latviju, vai arī – piedāvāt politiskajai videi mūsu redzējumu uz šo pozicionēšanos. Tas viss jāsalāgo ar latviešu iekšējo sajūtu pašiem par sevi, pēc tam caur saviem rīkiem un iekšējiem kanāliem tiražējot šos signālus uz āru. Esmu priecīga, ka esošā valdība ir pirmā, kas savā deklarācijā ir nodefinējusi, ka mēs Latviju vēlamies pozicionēt, pirmkārt, kā mūsdienīgu, atvērtu sabiedrību, kas ir tautsaimnieciski un politiski reformējusies, kā zaļu sabiedrību, kas spēcīga kultūrā un sportā un kas ir stabils un uzticams partneris gan eiroatlantiskajā savienībā, gan solidārs biedrs Eiropas Savienībā. Mēs atlasām visu to no Latvijas sabiedrībā notiekošā, kas spilgtina iespaidu par mūsu valsti.

– Kāds ir mehānisms, prezentējot mūsu valsti?

– Ja mums būtu tā naudiņa, kas guļ jūras dibenā… Mēs esam ļoti neliela, taču čakla komanda, kas darbojas esošo resursu ietvarā. Latvijas Institūts, manuprāt, ir viena no tām valsts iestādēm, kas krīzes laikā sista vissmagāk. Mūsu budžets tika samazināts par 73%. Mēs esam četri cilvēki ar ceturto daļu no tā budžeta, kāds bija agrāk. Mūsu rīcībā faktiski ir tas, kas tika sadrukāts 2008., 2009. gadā – brošūras par latvisko dzīvesveidu un identitāti, par tradīcijām un kultūru. Mēs patlaban lielākoties strādājam interneta vidē, un galvenais portāls ārvalstu auditorijām ir vizuāli atjaunots, galvenā valoda ir angļu, bet tas drīz būs pieejams vairākās valodās. Mēs tehniski un saturiski piestrādājam pie šī portāla, un nesen tas jaunajā veidolā tika atvērts publiskai lietošanai. Mums ir arī iknedēļas ziņu izdevums, kas aizceļo vairāk nekā 2000 adresātiem 100 valstīs. Tie ir diplomāti, goda konsuli, mediju un korporatīvā vide, vienvārdsakot, dažādu līmeņu cilvēki, kuriem tā ir profesionāla lieta – būt lietas kursā par konkrēto valsti. Varbūt šie cilvēki ne vienmēr izlasīs līdz galam, ko atsūtām, taču viņiem nepārtraukti krājas fona informācija.

– Kādi ir iedarbīgākie līdzekļi Latvijas ziņu tālāk novadīšanai?

– Ziņas ļoti plaši aiziet, pateicoties sociālajiem tīkliem. Mums ir institūta feisbuka vietne, kur dodam neitrāli oficiozākas ziņas. Mums ir arī interesants valstisks projekts feisbukā If you like Latvia, Latvia likes you – tas parāda, cik atraktīvi un interaktīvi valsts var komunicēt ar ārvalstu sabiedrību. Projekts burtiski ievelk, un mēs jau pirmajā pusgadā dabūjām 30 000 cilvēku, kas spieda pogu Like, tagad šis skaits lēnām, bet kvalitatīvi aug. Tad, kad veiksmīgi startēja mūsu olimpieši Pļaviņš, Šmēdiņš un Štrombergs, ziņu sasniedzamība bija mērāma 645 000 cilvēku. Mums ir arī tviterkonts – tur iet īsās ziņas. Katram kanālam tiek piemeklēta sava žanriskā intonācija. Mājaslapā – lielajā portālā – mums iet ziņu lente, tur ir komentāri un blogi, kur tiek komentētas politiskās un sabiedriskās aktualitātes. Kad pērn bija prezidenta dekrēts par Saeimas atlaišanu, jutu, ka diplomāti ir neizpratnē. Tāpēc mums ātri vajadzēja uzrakstīt skaidrojumu, ko par to saka Satversme, kādi ir notikumu attīstības iespējamie scenāriji, kā uzvedīsies partijas un tamlīdzīgi. Mēs nedublējamies ne ar tūrisma portāliem, ne ar investīciju piesaistes portāliem, mēs dodam vispārējo fona informāciju par Latviju kā par solīdu valsti, ar kuru ir vērts uzturēt partnerību. Mēs apkalpojam arī individuālos interesentus: mēs cenšamies cilvēkiem dot gala atbildi, nevis sūtīt viņus uz arhīviem vai citām iestādēm. Cilvēki vēlas mācīties, noskaidrot savu ģimenes vēsturi vai kāda ēdiena recepti, ko viņa vecmāmiņa – latviete – viņam kādreiz gatavojusi. Mēs strādājam gan oficiālās, gan publiskās diplomātijas jomā.

– Lasāt arī ārvalstu presi?

– Jā, skatāmies, ko tā raksta vai raida par Latviju. Līdz ar to spējam novērtēt, uz ko būtu jāreaģē ar vēstniecību palīdzību, palīdzam tām arī sagatavot atbildes, ja vajadzīgs. Tā, piemēram, nesen sagatavojām skaidrojumu mūsu vēstniekam Somijā: kāda somu avīze bija nopublicējusi absolūti aplamo ziņu par mirušo skaitu pēc operācijām.

– Vai citas valstis arī ir izveidojušas līdzīgus institūtus? Vai ir, piemēram, Francijas institūts vai Vācijas institūts? Varbūt šo valstu atpazīstamība ir tik spēcīga, ka nekādi institūti nav nepieciešami?

– Ir dažādi modeļi, jo katrai valstij ir pilnīgi atšķirīga attīstība. Mums tuvākais ir Igaunijas institūts, tas ir nevalstisks veidojums, kuru diezgan dāsni un adekvāti finansē gan Kultūras, gan Ārlietu ministrija. Igaunijas institūts lielākoties strādā ar kultūras propagandu. Igauņiem ir arī nodibinājums Enterprise Estonia, kas paredzēts tūrisma un investīciju piesaistei. Savukārt tepat Latvijā ir Gētes institūts, Franču institūts, Britu padome, Ziemeļvalstu ministru padomes birojs, Dānijas kultūras institūts – nosaukumos jau ir iekodēts tas, ka viņi darbojas ar kultūras un izglītības programmām, kuru mērķis ir iepazīstināt starptautisko sabiedrību ar valsti. Tādā veidā valsti var iepazīt pilnvērtīgāk nekā tikai ar informatīvā kanāla palīdzību. Protams, nebūtu slikti, ja arī Latvijai lielajās galvaspilsētās līdztekus vēstniecību ekonomiskajiem atašejiem būtu kultūras, tūrisma un eksporta piesaistes institūcijas.

– Savulaik Latvijas atpazīstamībai tik sacerēts sauklis, ja nemaldos – Zeme, kura dzied. Pēc tam nāca Zilā govs. Kas ir tagad?

– Šos sava laika interesantos saukļus piedēvē Latvijas Institūtam. Man jāatklāj noslēpums: tie nav Latvijas Institūta, bet gan tūrisma nozares saukļi, lai pievērstu pasaules tūristu, kas no visa jau noguruši, uzmanību. Proti, te ir kaut kas svaigs un neparasts. Tas bija labs mēģinājums. Bet ir ļoti grūti valsts zīmolu balstīt uz vienu tēlu, uz kaut ko konkrētu. Starp citu, viens no Latvijas Institūta pienākumiem ir koordinēt Latvijas valsts zīmolvedību: strādāt ar visiem partneriem, kas Latviju pozicionē uz āru, tajā skaitā – ar Tūrisma attīstības valsts aģentūru, ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru, ar visiem, kas ir valsts komunikatori. Mēs piedalāmies visur, kur notiek valsts zīmola veidošana. Tad, kad Latvija meklēja tādu zīmolu, kam ir atdeve, tādu, kas tūristus uz šejieni atved, mēs apstājāmies pie saukļa Best enjoyed slowly (Izbaudi nesteidzoties – angļu val.). Tūrisma jomā tas ir atzīts par vienu no pieciem labākajiem zīmoliem. To mēs paši arī jūtam: pēdējo trīs gadu laikā tūristu plūsma pieaugusi par 20%. Bet ne jau tikai zīmols šeit spēlē, ir vesela instrumentu pakete, ar ko šis zīmols tiek iedzīvināts: ir interneta portāls, ir darbs ar tūrisma operatoriem, ir piedalīšanās tirgos, ir plānveidīga un mērķtiecīga ofensīva. Es tagad stāstu par nozari, kas nav mūsējā, taču mēs tai strādājam līdzi. Kad stratēģija tiek izstrādāta kompleksi, tas attaisnojas. Latvijai pareizi izvēlēts lēnais, mierīgais zīmols, turpretim Rīgai – dinamiskais un atraktīvais Live Riga, Feel Riga, Meet Riga – pilsēta, kas ir notikumu un reģiona centrs.

– Kas tieši tiek piedāvāts reklāmā Best enjoyed slowly?

– Šī saukļa mērķis ir pagarināt to cilvēku atrašanās laiku Rīgā, kuri te iebraukuši, lai, piemēram, piedalītos kādā konferencē. Rīga ir dinamisku notikumu centrs, savukārt Latvija vilina ar to, ko var izbaudīt nesteidzoties – visu, kas ir dabisks, tīrs: pati daba, piekraste, meži, Latvijas kulinārā pasaule ar ekoloģisku pārtiku, pašu gatavots ēdiens, makšķerēšana, medības. Tas ir lauku tūrisms, un sauklis ir saskaņots ar visām tūrisma asociācijām, pašvaldībām, un tas darbojas, jo pretim ir reāls piedāvājums.

– Latvijas atpazīstamību esam mēģinājuši vairot arī ar pasaules tautsaimniecības sasniegumu izstādi EXPO. Kādu lomu Latvijas Institūts spēlē šajā jomā?

– Esam aicināti piedalīties vairākās darba grupās, kur tiek koordinēti valsts pozicionēšanās pasākumi, ko organizē Ekonomikas ministrija. EXPO ir liels, sprādzienveidīgs pasākums, un tad ir ļoti svarīgi, lai mēs nepazaudētu iepriekšējo dinamiku. Šanhajā tas bija mūsu vēja tunelis, kas pievērsa ne tikai Ķīnas, bet arī daudzu citu pasaules valstu uzmanību. Latvijā ir daudz spilgtu talantu, mums ir lielisks potenciāls, un, strādājot darba grupā, kurā gatavojamies izstādei EXPO, ir drusku žēl, ka apstiprinātā koncepta apspriešanā nav iesaistīti visi gaišākie Latvijas prāti, lai mēs kopīgi varētu pārsteigt pasauli. Taču ceram, ka satura un arhitektoniskais konkurss to spēs.

– Kas ir pirmais, kas jums ienāk prātā, kad sakām: lūk, tā ir Latvijas prestiža lieta. Pasākums, notikums, ierosme, mākslas priekšmets, arhitektūra?

– Mēs daudz esam meklējuši šo prestiža lietu. Ikgadējās konferencēs diskutējam, piedaloties nozaru speciālistiem un sabiedrības autoritātēm. Nu, nevar nosaukt vienu, tāpat kā nevar valsti piesiet pie viena dzīvnieka vai celtnes, jo jebkurā nozarē var atrast vairākus izcilus piemērus. Tā, piemēram, tagad ļoti aktivizējušies latviešu dizaina mākslinieki – viņu darbi balstās uz dabisku materiālu izmantošanu, uz īpaši piegrieztu, radošu risinājumu. Mēs ar lepnumu varam runāt par mūziku, sākot ar izpildītājmāksliniekiem un turpinot ar komponistiem, jo daudzas spožas personības ir cieši saistītas ar Latviju – Mariss Jansons, Andris Nelsons, Raimonds Pauls, Elīna Garanča un tā tālāk. Mūsu uzdevums ir notvert izplatījumā ziņu, ka atkal kāds spilgts notikums – mākslinieks vai sportists, prece vai izgudrojums, mākslas darbs vai cits veikums – ir apliecinājis pasaulei Latvijas nozīmīgumu.

– Varu pateikt priekšā: eksprezidente Vaira VīķeFreiberga, šķiet, uzskata, ka valsts prestiža jautājums ir viņas limuzīns. Par to jau ilgāku laiku tiek lauzti šķēpi.

– …Pie tā arī paliksim. Vērā ņemami ir prezidenta Andra Bērziņa piedāvājumi, kā to situāciju cilvēciskot.

– Kāda ir Latvijas Institūta loma centienos atdabūt atpakaļ vismaz daļu latviešu, kas devušies prom svešumā?

– Pats galvenais ir apliecināt sev un trimdas sabiedrībai, ka mēs vispār to vēlamies. Vārdam ir liels spēks, tas apliecina gribu, un, ja tam vēl seko rīcība, tad tas ir daudz. Demogrāfiskā situācija uzlabojas tad, kad cilvēkiem ir pārliecība, ka viņiem būs darbs ilgus gadus uz priekšu, tātad stabilitāte, ja ar konkrētiem pasākumiem diasporas identitātes uzturēšanai nāk klajā Izglītības ministrija un Kultūras ministrija, ja ar diasporu kontaktus uztur Ārlietu ministrija. Savukārt mūsu uzdevums ir aizbraukušajos cilvēkos radīt pārliecību, ka situācija Latvijā patiešām ir stabilizējusies: mums uzticas starptautiskās finanšu institūcijas, mēs esam stabili un prognozējami. Tāpat nereti mūsu materiāli ļauj saglabāt kaut kādu saikni ar Latviju, piemēram, otrās un trešās paaudzes aizbraucējiem, kuri latviski vairs nerunā ļoti brīvi. Visam kopā vajadzētu dot efektu.

– Vai ir iespējams izmērīt Latvijas atpazīstamības dinamiku ārzemēs?

– Jā, mēs to ļoti konkrēti varam izmērīt. Tā labā ziņa ir visai paradoksāla: kad bija trakais kopprodukta kritums un bezdarba pieaugums, tad Latvijas atpazīstamība pieauga kā meža ugunsgrēks: publicitātes pieaugums bija trīskārtīgs. Šobrīd tas nav nokrities, publikāciju apjoms turas iepriekšējā līmenī, bet tās kļuvušas analītiskākas, dziļākas, diskusiju tipa. Latvijas pozitīvs novērtējums ir vērojams vairāk nekā divās trešdaļās publikāciju. Tēmas ir visdažādākās: diskusijas par to, vai vajadzēja devalvēt latu, vai taupības pasākumi sevi ir attaisnojuši. Varu apgalvot, ka Latvijas fenomens ir pāršalcis pasauli. Valdība, protams, darīja savu darbu, bet, ja tauta to smagumu nebūtu iznesusi un izcietusi, tad nebūtu šī veiksmes stāsta. Sabiedrība visu vēl turpina izciest, jo mājsaimniecībās labklājība atnāks vēlāk, ar nobīdi. Latvija jau tagad kļuvusi par ekonomikas rokasgrāmatu.

– No tā, ka Latvija kļuvusi kādam par rokasgrāmatu, tautai vieglāk nekļūst, un, sajūtot tikai eksperimentētāju vienaldzību, tā turpina pamest Latviju… Var gadīties, ka Latvijā drīz paliks tikai nespējnieki. Ko tad iesāks tāds Latvijas Institūts?

– Jācer, ka tik slikti nebūs. Daudzviet parādās spilgtas, pozitīvas publikācijas, un tādi cilvēki, kuri vispār nekad nebija iedziļinājušies Latvijas situācijā, ir spiesti tai pievērsties, iedziļināties un aprakstīt, atzīstot, ka Latvijā ir vērā ņemamas lietas – ne tikai reformas, bet arī kultūra, arhitektūra, māksla. Arī tas, cerams, veicinās ekonomikas attīstību.

– Vai Latvijas Institūtam varētu būt kāda loma integrācijas procesos? Kaut arī liela daļa aptaujāto uzskata, ka Latvijā integrācija nav vajadzīga, tā tomēr ir valdības uzmanības lokā. Varbūt integrācijas vietā varētu risināties cits process, piemēram, Latvijas krievu iepazīstināšana ar zemi, kurā viņi dzīvo?

– Tas nav mūsu darbs. Un tomēr mēs to darām: uzklausām cilvēkus, mēģinām saprast, kā viņi jūt Latviju. Mani visai bieži aicina runāt uz krievu radio, un, stāstot par to, kā mēs Latviju pozicionējam, esmu sastapusies ar klausītāju pretestību, sašutumu un arī pārsteigumu, sak, ko jūs te mums mālējat dažādas bildes, viss ir daudz sliktāk, jo viņi – tāpat kā latvieši – atsakās noticēt tam, ka ārpus Latvijas par mūsu valsti ir ārkārtīgi pozitīvs iespaids. Mēs visu laiku esam dzīvojuši paškritiskā diskursā, un tas ir saprotami: cilvēkiem ir psiholoģiski grūti noticēt labajām ziņām pēc smagajiem krīzes gadiem.

– Krievu radio klausītājus neinteresē tas, ka te ir Latvija, ka te galvenā ir latviešu valoda un latviešu kultūra?

– Pārliecināt viņus par to – tas nav Latvijas Institūta uzdevums. Tas ir visas sabiedrības uzdevums. Esmu diskutējusi ar pētniekiem no Zinātņu akadēmijas pētījumu programmas Nacionālā identitāte, kur bija ļoti interesants 2011. gada tautas attīstības pārskats. Tika pētīts, kāpēc cilvēkiem nav piederības sajūtas Latvijai kā savai izvēlētai dzīvesvietai. Viņi apliecina, ka Latvija ir viņu mājas, bet tajā pašā laikā apstrīd to, ka viņi te būtu iederīgi. Pētījumos parādās tas, ka būtu vēlams būvēt piederības sajūtu uz tām vietām un lietām, par kurām viņi jau jūtas lepni, proti, neuzspiest to, par ko viņi šaubās. Tās ir sportistu uzvaras, brīnišķīgā daba, tīrā vide, dabiskā pārtika, uzpostās pilsētas. Ja kādam tuva postpadomju vide, lai aizbrauc un paskatās uz kādu bijušo padomju republikas pilsētu un lai salīdzina to ar mūsu uzpostajām pilsētām.

– Ārzemnieki mēdz uzdot nepatīkamus, asus jautājumus par Latviju?

– Vairāk mums jautā par vēsturi, par jutīgiem datumiem. Bet mēs paredzam šos jautājumus, tāpēc laikus gatavojam argumentētus rakstus, sadarbojoties ar Ārlietu ministriju un vēsturniekiem. Grūti jautājumi ir mūsu darba ikdiena, un mēs no tiem nevairāmies, mēs neblefojam, to vienkārši nedrīkst darīt – nedz veidojot pozitīvo publicitāti, nedz atspēkojot kādus pieņēmumus. Sarunbiedram jājūt, ka tu esi patiess. Ir bijuši jautājumi par valodas referendumu, tagad – par pilsonības referendumu. Ja žurnālistam ir ļoti spēcīgs viedoklis par kaut ko, mums ir grūti viņu pārvilkt savā pusē, tomēr mēs esam darījuši visu, lai viņam piegādātu objektīvu informāciju. Atbrauc reizēm kādi komisāri no EDSO, un tu redzi, ka viņiem galvā ir pilnīgi aplama bilde, un tev jāizliek dubulta enerģija, lai to bildi mainītu. Mūsu darbs nav cīnīties ar cilvēku pārliecību, bet gan sniegt pozitīvo fonu, un tad – vai nu viņi atvērs acis, vai ne. Mums šobrīd ļoti aktuāls ir jautājums par kanālu krievu valodā, un par to mēs mēģinājām pārliecināt Ārlietu ministriju un Saeimu. Latvija gatavojas starptautiski aktīviem gadiem: nākamais ir Dziesmu svētku gads; 2014. gadā Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta; ja izlemsim pievienoties eiro, būs ļoti liela ārvalstu žurnālistu interese;

2015. gadā Latvija būs prezidējošā ES Padomes valsts. Lai piegādātu interesentiem objektīvu informāciju, mēs jūtam, ka mums pietrūkst krievu kanāla. Lielākoties viss notiek angliski, bet – būsim atklāti – Krievija un daudzas Austrumu partnervalstis vēlēsies lasīt krieviski. Esam lūguši finansējumu vienam darbiniekam, kurš veidotu šo krievu kanālu, jo alternatīva ir krievu valodā rakstošie mediji. Negribu par tiem teikt neko sliktu, bet tā nav valdības informācija, un būtu tuvredzīgi neizmantot kanālu krievu valodā, kas ir mūsu, nevis svešs kanāls.

Avots: nra.lv /Elita Veidemane