• Tweet

Anda bērnībā dzīvoja pilī. Viņas adrese bija: Jaunpils pils. Tās augšējais – trešais – stāvs bija atvēlēts dzīvoklim, apakšā bija kultūras nams. Andas mamma bija kultūras nama direktore, bet Andai vajadzēja piedalīties itin visos pulciņos un būt pirmajai visās sacensībās. Tēvs savukārt vadīja pūtēju orķestri un estrādes ansambli. Anda atceras, kā kopā ar māsu Kristīni, vēl maziņas būdamas, mēdza uzvilkt slidzābakus jau dzīvoklī un tad, dzirksteles šķiļot, skrēja lejā pa akmens kāpnēm uz aizsalušo pils dīķi. Tēvs neko neteica, jo, patiesībā būdams fizkultūras skolotājs, atbalstīja māsu sportiskās aktivitātes.

Nu, izejot dzīves līkločus, Anda Zadovska jau sešus gadus ir mūzikas nama Daile vadītāja, direktore… «Labāk jau saimniece,» viņa smej. Saimniece – tas izsaka visu. Saimniece visus vada un samīļo, arī sabar, ja vajag, taisa visiem ēst, klāj saimes galdu… «Un kāpēc man vispār ienāca prātā šāda doma par savu koncertzāli? Mana pārliecība ir tāda, ka dzīvē nejaušību nav, ir tikai izvēles, kurām ir sekas. Acīmredzot tā bija jānotiek. Ja es kļūdos, tad arī pati par to samaksāju.»

Koncertzsezonas laikā katru dienu Andas izlolotajā mūzikas namā notiek kāds koncerts vai pasākums, jo «citādi nav iespējams izdzīvot». Savukārt 2021. gada maijā Anda realizēs – kā viņa pati teic – dzīves lielāko projektu (līdz šim): komponista Imanta Kalniņa 80 gadu jubilejas koncertu, kas notiks Arēnā Rīga. «Es nekad neko tik lielu neesmu organizējusi,» atzīst Anda, «tur būs 10 000 skatītāju, daudz mākslinieku. Tāmes izmaksas ir milzīgas. Meklēsim sponsorus, pārdosim biļetes… Nu, ja sponsori neatbalstīs Imantu Kalniņu, tad ko vēl atbalstīt?»
Arī šodien būs kas brīnišķīgs. Un šis brīnišķīgais notiks mūzikas namā Daile, kur pirmizrādi (pirmkoncertu!) piedzīvos Raimonda Paula un Ances Krauzes jaunā koncertprogramma ar nosaukumu Sasala jūrīna.

– Kad intervēju Jāni Lūsēnu, viņš citastarp izteicās, ka mūzikas namam Daile ir lielāks apgrozījums nekā Liepājas koncertzālei Lielais dzintars.

– Ne tikai vienkārši lielāks, bet pat trīs reizes lielāks, to secināju, analizējot un salīdzinot koncertzāļu un koncertorganizāciju gada pārskatus, kuri ir publiski pieejami. Pasākumu skaita ziņā mēs arī pārspējam «lielās koncertzāles». Mūsu situācija, ņemot vērā datus par koncertzāles ieņēmumiem, ir līdzīga koncertzālei Gors. Un Gora zāle un darbošanās man arī patīk visvairāk. Var jau uzbūvēt māju ar visizcilākajām skatuvēm un aparatūrām, bet ja tur iekšā nebūs gara, tad nebūs nekā.

– Kā ir iespējams trīsreiz lielāks apgrozījums nekā Lielajam dzintaram? Dailē ir neliela koncertzāle – 420 vietu, reklāmas budžets droši vien nav nekāds lielais…

– Galvenais jau ir saturs, nevis koncertzāles lielums! (Smejas.) Mana nopietnā darbība kultūras laukā sākās pirms 11 gadiem – kad Jānis Lūsēns svinēja savu 50 gadu jubileju. Es izglītību ieguvu Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātē, un varētu šķist – kultūra jau nav saistīta ar ekonomiku. Ir gan, jo visu ļoti labi var izrēķināt. Empīrisko varbūtības teoriju izmantoju savos aprēķinos, jo pēc šīs teorijas nejaušību nav, ir likumsakarības, kuras var iegūt, veicot datu analīzi, un tas manā darbā ir ļoti svarīgi. Mans plāns par savu koncertzāli un kafejnīcu nu ir realizējies, bet atslābt nevar ne mirkli. Mūzikas namam Daile ir seši gadi, un mana prioritāte vienmēr bijusi: latviešu mūzika un latviešu dzeja. Un tas nav ne vecmodīgi, ne garlaicīgi. Mums, piemēram, ir Daumanta Kalniņa programma ar Friča Bārdas dzeju Sirds prieks. Repertuārā stabili turas Viļa Daudziņa poētiskā lekcija par brāļiem Veidenbaumiem. Man ir teikuši: tas taču ir jādotē, jo – kurš tad nāks uz tādām programmām, kuru tas interesēs?! Un kā vēl interesē! Par apmeklējumu nevaram sūdzēties, un par to ir liels gandarījums.

– Nu bet par to trīsreiz lielāko apgrozījumu… Kā to var dabūt gatavu?

– Vienkārši. Katru dienu jānāk uz darbu un jāstrādā. Es nevaru atļauties taisīt tādus pasākumus, uz kuriem nenāk cilvēki. Zāles piepildījums nedrīkst būt mazāks par 90%. Pretējā gadījumā es nevaru nomaksāt rēķinus. Mūzikas nams Daile aizņem 1000 kvadrātmetrus Rīgas centrā, īres maksa ir nopietna, un man neviens te nav piedāvājis paspēlēties koncertos, jo te viss maksā tik, cik maksā. Es vienlaikus esmu koncertzāles apsaimniekotāja un producente, manā komandā strādā pieci cilvēki, kā arī apmēram 15 publiku apkalpojošā personāla darbinieki. Interesants ir fakts, ka valsts iestādēs uz līdzīgu apgrozījumu un pasākumu skaitu strādā ap 80 cilvēkiem. Dailes namā pasākumi notiek faktiski katru dienu, vasarā retāk.

– Ar valsts iestādēm jūs domājat…

– Liepājas Lielo dzintaru, Goru, Vidzemes koncertzāli Cēsis, VSIA Latvijas koncerti, ar kuriem labi sadarbojamies, bet tur ir gan valsts, gan pašvaldību nauda. Daudzviet koncertzāļu noslogojums nav pat 50%, bet, ja Dailes noslogojums būtu tikai 50%, tad pēc mēneša man šī koncertzāle būtu jāslēdz ciet…

– Būtu tikai taisnīgi, ja arī jūsu koncertzāli valsts atbalstītu.

– Es zinu, ko man atbildēs, ja es par to ierunāšos: valsts jums nav devusi uzdevumu ar kaut ko tādu nodarboties. Bet, protams, tas būtu patīkami, ja valsts atbalstītu arī mūs. Ja mums būtu Latvijas koncertu trīsarpus miljoni eiro… Mēs darām to pašu ko viņi: nodrošinām kvalitatīvus koncertus. Taču es varu pierādīt, ka ar tādu naudu var saimniekot daudz efektīvāk. Katra mēneša fiksētās izmaksas, ieskaitot nodokļus, mums ir ap 20 000 eiro (plus vēl māksliniekus honorāri), tāpēc jādomā – kā nopelnīt? Mums nereti pārmet: nu, jūs jau uz komercpasākumiem spiežat! Nez ko tas varētu nozīmēt?… Pie mums nāk Vilis Daudziņš ar savām izrādēm. Tie ir «komercpasākumi»? Vai, piemēram, Plūdoņa balādes un Friča Bārdas dzejas programma? Cilvēku pilnas zāles! Tas ir slikti? Pie mums koncertē Latvijas labākie ģitāristi, solisti, Raimonds Pauls, Jānis Lūsēns, Latvijas Radio koris… Reiz kāda maskaviešu kompānija, ieraudzījusi mūsu afišu, pajautāja: pie jums tiešām būs īstais Raimonds Pauls? Viņi nenoticēja… Vēl pajautāja: un cik tad biļetes maksā? Es atbildēju: 25 eiro. Viņi turpināja: ja Maskavā būtu tāds pasākums, uz to, pirmkārt, biļetes varētu dabūt tikai izredzētie, otrkārt, tās maksātu vismaz 2000 eiro.

– Valsts Kultūrkapitāla fondam (VKKF) esat lūgusi finansējumu?

– Reizēm ir tā, ka gribas visu mest pie malas, sevišķi tad, kad uztaisām lielisku projekta pieteikumu un iesniedzam to šajā fondā… Tad viņi mums piešķir 500 vai 1000 eiro. Nē, es negribu tagad tēlot apvainoto līgavu, jo es strādāju un man patīk mans darbs, es protu tikt ar visu galā. Iztikšu arī bez šī finansējuma… Bet es gribētu, lai mani uzklausa kultūras ministrs Nauris Puntulis: šķiet, es zinātu, kā finansējumu var izmantot efektīvāk. Ja es būtu ministre, es gada beigās pieprasītu detalizētas atskaites par visām valsts piešķirtajām naudas summām: kāds ir ekonomiskais pienesums, un cik apmeklētāju ir bijis, un uz to balstītu naudas piešķīrumus nākotnes projektiem.

– Diemžēl ir daudz piemēru par, maigi sakot, īpatnēju naudas izlietojumu…

– Jā, piemēram, Latvijas simtgadei veltītais – diemžēl skandalozais – koncerts pie Nacionālās bibliotēkas. Šis koncerts, kā izskanēja presē, izmaksājis 250 000 eiro. Visu cieņu māksliniekiem, kuri tur piedalījās, bet… Tas koncerts nemaksāja to naudu. Es to vienkārši zinu. Martā es noorganizēju jubilejas koncertu savai māsai – Operas solistei Kristīnei Zadovskai, un tas notika Operā, kuru es īrēju. Šis koncerts notika telpās ar dārgākajām izmaksām Rīgā, bija aranžijas divdaļīgam trīs stundas garam koncertam, 55 cilvēku orķestrim (tikko pieminētajā simtgades koncertā bija aranžijas ap 15 dziesmām). To visu es pasūtīju un apmaksāju. Manis organizētais koncerts izmaksāja ap 80 000 eiro.

– …nevis 250 000 eiro. Tad mums jārunā par kultūrpolitiku, ko realizē (realizēja) Kultūras ministrija. Skandāls pēc jūsu pieminētā koncerta bija skaļš, tomēr ministrija beigu beigās izspruka cauri sveikā. Sakarīgu paskaidrojumu no ministrijas puses nebija… Bet pieņemsim, ka jūs aizejat pie kultūras ministra Puntuļa un piedāvājat savu koncepciju kultūras apritei Latvijā.

– Kaut vai tūlīt. Man jāzina kopīgais kultūras jomas budžets, mēs zinām valsts pakļautības kultūras iestādes, un līdzekļus vajag pareizi sadalīt, nodrošinot kultūras dzīvi ne tikai centros, bet arī Latvijas laukos. Jebkurā pagastā var uztaisīt kultūras notikumu. Tāpēc nav vajadzīgi ierēdņu pulki. Bet man šķiet, ka ministriem tā kā mazliet bail runāt ar mums, reālajiem darītājiem. Nav jau tā, ka neviens nezinātu, kā mēs strādājam un kādas ir mūsu grūtības un sasniegumi. Ja es nolikšu savus skaitļus, valstij nomaksātās nodokļu summas, es domāju, ka nevienam ministram tur nebūs ko teikt pretim.

– Vai iepriekšējā kultūras ministre Melbārde ir bijusi uz kādu koncertu mūzikas namā Daile?

– Mēs aicinājām, viņa nenāca.

– Tad jums atliek uzaicināt Nauri Puntuli. Varbūt atnāks. Bet reizēm šķiet, ka tāda Kultūras ministrija nemaz nav vajadzīga: kultūras darbinieki paši sitas, paši organizē, paši zaudē un iegūst… Bet ko dara Kultūras ministrija?

– Lemj likteņus. Tāda situācija jau nav tikai Kultūras ministrijā, tāda ir visur.

– Kāpēc Latvijai ir svarīga kultūra?

– Tāpēc, ka kultūra ir visa pamatā. Arī kultūrvēsture ir ļoti svarīga: jauniešiem tas viss ir jāzina, lai viņi kļūtu par latviešiem, un bez vēstures to nākotni mums nesasniegt. Vilis Daudziņš ir uztaisījis savu programmu par brāļiem Veidenbaumiem (izrādās, Eduardam bija brālis Kārlis, kurš arī rakstīja dzeju), un jauniešiem ir interesanti. Arī Kārļa Skalbes Vecpiebalgas mājās Saulrietos, Friča Bārdas Rumbiņos un Emīla Dārziņa Jāņskolā mēs esam organizējuši koncertus. Vecpiebalgas muzeju apvienības vadītāja Līva Grudule kopā ar savām kolēģēm tur veido patiesi inteliģentu vidi, tādiem cilvēkiem pieminekli vajag uzcelt! Ir ārkārtīgi svarīgi, ka arī ārpus Rīgas ir cilvēki, kuri veido kultūrvidi. Mums taču ir tik daudz talantīgu cilvēku, kuri spēj un prot veidot kultūrvidi, varbūt jāpadomā, kā viņiem palīdzēt.

– Jūs varētu būt laba kultūras ministre vai, piemēram, Operas direktore. Neesat par to domājusi?

– Iespējams, ka es varētu vadīt ko lielāku… Bet man patīk šeit, Dailē. Taču – nekad nesaki nekad.

– Ja nu parādās kāds amata pārņēmējs, kuram var uzticēties…

– Ja parādās… Ir ļoti nedaudz tādu cilvēku, kam var simtprocentīgi uzticēties. Kā mēdz teikt: nevienam nevar uzticēties, ja nu vienīgi sev, bet arī tad tikai līdz pusdienlaikam… Taču manī, cerams, ir saimnieka gēns. Laikam no tēva puses. Man patīk plānot un darboties tieši šajā vidē. Tāpēc arī pagaidām nekur netaisos. Neatkarīgo producentu Latvijā ir daudz, bet tāda varianta, ka šāds producents apsaimniekotu arī māju, manuprāt, nav. Sākumā nebija naudas, vajadzēja ņemt kredītu, bet kas tev to dos – aptuveni 100 000 eiro?! Neviena banka taču nenoticētu, ka tu, ņemot kredītu izklaides industrijas vajadzībām, jelkad to atdosi. Bet man pretim gadījās bankas darbinieks, kurš pats ir bijis mūziķis, un viņš manam biznesa plānam noticēja. Kredītu man iedeva. Vēlāk pārlūkoju šo biznesa plānu, izrādījās, ka gandrīz viss, ko esmu rakstījusi, ir piepildījies.

– Vai mediji pietiekami plaši un objektīvi atspoguļo un analizē kultūras norises Latvijā? Kādreiz taču bija tāds laikraksts Literatūra un Māksla. Kas ir tagad?

– Būtu jau labi, ja būtu Literatūra un Māksla… Bet ir kultūras žurnālisti arī dažos citos medijos. Taču paskatieties, kas šodien tiek valstiski atbalstīts? Precīzāk – kas netiek atbalstīts? VKKF nupat atteica finansējumu portālam kroders.lv…

– …kas, kā izteicās teātra kritiķe Silvija Radzobe, bija vienīgais teātra procesu regulāri izsekojošais portāls, kura apturēšana, viņasprāt, ir katastrofāla, uz teātra kritikas nozares likvidēšanu notēmēta rīcība.

– Jā, piekrītu. Viens no nedaudzajiem kultūras portāliem, kuru bija vērts lasīt. Kam iedeva? Interneta žurnālam SATORI – 50 000 eiro. Milzīga nauda. Es ar tādu naudu varētu pusgadu Dailes īri nomaksāt. Pēc tam valstij es atdotu atpakaļ desmitreiz lielāku naudu – nodokļos. Bet tad, kad tev naudu vienkārši iedod, tad jau tu to neskaiti.

– Nauda jāskaita tad, kad jāmaksā rēķini par elektrību, par siltumu, jāpērk tualetes papīrs utt. Cik triviāli, vai ne?

– Un tad, kad mākslinieki man lūdz zāles īres atlaides, man sāp sirds: ja man būtu brīvi naudas maisi, es jums visiem ļautu īrēt zāli bez maksas! Protams, ir arī koncerti, piemēram, bērniem invalīdiem, tur es par brīvu ielaižu. Pensionētajiem skolotājiem dodam atlaides biļešu iegādei. Bet kāpēc tā dēvētajiem vipiem un prominencēm būtu jādod brīvbiļetes? Ministriem, deputātiem, amatpersonām? Viņiem naudas nav? Reizēm puszāle sēž ar ielūgumiem… Kurš par to maksā? Pie manis tā nav, tāpēc brīnos: ja es puszālei iedotu ielūgumus, mans kultūras nams ļoti ātri beigtos. Bet man jādomā par to, ka jāiepērk mikrofoni, jātaisa remonts utt. Taču kopumā… Ir jāatrod līdzsvars starp maksas un bezmaksas. Ir jābūt vadītājam ar stratēģisku domāšanu un perifēro redzi. Tieši tāpat ir arī valsts līmenī: ir jābūt četriem pieciem topmenedžeriem, lai noturētu un attīstītu valsti. Paskatieties uz mūsu valsts budžetu – kaut kādi 10 miljardi eiro. Tā faktiski ir niecīga summa, kuru sadalīt, manuprāt, nebūtu nekādu īpašu problēmu. Kas gan te, mūsu valstī, būtu tik nevadāms un nesaprotams?

– Tātad jūsu saimniekošanas modelis ir izturējis laika pārbaudi?

– Jā. Iespējams, ka manējais modelis ir samērā racionāls. Mazajā Latvijā ir daudz koncertzāļu, un ir jādomā par to piepildījumu. Un pareizi arī jāplāno. Mēs plānojam savus pasākumus aptuveni gadu uz priekšu. Turklāt mēs strādājam tikai ar izciliem māksliniekiem – labākajiem savā jomā! Tagad plānojam jau nākamā gada Ziemsvētku pasākumus. Maestro Pauls regulāri mums atgādina, ka – viss, es vairs nespēlēšu! – bet spēlē atkal un atkal, un par to es esmu ļoti pateicīga. Apbrīnojams, dižs cilvēks.

Foto: F64