• Tweet

Nepatiesi apgalvojot, ka Latvijas Republikas 5. Saeima, izstrādājot likumu Par pašvaldībām, kļūmes pēc sarakstījusi tajā «neveiksmīgus kalambūrus», Reformu partija un Vienotības radikālais spārns cenšas pārrakstīt tā 93. pantu.

Taču patiesais mērķis ir likumā iekļaut Ventspils mēra Aivara Lemberga apkarošanai piemērotāku formulējumu. Pašlaik likums nozares ministram ļauj tikai atstādināt pašvaldības vadītāju no amata pienākumu pildīšanas. Respektīvi, mēra darbā ielikt pauzi līdz brīdim, kamēr noskaidrosies, vai tiešām ir pamats viņu atlaist no darba. Un par to attiecīgi lemj tiesa, dome un arī pats – reālos vai izdomātos pārkāpumos pieķertais – mērs. Vienotības deputāti Lolita Čigāne un Andrejs Judins rosina ministra pilnvaras pielīdzināt tiesas pilnvarām. Viņu piedāvātajā formulējumā: «Domes priekšsēdētājs uzskatāms par atlaistu ar dienu, kad laikrakstā Latvijas Vēstnesis publicēts vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra rīkojums par domes priekšsēdētāja atstādināšanu no amata.»

Lolita Čigāne Neatkarīgajai apgalvo, ka šī likumdošanas iniciatīva nav veltījums Aivaram Lembergam: «Vienkārši likumā šobrīd ir tāds neveiksmīgs kalambūrs. Kā tad atbildīgais ministrs var atstādināt kādu pašvaldības vadītāju no pienākumu pildīšanas, ja pašvaldības vadītājs šos pienākumus jau nepilda?»

Tomēr šā kalambūra jēga ir pasargāt pašvaldības vadītāju no politiskas izrēķināšanās – tieši tā, ar ko pašlaik nodarbojas ministrs Edmunds Sprūdžs.

Likumdevējs nekļūdījās

1994. gadā, kad tika izstrādāts Likums par pašvaldībām un arī 93. pants, deputāti daudz debatēja par šo formulējumu. Pirms otrā lasījuma toreizējais Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētājs Jānis Lagzdiņš skaidroja kolēģiem komisijas pieņemto redakciju, īpaši uzsverot, ka ministrs pašvaldības vadītāju vispirms «atstādina, nevis atceļ»: «Mūsuprāt, šāda kārtība ir demokrātiska, jo pēdējo vārdu saka tiesa.» Tātad vainai ir jābūt pierādītai, lai mēru no darba atbrīvotu pavisam.

J. Lagzdiņš atminas, ka deputāti uzskatīja par nepieļaujamu situāciju, kurā vienu iedzīvotāju ievēlēta amatpersona atbrīvo citu iedzīvotāju ievēlētu amatpersonu: «Domes priekšsēdētājs ir netiešās vēlēšanās ievēlēta politiska amatpersona. Ministrs, savukārt, pārstāv konkrētu politisku partiju un pauž noteiktu politisku viedokli.» Un, protams, viņu starpā var veidoties politiskas domstarpības. Otrs arguments, kādēļ ministram netika dota vara atlaist mēru, bija uzskats, ka šis līmenis ir pārāk zems tik radikālam lēmumam, īpaši, ja runa ir par lielajām pilsētām. Turklāt ministrs kā politiska amatpersona nevar vērtēt juridiskus tiesas līmeņa argumentus. J. Lagzdiņš ir pārliecināts, ka pēdējo pārdesmit gadu laikā valsts pārvaldē nekas nav tā mainījies, lai tagad aiztiktu likuma 93. pantu.

Sakritības vai likumsakarības dēļ jau toreiz – 1994. gada 5. maijā – Saeimas debatēs tika piesaukts A. Lemberga vārds. Deputāte Anna Seile kāpa tribīnē un ilustrēja, kādēļ ministram var sagribēties nepamatoti izrēķināties ar pašvaldības vadītāju:

«Piemēram, ļoti bieži dažādus iebildumus Ministru kabinetam un arī Saeimai ir izteicis Lembergs Ventspilī. Un, ja nu viņu ievēlē par domes priekšsēdētāju Ventspilī, tad ar vienpersonisku reformu ministra lēmumu viņu var arī noņemt no šā amata.»

Pants neatrisina dueli

No lielās politiskās skatuves uz sabiedrisko pārvadājumu biznesu aizgājušais Oskars Spurdziņš ir tikpat skeptisks par likuma grozītāju nolūkiem: «Viens pants likumā nevar atrisināt divu vīru cīņu – Lemberga un Sprūdža dueli.» Pēc viņa domām, ja pašā duelī nerodas loģisks risinājums, acīmredzot problēma ir pierādījumu trūkumā. Pašam O. Spurdziņam ir visdažādākā pieredze valsts pārvaldes sistēmā. Līdz 1995. gadam viņš vadīja Valmieras pašvaldību, strādājis Saeimā, bijis finanšu ministrs. Un viņa skatījumā lēmums par pašvaldības vadītāja atrašanos amatā būtu jāatstāj pašvaldības kompetencē. Ministram tur vispār nav ko jaukties.

Arī ekspremjers Māris Gailis uzskata, ka ministram nav nepieciešamas ekskluzīvas tiesības atlaist mērus: «Ja ministrs ir no vienas partijas, bet pašvaldības vadītājs no opozīcijas – tas būtu pārāk vienkāršots līdzeklis.» M. Gaiļa skatījumā – šis ir vienam konkrētam gadījumam izgudrots priekšlikums, kas arī norāda uz problēmas izteikti politisko iedabu. M. Gailis turklāt atgādina, ka, gadījumā, ja runa ir par reāliem pašvaldībās pieļautiem pārkāpumiem, jau tagad eksistē instrumenti, kā ar tiem cīnīties.

Pārkāpumiem jābūt īstiem

Savulaik šo ekipējumu veiksmīgi pielietoja Edgars Zalāns. Būdams reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs, viņš 2009. gadā atstādināja no amata pienākumu pildīšanas desmit pašvaldību vadītājus. Daži atkāpās paši, daži tiesājās, bet amatus zaudēja, jo pieļautie pārkāpumi bija neapstrīdami. Teritoriju plānojumi nebija izstrādāti, kaut arī ministrija gada laikā rakstīja atgādinājumus, prasīja paskaidrojumus – pa trim lāgiem, bet reakcija bija nulle. E. Zalāns uzsver, ka viņa toreizējās rīcības mērķis bija novērst reāla neapstrīdama pārkāpuma turpināšanos. Savukārt E. Sprūdža izraisītajā konfliktā tagadējie argumenti balstīti vien teorētiskos pieņēmumos par A. Lemberga iespējamiem nodarījumiem kaut kad pagātnē. Kaut arī savulaik pats izmantojis ministram pieejamos represīvos rīkus, E. Zalāns spriež, ka sistēma, kur viena vēlēta vara var atlaist otrā varā ievēlētus cilvēkus, būtībā ir aplama. Tiesa un vēlētāji ir autoritatīvākas instances. Turpretim L. Čigānes un A. Judina projekts centrālās varas jaukšanos pašvaldību darbā tikai pastiprinās.

Par daudz ieroču ministram

Līdzīgas pārdomas par Vienotības radikāļu rosinātajiem grozījumiem ir pašvaldību lietu un administratīvo tiesību ekspertam Artim Stuckam. No vēsturiskajām stenogrammām izriet, ka 93. pants ar nolūku ministram piešķīra šajā jautājumā ierobežotu varu – tādu, lai viņš kā politiķis nevarētu ietekmēt otru politiķi. Ar šo problemātiku saskārušās arī citas valstis Eiropā, un pašlaik valdošā nostāja ir tāda, ka parlamentam nedrīkst uzticēt pašvaldības atlaišanu. Un tas pats attiecas arī uz pašvaldības vadītāju. Ja cilvēks ir vainīgs – viņš iet cietumā. Ja nav – turpina strādāt. Viņa darbu izvērtē vēlētāji.

Jāatgādina, ka publiski pirmo reizi par nepieciešamību palielināt ministra E. Sprūdža izrēķināšanās pilnvaras Vienotības deputāti sprieda oktobrī – Korupcijas novēršanas apakškomisijas sēdē Saeimā. Lolita Čigāne, Andrejs Judins un Aleksejs Loskutovs dusmojās, ka arī pēc ministra rīkojuma par atstādināšanu no amata pienākumu pildīšanas Aivars Lembergs ir Ventspils mērs. Bārās arī uz iedzīvotājiem un medijiem, ka viņi ignorē ministra rīkojumu. Taču pieaicinātais autoritatīvais eksperts – Latvijas Pašvaldību savienības vecākais padomnieks Māris Pūķis – viņiem līdzi nedusmojās un pauda gluži pretējas domas. Viņš paskaidroja, ka vispār neredz nepieciešamību saglabāt šādu normu, ja likumā jau ir iestrādāts paralēls ceļš, kā lemt par slikti strādājuša mēra atbrīvošanu. Dome viņu ieceļ amatā, dome arī atbrīvo. Un, ja nepieciešams, ministrs varētu rosināt šāda jautājuma izskatīšanu, bet nevis to vienpersoniski izlemt. Ventspils dome A. Lembergu atbrīvot negrasās.

***

STENOGRAMMA

Latvijas Republikas 5. Saeimas plenārsēde 1994. gada 5. maijā

J. Lagzdiņš. Priekšsēdētāja kungs, kolēģi deputāti! Es gribētu vērst jūsu uzmanību uz 93. panta redakciju. Valsts reformu ministram saskaņā ar šo pantu ir tiesības tikai atstādināt no amata pienākumu

pildīšanas domes (padomes) priekšsēdētāju, kurš nepilda likumus, Satversmi vai Ministru kabineta noteikumus. Pēc tam, kad attiecīgais domes (padomes) priekšsēdētājs ir atstādināts, viņam būtu tiesības izvēlēties – vai nu griezties tiesā ar prasību par attiecīgā valsts reformu ministra rīkojuma atcelšanu, vai arī piekrist tam un pēc divām nedēļām izbeigt pildīt savus amata pienākumus.

Avots: nra.lv /Imants Vīksne