• Tweet

Ventspils pilsēta kā katru gadu augusta pirmajā nedēļā svinēs Pilsētas svētkus un šogad arī ostas 750 gadu jubileju.

Tā atkal greznojas krāšņās puķu dobēs, izklāj ziedu paklājus, uzņems viesus, kuriem piedāvā arī jaunas un aizraujošas atrakcijas piedzīvojumu parkā. Taču līdzās svētkiem ir arī darbs un ikdiena. Ar kādu skatu uz pilsētu raugās Ventspils mērs Aivars Lembergs, kuram vēlēšanās iedzīvotāji uzticējuši pilsētas vadību arī nākamos četru gadus?

– Šajā nedēļas nogalē Ventspils svinēs 723. dzimšanas dienu. Kā raugāties uz pilsētu, apzinoties, ka jums uzticēta tās saimnieka loma? Kas gandarī un kas rūp?

– Mans profesionālais pienākums ir uz visu paraudzīties ar kritisku aci. Kas vienam liekas sasniegums, otram var likties viduvējība. Netaisos izpausties ar lielu kritiku un skepsi, bet vēl ir ļoti daudz, ko darīt. Mērķis būt virs Vācijas vidējā līmeņa mums ir skaidrs, un pie tā ir ļoti daudz jāstrādā. Atklāšu, ka savulaik, izvērtējot apstākļus, pašvaldībā apsvērām padomju laika daudzdzīvokļu māju – blokmāju un silikātķieģeļu māju – masīvu nojaukšanu. Saprotams, pirms tam vietā uzbūvējot jaunas. Tad četrdesmit gadu pēc neatkarības atgūšanas neviens Ventspils daudzdzīvokļu māju kvartāls neatgādinātu Padomju Savienību. Neviens. Lūk, tas būtu pareizs gājiens. Sākām izpētīt tādu variantu, cik izmaksā, kā tehniski iespējams, cik efektīvi, bet parlaments pieņēma lēmumu, ka dzīvokļu privatizācija ir obligāta un pašvaldībai nav tiesību atteikt privatizēt kādas daudzdzīvokļu mājas. Līdz ar to šis darbs apstājās, jo visas daudzdzīvokļu mājas ir privātas. Kādās ir arī daļa pašvaldības dzīvokļu, bet mazākā daļa. Tagad iegulda naudu šo padomju morāli un fiziski nolietojušos māju siltināšanai. Padomju laika dzīvojamais fonds, kas atbilst pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu PSRS prasībām, tiek iekonservēts uz kaut kādiem 50 gadiem. Tātad Latvija ir pieņēmusi lēmumu iekonservēt padomju laiku. Krievijā, piemēram, Maskavā, šīs mājas jauc nost. Protams, arī šobrīd, kad šīs ēkas ir privāts īpašums, jautājumu var risināt, taču tas ir daudz sarežģītāk nekā tad, ja tas būtu valsts vai pašvaldības īpašums. Valsts tā tika vaļā no problēmas risināšanas, noveļot to uz daudzdzīvokļu māju īpašnieku pleciem.

– Nevar teikt, ka pašvaldībām problēmas dēļ tā nav.

– Pamazām jaunais dzīvojamais fonds attīstīsies, un tad no šīm padomju laika mājām maksātspējīgie pāries dzīvot uz jaunuzceltajām un vecajā paliks maksātnespējīgie, kas nespēs uzturēt šīs mājas. Radīsies tāda situācija, ka būs aizvien vairāk tādu dzīvokļu, kas nevienam nebūs vajadzīgi, un tad šiem iedzīvotājiem vajadzēs uzturēt gan savu, gan kaimiņa tukšo dzīvokli. Tādus piemērus var redzēt jau ārpus pilsētām. Tā patiesībā ir milzīga problēma. Ja jūs man jautājat, kas rūp, tad šī ir problēma, kas skar ārkārtīgi lielu iedzīvotāju daļu. Cerēt, ka lielākā daļa iedzīvotāju būs finansiāli spējīgi uzbūvēt jaunu daudzdzīvokļu māju, pārvākties uz to un veco nojaukt, ir pilnīgi utopiskas domas.

Taču tas jāveicina. Latvijā jādzīvo individuālās mājās vai vismaz mazstāvu mājās, jo zeme mums nav un arī nebūs dārga, ja runājam tādā starptautiskā izpratnē.

– Ko darāt, lai to veicinātu?

– Esam jau pieķērušies šīs problēmas risināšanai. Izbūvējam infrastruktūru – ielas, trotuārus, apgaismojumu, lietusūdens, kanalizācijas un elektrības pievadus – rajonos, kur perspektīvā varētu būvēt individuālās mājas. Kad cilvēks grib Ventspilī būvēt māju, viņam tiek piedāvāta jau sagatavota vieta. Esam pirmie tādi Latvijā un darām to ar domu, ka ekonomiskā situācija uzlabosies tā, ka ventspilnieki varēs atļauties individuālās mājās. Varbūt tās būs nelielas, bet būs. Ja es dzīvē kaut ko neesmu pareizi izdarījis, tad to, ka ilgi, atrodoties uz šīs grēcīgās zemes, nodzīvoju daudzdzīvokļu mājā.

– Ventspils nekustamo īpašumu tirgus šobrīd piedzīvo lietuviešu uzlidojumu. Vai tiesa, ka īrēt dzīvokli uz ilgāku laiku Ventspilī ir teju neiespējami?

– Ventspilī šobrīd patiesi ir izveidojusies situācija, ka pārsvarā lietuvieši izpērk dzīvokļus. Viņi paši bieži brauc šeit atpūsties, bet pārējā laikā izīrē. Bet tiem, kas grib īrēt uz vairākiem gadiem, ir problēma, jo var atrast dzīvokli uz deviņiem mēnešiem, var atrast uz astoņiem mēnešiem, ar pārtraukumu vasarā. Tādēļ mēs kā pašvaldība šobrīd strādājam pie dzīvojamo māju būvniecības programmas. Plānojam renovēt pirmspadomju dzīvojamo fondu. Šis ir jauns projekts un jauns izaicinājums. Protams, resursi nav tik lieli, lai varētu tik plašu programmu realizēt strauji, bet pamazām strādājam.

– Vai šī tomēr nav niša privātajam biznesam?

– Saprotiet, tas maksātspējīgais pieprasījums vēl nav tāds, lai attīstītu Ventspilī privāto daudzdzīvokļu māju fondu. Taču, ja mēs gaidīsim, kad veidosies tāda ekonomiskā situācija, kad būs pieprasījums, vienā dienā to izveidot nevarēs, bet pazaudēt varēs daudz, ja nebūs piedāvājuma. Tā varam pazaudēt Ventspils attīstībā gadus, jo bez kvalificēta darbaspēka nekāda attīstība nav iespējama, un kvalificēta darbaspēka piesaistē jābūt pieejamam dzīvojamam fondam. Mums šobrīd daudzās jomās speciālistu trūkst, tādēļ mums viņi jāieved, un viņiem vajag, kur dzīvot. Esam iepazinušies, kā šo problēmu savulaik risināja Vācijas teritorijā, kuriem ir līdzīgs mantojums. Latvija izvēlējās iet to ceļu, ko bija par kļūdainu atzinušas Eiropas valstis. Latvijā uzskatīja, ka nevajag mācīties uz citu kļūdām, vajag obligāti mācīties no savām kļūdām.

– Ko saprotat ar Vācijas līmeni, ja nerunājam tādos finanšu terminos kā, piemēram, IKP uz vienu iedzīvotāju, bet cilvēkiem sajūtami?

– Ļoti vienkārši. Tas nozīmē, ka par vienu un to pašu darbu cilvēkam maksā algu, sociālās garantijas, sociālo palīdzību un palīdzību bērniem ne mazāku kā 80% no tā, ko maksā Vācijā. Bet Ventspils nav vientuļa sala. Skolotājs, policists, pārējie valsts algotie speciālisti Ventspilī saņem tikpat, cik, piemēram, Ludzā. Loģiski, ka cilvēki aizbrauc. Ar to, ko pašvaldībā varam izdarīt un ko Ventspilī darām, piedāvājot sakārtotu vidi ģimenēm ar bērniem, nav gana. Ja mediķim tā alga šeit ir četras reizes mazāka, bet darbs tāds pats kā Vācijā, viņš agri vai vēlu salūzīs un aizbrauks. Jā, Ventspilī nav rindas pašvaldības bērnudārzos, ir 100% bezmaksas nodrošinājums skolēniem ar mācību grāmatām, ir izbūvēti rotaļu laukumi, šogad, starp citu, vairāki jauni arī daudzdzīvokļu māju iekš kvartālos. Ir jauniešiem plašas bezmaksas interešu izglītības iespējas. Ir izveidota sporta infrastruktūra, lai laiku tie pavadītu aktīvi. Šogad esam uzstādījuši arī jaunus āra trenažierus, kas ļoti iecienīti arī senioru vidū. Jāpiemin, ka arī seniori Ventspilī ir aktīvi, un pagājušogad Ventspils tika atzīta par senioriem draudzīgāko pilsētu visā Eiropas Savienībā. Taču pensijas maksā valsts. Būtībā instrumenti attīstībai pašvaldībai ir maz. Esam vairāk valsts kopējā sistēmā integrēta servisa organizācija.

– Nu arī Pasaules Banka sāk pasūtīt citu mūziku nekā to taupīgo un griezīgo, ko spieda spēlēt mums krīzes gados. Tagad dos zaļo gaismu ekonomikas stimulēšanai Eiropā. Mēs norāvām rokas bremzi, kamēr citi, tostarp grieķi, turpināja braukt. Kamēr uzņemsim ātrumu, citas valstis būs jau gabalā!

– Mums piedāvāja nežēlīgu eksperimentu, un Latvijas valdība to pieņēma. Iedomājieties; jums sāp zobi. Viens variants, ņemt un salabojat sāpošo caurumu, un tas stāv gadiem. Otrs variants – visus izraut, jo tie, kas veseli, arī var saslimt. Vietā saliek porcelānu un aplaudē, ka no dabiskajiem zobiem tikuši vaļā un tie mākslīgie – tie jau nebojāsies. Apmēram tā Latvija darīja ar krīzes pārvarēšanu un tagad priecājas un rāda citiem; redzat, kādi skaisti, mākslīgie zobi. Ja apturēsim cilvēku uz ielas un jautāsim, vai nodarboties ar fizisko kultūru ir labi vai slikti, kāda atbilde būs?

– Nu, labi, protams.

– Tieši tā. Atbildes jau būs pareizas, bet, cik būs to, kas reāli katru dienu ievēros šīs pareizās nostādnes? Industrializācijas politiku Ventspilī realizējam jau gandrīz 15 gadu un rezultāts redzams palēnām. Strauji attīstoties tādā nozarē kā elektronika, informācijas un komunikāciju tehnoloģijas, mašīnbūve, kas vēl pirms šiem piecpadsmit gadiem pilsētā nebija un attīstījušās no sākotnēji piesaistītajiem pāris rūpnieciskajiem investoriem, kuriem piedāvājām izdevīgus spēles noteikumus, tagad sākušas producēt pašas sevi. Gada laikā katrā no tām klāt nācis kāds jauns uzņēmējs. Īpaši jāuzteic Eiropā unikālā šķidro kristālu displeju rūpnīca EuroLcds, kā arī Programmatūras testēšanas sabiedrība. Tā ir Latvijā unikāla infrastruktūra, kas paver iespēju šajā nišā piedāvāt starptautiski konkurētspējīgus pakalpojumus.

– Visi atceras Ginesa rekordu. Visiem patika. Vai ir plānā vēl kāds?

– Ziedu paklāja rekords bija uz pilsētas apaļu jubileju, nākamā būs pēc septiņiem gadiem. Taču neslēpšu, ka tas bija ļoti grūts uzdevums. Mūs pārspēja Meksikas galvaspilsēta, bet viņi uztaisīja paklāju no ziedu lapiņām, ne dzīvām puķēm. Bet – domājam. Gribam tādu, kur daudzi ventspilnieki un viesi var piedalīties. Ja kādam ir idejas, labprāt uzklausīsim.

– Par idejām vēl mazliet. Kur pats smeļaties idejas pilsētai?

– Zemapziņā visu laiku esmu tādā kā darba stāvoklī. Kaut kur braucot, rodas idejas un citreiz doma; nu, kā līdz šim neiedomājos. Piemēram, nupat biju Latgalē. Iekrita acīs pie kāda veikala uzstādīts velosipēdu turētājs. Tas bija gan no dizaina, gan funkcionalitātes viedokļa briesmīgs. Sāku aizdomāties, ka arī Ventspilī saistošajos noteikumos nav noteikts, cik un kādiem pie agrāk būvētajām servisa ēkām obligāti jābūt velo turētājiem. Jau esmu ierosinājis, ka pie mums tas jādefinē saistošajos noteikumos, un pie šā jautājuma sākam strādāt. Pirmkārt, tiem jābūt arī pie visām valsts un sabiedriskajām iestādēm, ne tikai – pašvaldību. Ja nav šie turētāji, var būt veloceliņi, pārējā infrastruktūra, bet ko tālāk – kur liks to velosipēdu? Tā nedrīkst būt civilizētā valstī. Tas ir vajadzīgs cilvēkiem un viesiem.

Skeitparku, piemēram, ieraudzīju Londonā. Braucu ar taksometru uz lidostu. Palūdzu apstāties – gāju skatīties. Atbraucot sameklējām informāciju pa aktualitātēm šajā jomā pasaulē, uzbūvējām. Piecpadsmit gadu ir pagājuši tagad mūsu ventspilnieks Kronbergs ir pasaulē trešais. Ne jau tas izšķiroši, ka trešais, bet tas, ka puikām, arī šai ekstrēmistu publikai, ir, ko darīt. Lielāko daļu ideju dod ventiņi. Svarīgi, lai pilsētā katram ir iespēja atrast ko savu, lai nav tikai darbs, veikals, dīvāns, televizors, dators un atkal darbs.

Avots: nra.lv /Dace Vašuka