• Tweet

Lai arī Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrībai (LIZDA) dialogs ar Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) vadību nav sekmējies, kompromiss pedagogu algu paaugstināšanā ir panākts, pedagogu protesti novērsti. Tomēr joprojām ar izglītību un skolu saistītas problēmas uzpeld publiskajās diskusijās. Kas sagaida pedagogus, skolēnus, vecākus, vispārējās vidējās izglītības sistēmu jaunajā mācību gadā, Neatkarīgās intervija ar LIZDA vadītāju Ingrīdu Mikiško.

– Cik LIZDA ir biedru, un kādu pedagogu īpatsvaru pārstāvat?

– Gandrīz 33 tūkstoši, pārstāvot pedagogus, sākot no pirmsskolas izglītības iestādēm un beidzot ar Latvijas Zinātņu akadēmiju. Sakarā ar reformu, mazāk varbūt ir profesionālās izglītības pedagogu. Latvijas Brīvo arodbiedrību savienībā (LBAS) esam lielākā arodbiedrība un ar savām aktivitātēm mēģinām biedru skaitu vairot.

– Cik aktīvi pedagogi stājas arodbiedrībā, vai stājas arī ārā? Pedagogam ar nelielu algu biedra nauda plus, mīnus trīs lati mēnesī kaut ko nozīmē.

– Biedra nauda ir 1% no algas. Kad pirms 2,5 gadiem pārņēmu arodbiedrības vadību, mans uzdevums bija noturēt esošo biedru skaitu, jo krīzes laikā 2009. gadā bija milzīgs kritums pēc tam, kad pedagogiem vienas nakts laikā samazināja algas par 50%. Pedagogi bija dusmīgi uz arodbiedrību, bet tagad, jūtot mūsu aktivitātes, pedagogi pamazām atgriežas.

– LIZDA prasīja no septembra par 10% palielināt pedagogu zemākās algas likmes. Kas, cik īsti saņems? Tikai tie ap 4000 pedagogu, kas saņem zemākās likmes, vai visiem pie zemākās likmes klāt?

– Teorētiski paaugstinātas tiek zemākās likmes, kas ietekmē visus pedagogus – pie 255 latiem katram par 25 latiem vairāk. Pašvaldības un direktoru ziņā paliek, ko viņi ar šo naudu dara – pieņem atbalsta personālu, ja tāds ir nepieciešams, piemaksā 3. pakāpes pedagogiem vai visiem.

– Tad izglītības iestāžu vadītāji var izvēlēties, kā izmantot palielināto atalgojuma fondu?

– Jā. Nepareizi būtu teikt, ka katrs saņems par 10% vairāk – tā būs vadītāja izvēle, bet katram būtu maciņā jāiekrīt vairāk, jo vairāk naudas aiziet uz skolu. Bet viennozīmīgi neviens vairs nevar saņemt mazāk par 270 latiem par likmi.

– Iestādes vadītājs noteiks arī to, vai 4. un 5. kvalitātes pakāpes pedagogi saņems papildu atalgojumu, kā runāts, attiecīgi par 8% jeb 22–50 latiem un 12% jeb 32–72 latiem vairāk?

– Nē, tas tagad ir noteikts.

– Kāpēc tikai 4. un 5. pakāpes pedagogiem? Ne 3. kvalitātes? Kā vilkāt robežšķirtni?

– Tā nebija mūsu izvēle. Vajadzēja no kaut kā sākt, un šis ir mazākais skaits, ko ministrija rekomendēja. Tādējādi pielikumu saņems ap 2000 pedagogu, bet 3. pakāpē ir apmēram 20 tūkstoši pedagogu – palielināt algas viņiem finansiāli nebija iespējams. Protams, neesam ar to apmierināti, gribējām, lai arī 3. pakāpei ir šis paaugstinājums, bet budžeta iespēju dēļ mums šo priekšlikumu visu laiku met atpakaļ. Ar ministriju esam vienojušies, ka 3. pakāpei sāks piemaksāt, sākot no 2013. gada 1. janvāra, bet ne vēlāk kā 1. septembra.

– Tas būs 1. janvāris vai drīzāk septembris?

– Drīzāk kaut kas pa vidu, ko varētu ietekmēt arī tas, cik bērnu šogad sāks mācības skolā. Tā bija milzīga muļķība, ka pērn, mazinoties bērnu skaitam, nauda tika pārdalīta un nepalika vispārējā izglītībā, lai varētu paaugstināt algas. Šogad ir panākts, ka, samazinoties bērnu skaitam, nesamazināsies finansējums pedagogu algām.

– Kamēr 10% algas pieaugums pedagogam ar plus, mīnus trīssimt latu algu ir neliels, 10% palielinājums izglītības iestāžu vadītājiem teorētiski var sasniegt 45–342 latu pielikumu, vietniekiem – 34–240 latu papildus. Vai ir taisnīga tik liela starpība starp labiem pedagogiem un direktoriem, vietniekiem, kas jau tā saņem ap 1000 latu?

– Prese ir paķērusi maksimālo – nav nevienas skolas, kur ir vairāk kā 2600 bērnu, par ko varētu saņemt maksimālo piemaksu, varbūt vienīgi viens vai divi kompetenču centri. Lielākajā skolā Liepājā ir ap 1500 skolēnu. Nekādi simti piemaksās nenāks. Apspriežot memorandu, rēķinājām, ka ir ļoti daudz mazo skolu, kur nesanāk alga direktora vietniekam, mācību pārzinim. Reāli tas pieaugums un diferenciācija nav tik liela. Muļķīgais modelis «nauda seko skolēnam» katru skolu nostāda savādākā situācijā. Ir varbūt atsevišķas skolas, kur direktoriem ir ap tūkstoš latu alga, bet tādu nav daudz.

– Tad, jūsuprāt, tā šķēre starp vadītāju un skolotāju atalgojumu ir optimāla?

– Direktors tomēr vada iestādi, viņam jāpieņem lēmumi, un no viņa veiksmīgas vai neveiksmīgas darbības atkarīgs arī tas, kā skola dzīvo, viņam ir cita atbildība.

– Roberts Ķīlis rosinājis skolu direktoru rotāciju. Protams, direktori būs pret, lai gan viens otrs iesēdējies, iekārtojis radus siltā vietā ne ar to labāko sniegumu. Kā jūs to redzat?

– Mēs iestājamies pret vārdu «rotācija», nav arī īsti skaidrs, kāpēc tā nepieciešama un kā to īstenot. Jau pašlaik ir direktoru akreditācija, viņu darba novērtējums, ko veic pašvaldības – jautājums, cik apzinīgi. It kā to vajadzētu veikt ik pēc pieciem gadiem, arī, pašvaldībai gatavojot gada atskaiti, jāietver informācija par to, kā darbojas tās dibinātās iestādes. Deputāti ir tiesīgi uzteikt darbu… No likumdošanas viedokļa, viss ir izdarīts, vienkārši šie jautājumi jāaktualizē un praksē jāsakārto. Var jau noteikt vēl kādus kritērijus, kādu obligātu atestāciju vai akreditāciju, bet šaubos, vai vajadzētu īpašu rotāciju. Protams, arī direktori ir dažādi, ir tādi, kuriem būtu laiks iet projām, kuri negrib pieņemt jaunos, bet tāpēc pašvaldība, kas dibinājusi skolu, apstiprinājusi direktoru, ir tiesīga to kontrolēt.

– Pretēji solītajam, IZM valdībā nav guvusi piekrišanu 23 miljoniem latu bērnudārzu darbinieku algām, lai risinātu bērnudārzu pieejamību, vien piešķirti 3,8 miljoni bērnu pieskatīšanai ģimenēm, kurām nav vietas bērnudārzā no viena līdz divu gadu vecumam. Kā tas īsti izpaudīsies? Esmu dzirdējusi no audzinātājām, ka tās saprot to tā, ka viņām no septembra nebūs šī 10% piemaksa. Tas liecina par skaidrojuma trūkumu.

– Ja līdz šim pirmsskolas pedagogiem algas maksāja pašvaldības, tad tagad cerējām, ka tās sāks maksāt valsts, bet netika pateikts, ka tāpēc naudas būs vairāk vai mazāk. Pašvaldības ir ļoti sašutušas. 1998. gadā, kad valstij trūka naudas, pašvaldībām pateica: «Likvidējiet bērnudārzus vai arī sāciet maksāt pašas!», ko pašvaldības arī darīja, bet visu laiku notika cīņa par to, kā pārlikt pirmsskolas pedagogu algas atpakaļ uz valsts budžetu. Šopavasar tika solīts, ka maksās no valsts budžeta – tādējādi pašvaldībām atbrīvotos līdzekļi, ko ieguldīt bērnudārzu infrastruktūrā, lai mazinātu rindas. Šo 23 miljonu latu nepiešķiršana sāpīgi atsaucas uz 12 pašvaldībām, kurās ir reālas rindas, bet tā neskar citas pašvaldības. Protams, arī tās bija ieplānojušas remontus, kas atkritīs, bet tas neskar pedagogu algas. Pašvaldībām jāveic grozījumi budžetos, lai, vēlams, no 1. septembra palielinātu algas arī pirmsskolas pedagogiem.

– Bet, ja šo naudu aizskaitītu pašvaldībām, kurās nav rindas uz dārziņiem, tās varētu to izmantot arī esošo pedagogu algu palielināšanai?

– Tā tas nebija domāts, bet, ja tām atbrīvotos līdzekļi, lai sakārtotos sistēma, tāda iespēja pastāvētu. Bet nevajadzētu uztraukties par to, ka pirmsskolas pedagogi nesaņems 10% algas paaugstinājumu –jāpilda MK noteikumi, kas attiecas arī uz šiem pedagogiem. Satraukums mums vienīgi ir par to, vai visas pašvaldības gada vidū spēs atrast tam papildu līdzekļus – ja nē, tad obligāti palielinātā alga jāsāk maksāt no 2013. gada 1. janvāra.

– Kas notiek ar pedagogu jau 2010. gadā rakstītajiem ESF projektiem Pedagogu konkurētspējas veicināšana izglītības sistēmas optimizācijas apstākļos profesionālās kvalitātes novērtēšanai, kas, nezinot, vai uz tiem balstīs pedagogu atalgojuma diferencēšanu, tika iesaldēti?

– Projekts beidzas 1. oktobrī, un, visticamāk, process turpināsies arī pēc šā datuma. Neesam ar to īsti apmierināti, ja runājam par izglītības kvalitāti un tās uzlabošanu. DnB bankas pētījumā par izglītību, kur aptaujātas ģimenes ar skolas vecuma bērniem, vairāk nekā puse respondentu vērtē, ka izglītības kvalitāte ir pasliktinājusies vai stāv uz vietas. Šajā projektā ieguldīti milzīgi līdzekļi, bet nejūt, ka celtos kvalitāte. Apkopota esošā pedagogu pieredze, bet ne sasniegtie rezultāti darbā ar bērniem. Skolotāji, kas labi strādāja, strādā tikpat labi ar vai bez šīs novērtēšanas.

– Cik stingra ir vienošanās, ka pedagogu algu sistēmu, to diferencēšanu turpmāk balstīs uz šo pakāpju sistēmu? Pašiem pedagogiem par to neesot vienprātības.

– Pašlaik esam piekrituši tam, ka šī sasaiste notiek, un 2014. gada jūnijā tā stājas spēkā ar MK noteikumiem. Pašlaik vēl ir brīvprātības princips, vēl diskutējam arī par pāreju uz 40 stundu darba nedēļu, un būs jāraugās, vai abas šīs lietas būs savienojamas. Saprotot, ka ieguldīti milzīgi līdzekļi un trīs gadu darbs, mums necēlās roka pateikt, ka 20 miljoni nomesti zemē un mēs nepiekrītam.

– Neraugoties uz tiesībsarga draudiem par vēršanos tiesā par to, ka netiek nodrošināta Satversmē noteiktā iespēja iegūt pamata un vidējo izglītību bez maksas, valdība budžeta grozījumos nav piešķīrusi miljonu latu mācību līdzekļiem, lai nodrošinātu MK noteikumos noteikto finansējumu – septiņus latus vienam skolēnam esošo nepilnu divu vietā, kamēr, piemēram, Igaunijā tie ir 21 lats, Lietuvā – 14. Kāda ir reālā situācija ar mācību līdzekļu pieejamību? Kam jābūt bezmaksas izglītības komplektā?

– Te vajadzīga vienota izpratne, ko saprotam ar bezmaksas izglītību. Raugoties no ierēdņu pozīcijām, varbūt pietiek ar to, ka valsts apmaksā skolotāju darbu, telpas, aparatūru, infrastruktūru, bet, tikko sākam runāt par mācību līdzekļiem, rodas daudzi jautājumi. Vecāki neiebilst, ka viņiem kaut kas jāpērk. Lielākā neapmierinātība ir par to, ka darba burtnīcas kādā brīdī tālāk netiek pildītas – kāpēc jāmaksā, ja tās paliek pustukšas? Jāpaskatās arī, vai tiešām pie visām mācību grāmatām obligāti nepieciešamas darba burtnīcas, kā tās uzlabo kvalitāti, vai tās nav tikai ķeksīša pēc. Protams, būtu labi, ja bibliotēkas būtu tā nodrošinātas ar mācību līdzekļiem, lai vecākiem būtu pēc iespējas mazāk jāpērk.

– Tik kareivīgi kā tiesībsargs jūs neiestājaties par bezmaksas mācību grāmatām un darba burtnīcām?

– Mēs saprotam, ka ir jānodrošina mācību process, un nevaram atļauties pateikt: «Viss, vecāki, neko nepērciet!» Ko darīs tas nabaga skolotājs, zinot, ka skolai nav līdzekļu pirkt papīrus, tonerus un kopēt! Pedagogi stāsta, ka jau tagad gada sākumā nereti spiesti 20–30 latus paši ieguldīt kancelejas precēs, jo atnāk bērni, kam nav nekā, un tad skolotājam jāatver sava atvilktne un jāiedod. Kas notiks, ja pateiksim: «Vecāki, nepērciet!»

– Bet vai kaut ko līdzīgu pēc būtības nav jau pateicis izglītības ministrs, kurš aicinājis «vecākus lūgt skolām meklēt iespēju nodrošināt mācību procesu», jo «skolas var nodrošināt mācību procesu ar to rīcībā esošajiem mācību līdzekļiem un tās nedrīkst vecākiem pieprasīt iegādāties mācību līdzekļus». Labi zinām, ka vispārējā prakse ir pilnīgi cita!

– Ir skolas, kuras ir daļu mācību materiālu iegādājušās digitālus, tad var strādāt, bet, ja tas nav izdarīts, tad papildu grūtības būs gan pedagogam, gan skolēnam, kritīsies izglītības kvalitāte.

– Ko var un ko nevar aizstāt plānotā mācību materiālu digitalizācija, un vai tā ļaus samazināt izdevumus, kā cer IZM, vai tieši otrādi – tās būs prāvas investīcijas un tekošās izmaksas?

– Mums nav skaidra, vienkāršā valodā formulēta ilgtermiņa plāna izglītībā. Seko viena reforma pēc otras, nevar saprast, kāpēc tās vajadzīgas, kā atsevišķie posmi sasaistās, paķeram vienu lietu, bet neredzam kopainu. Līdzīgi ar mācību līdzekļu digitalizāciju. Vienbrīd parādījās versija: visiem būs planšetdatori. Tur var ielikt iekšā daudzas lietas, tanī pašā laikā vispirms jāpalūkojas, cik laukos bērniem mājās ir internets! Kā to risinās? Neesmu arī dzirdējusi veselības speciālistu atzinumu, cik ilgi varam prasīt bērnam sēdēt pie datora. Mēs, pieaugušie, taču jūtam, kas notiek ar mūsu pleciem, skaustiem, mugurkaulu! Ja bērns nosēdējis skolā piecas septiņas stundas, vēl likt sēdēt pie datora pāris stundas mājās jau ir papildu slodze organismam.

Labi, neizdosim naudu par grāmatām, bet programmas mainās, nāk jaunas lietas, kas jāliek iekšā, palielināsies servisa pakalpojumi, turklāt, ja dators nobrūk, sistēma uzkaras… Var mēģināt norunāt, kuros priekšmetos tas obligāti vajadzīgs, bet nedomāju, ka visos.

– Skolu finansēšanas sistēmu «nauda seko skolēnam» nosaucāt par muļķīgu. Ķīlis proponē vaučeru sistēmu, kas atrisināšot lielu daļu izglītības kvalitātes un arī mācību materiālu problēmu. Kādu jūs redzat optimālo finanšu modeli?

– Vispirms finansēšanas sistēmai jābūt caurspīdīgai, kāda tā pašlaik nav. Nesaprotam, kā nauda pārbīdās, visu laiku ir neskaidrības. Cilvēkiem nav īsti skaidrs, kā vaučeru sistēma izpaudīsies. Ja vienam skolēnam vajadzētu sekot gadā apmēram 1200–1500 latiem, redzam, ka lielākā daļa pašvaldību nav spējīgas iztrūkstošo summu nodrošināt. Ja pašvaldības nav ar mieru piedalīties, ideja nomirst pašā saknē. Pašvaldības pašlaik pasmejas un nav gatavas par to runāt, jo to neļauj budžeta iespējas.

– Pētījumi rāda, ka viens no bērnu un skolotāju atsvešinātības iemesliem esot pedagogu vecums. Cik liela problēma ir pedagogu novecošana, vai ienāk pietiekami daudz jauno pedagogu, un kā viņi tiek motivēti nākt skolās?

– Pašlaik motivācijas viņiem nav, jo sākotnēji viņiem ir viena likme – 270 latu uz papīra. Arī, mazinoties skolēnu un skolu skaitam, nav brīvas vietas, kur jaunajiem ienākt, vakanču gandrīz vai nav. Novecošanu vēl vairāk sekmēs pensionēšanās vecuma palielināšana – pedagogam alga bija maza, pensija ir maza, un, ja veselība atļauj, viņi paliek strādāt. Grūti viņiem pateikt: «Tev ir 65 gadi un obligāti jāiet prom!» Jau tagad saņemam sūdzības, ka tiek mēģināts mazināt slodzes, likmes pedagogiem, kam tuvojas pensijas vecums, ko nevar darīt, jo likumdošana neļauj. No otras puses, bērni, tāpat kā viņi grib redzēt jaunus tēvus un mammas, viņi grib redzēt arī jaunus, atraktīvus skolotājus, kuri labāk

rīkojas ar tehniku, pārzina tviteri un citas lietas, kas interesē jauniešus. Finansiālais jautājums būtiski traucē veikt pedagogu sastāva atjaunināšanu.

Problēma ir arī pedagogu svešvalodu prasmes. Mums ir iespējas pedagogus aizsūtīt pieredzes apmaiņā uz citām valstīm, bet nav ko sūtīt, jo, izņemot svešvalodu skolotājus, citi nerunā svešvalodās. Runājot par to ar ministriju, atduramies pret finansējuma trūkumu.

Domāju, par IZM pieprasījumu 2013. gada budžetam – papildus tikai 6,3 miljonus latu – mums jāsāk uztraukties, jo tā ir ļoti maza summa, zinot, ka mums tūlīt vajadzēs līdzekļus algu paaugstināšanai 3. kvalitātes pakāpes skolotājiem, vajag studentiem budžeta vietām, mācību

līdzekļiem.

– Ar jauno mācību gadu tiek slēgtas ne vien mazās lauku skolas, bet arī divas Rīgas skolas un viens bērnudārzs. Skolēnu skaita kritums 2012./2013. mācību gadā lēsts par 2%, 9. klasē – pat par 10% mazāk, 12. klasē – par 15% mazāk. Tuvākajos gados ievērojami samazināsies vidusskolēnu skaits. Kā jāpārkārtojas izglītības sistēmai, kas jāveic jau tagad?

– Pavasarī ministrs solīja, ka runās ar katru pašvaldību, analizēs situāciju ar mazajām skolām un skatīsies, vai ir alternatīvas, bet nekas tāds nav noticis. Aizvien ir pamatskola, kur no 1. līdz 9. klasei mācās 19 skolēnu, kam jānodrošina visa programma, ir pamatskolas ar 36 skolēniem, vidusskolas, kur trīs klasēs kopā ir 27 skolēni. Ministrijai kopā ar pašvaldībām situācija ir jāizvērtē ļoti rūpīgi. Ja nākamā skola ir 50 kilometru attālumā, tad tai skolai ar 19 skolēniem noteikti ir jāpaliek, bet, ja tie ir tikai

12 vai, kā dažviet, tikai četri kilometri, tad gan būtu jāpārdomā par optimizāciju. Bet šaubos, vai šis process sāksies, jo tuvojas pašvaldību vēlēšanas.

– LBAS draudējusi ar parakstu vākšanu 11. Saeimas atlaišanai valdības nepildīto solījumu un konsekvences trūkuma dēļ. Jūs ko tādu atbalstītu?

– Laikam vairs nē, jo esam jau reiz tam gājuši cauri un neredzam, ka 10. Saeimas atlaišana situāciju būtiski uzlabotu. Likumdošanas sistēma ir ļoti gausa, smagnēja, redzam, kā no ļoti labas idejas beigās pāri nekas nepaliek. Jāveic vēl daudz reformu, arī jāuzņemas lielāka atbildība, kuras aizvien trūkst – mētājamies ar idejām, nepadomājot, kā tās realizēt.

Avots: nra.lv /Baiba Lulle

---