• Tweet

Turpinoties diskusijām par to, kam turpmāk jādeliģē Rīgas Svētā Pētera baznīcas īpašumtiesības, Saeima decembrī otrajā lasījumā atbalstīja grozījumus Rīgas svētā Pētera baznīcas likumā, paredzot baznīcas īpašuma tiesības nodot Rīgas Svētā Pētera baznīcas nodibinājumam, ko veido Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīca (LELB) un Vācu Svētā Pētera draudze. Par šādu scenāriju jau iepriekš izteicās Svētā Pētera baznīcas direktore Una Jansone, norādot, ka Pēterbaznīcas atdošana LELB ir negodīgs gājiens pret Latvijas sabiedrību.

Kā zināms, pašreizējais Pēterbaznīcas likumprojekts paredz Rīgas Svētā Pētera baznīcu bez atlīdzības nodot Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas un Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas Vācu Svētā Pētera draudzes izveidotajam nodibinājumam, kam nav nekāda vēsturiska sakara ar konkrēto dievnamu. Patiesībā Vācu Svētā Pētera draudze, kuru mēģina pasniegt kā Pēterbaznīcas tiesiskos īpašniekus, nodibināta tikai 2001. gada 30. oktobrī un ar pavisam citu nosaukumu, proti, Vācu draudze Rīga 2.

Pieņemot lēmumu, ignorēts gan Rīgas domes lūgums Saeimu pieņemt Rīgas Svētā Pētera baznīcas likumu, nosakot, ka baznīcas īpašuma tiesības ir Rīgas pašvaldībai, gan Bīskapu konferences vēstulē, kurā uzsvērts, ka jebkuram risinājumam Rīgas Svētā Pētera baznīcas īpašumtiesību jautājumā jānodrošina un jāveicina baznīcas primārā mērķa īstenošanu – būt par reliģiskā kulta vietu ar šo dievnamu saistītajām kristīgajām konfesijām.

Kamēr daļā sabiedrības nav saprotama šāda citu interešu ignorance, Svētā Pētera baznīcas direktore Una Jansone jau iepriekš intervijā “Neatkarīgajai” pauda viedokli, ka šobrīd katrs no saviem augstumiem, ieskaitot Tieslietu ministriju, mēģina interpretēt vēsturiskās patiesības un vēsturisko dokumentu būtību.

“Es pēkšņi sapratu, ka jūtos savā valstī ļoti nepasargāta. Taču – es to nevaru teikt, piemēram, par vācu draudzes pārstāvjiem. Viņi no Latvijas Saeimas puses ir ļoti pasargāti, ļoti aizsargāti un ļoti atbalstāmi. Visa šī sakarā es gribu teikt vienu. Domāju, ka neglābjami nāk tas brīdis, kad tomēr būs jājautā Latvijas sabiedrībai – vai arī tā uzskata, ka šis mūsu mantojums, šī ēka ir atdodama vācu luterāņu draudzei? Ļoti vienkārši – jāpajautā Latvijas sabiedrībai. To var darīt ar balsojumu portālā manabalss, to var darīt ar referendumu… Man ļoti gribas cerēt, ka Latvijā tomēr vēl ir palicis kāds valstiski domājošs valstsvīrs. Jo – vai tad Latvijas sabiedrības priekšstāvju uzdevums nav primāri domāt par Latvijas sabiedrības izdevīgumu un starptautisko kontekstu? Par iespējamo sadarbības partneru labsajūtu? Es uzskatu, ka Latvijas valstsvīriem pirmām kārtām ir jārūpējas par Latvijas sabiedrību, par Latvijas sabiedrības labumu un tās labsajūtu,” uzsvēra Jansone.

Kā zināms, Rīgas dome bija pirmā, kas lūdza Saeimu pieņemt Rīgas Svētā Pētera baznīcas likumu, nosakot, ka baznīcas īpašuma tiesības ir Rīgas pašvaldībai, kā arī likumā paredzēt īpašuma ieguvēja pienākumu nodrošināt baznīcas izmantošanu vairākiem mērķiem. Rīgas pilsētas pašvaldība bija paudusi Saeimai gatavību kļūt par Rīgas Svētā Pētera baznīcas īpašuma tiesību turētāju, norādot, ka ir apņēmusies nodrošināt, ka Rīgas Svētā Pētera baznīca ir kultūrvēsturiskā mantojuma, tostarp vācbaltiešu kultūrvēsturiskā mantojuma, izpētes, saglabāšanas un popularizēšanas vieta un tā būs atvērta un pieejama visai sabiedrībai, harmoniski apvienojot reliģisko, kultūras un izglītojošo darbību. Jāpiezīmē, ka Rīgas dome jau 2008. gadā pieņēma lēmumu, ka baznīca paliek tās valdījumā.

Jansone, runājot par to, kāpēc Svētā Pētera baznīcai jāpaliek tādā statusā, kādā tā ir, uzsvēra, ka Pēterbaznīca ir Rīgas pilsētas simbols.

“Un – tā ir Rīgas pilsētas pilsoņu pašapziņas lieta. Bet mana pašapziņa, kas man diktē šo nemieru un vajadzību bļaut uz katra stūra, ka tā nav vienkārši baznīca, ka tā ir daudz plašāka konteksta celtne, ka tā ir kultūrbaznīca, nebūt netraucē teikt – tā vienmēr būs baznīca. Tā nav piederīga tikai luterāņu konfesijai, tā ir ekumēniska baznīca. Šie pilsoniskās pašapziņas jautājumi katrā no mums individuāli un cilvēku kopumā var būt gan vienojoši, gan graujoši. Atkarībā no tā, uz ko katrs pastāv. Es pastāvu uz to, ka Rīgas Svētā Pētera baznīca būtu saucama par kultūrbaznīcu. Par Kulturkirchi, kas ir absolūti ietilpīgs jēdziens un ietver sevī kultūras dzīvi. Vai varam nosaukt garīgo dzīvi par kaut ko ārpus tās? Lai tā būtu ekumēniska baznīca vai tiktu izmantota sakrālām darbībām kaut kā citādi? Tā taču ir baznīca! Tieši to, kas šobrīd Pēterbaznīcā notiek, visu šo procesu kopumu būtu jācenšas saglabāt arī nākotnē. Nevis – nodalīt, nošķirt un nodot kādā atsevišķā lietošanā vai īpašumā… Patlaban pretenzijas uz šo ēku ir vācu draudzei zem Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas karoga. Bet tad man ir nākamais jautājums – kas ir vācu draudze?” komentēja Jansone.

Pēc viņas teiktā, Latvija savulaik repatriācijas likuma kontekstā samaksāja Vācijai milzīgas kompensācijas: “Un, ja šodien būtu 1945. gads un mēs stāvētu pie Pētera baznīcas drupām, tad nebūtu diskusiju par to, lai vācu draudze ņem un atjauno šo baznīcu. Lai investē, lai atjauno.”

“Ir iziets ilgs atjaunošanas, restaurācijas laiks… Restaurēšanas process joprojām notiek. Darbojas plaša loka speciālistu komanda, kura strādā ar šo objektu un kura ir to padarījusi par iekārojamu, par pelnošu un absolūti pašpietiekamu. Un – nu ir brīdis, kad apkārt baznīcai sākas dažādu ietekmju spēles. Es gribētu teikt, ka tas ir bezatbildīgi. [..] Un es principiāli uzskatu, ka šīs prasības ir nekorektas attieksmē pret Latvijas valsti un Latvijas sabiedrību, kura samaksāja kompensācijas un kura par saviem nodokļiem atjaunoja šo ēku. Tādēļ šī ēka ieguva pilnīgi citu statusu. Te nav drupas. Bet varēja pieteikties, nākt, atjaunot un uzturēt šo ēku 1945. gadā. Taču šobrīd mēs esam pilnīgi citā situācijā. Man ir jautājums – kur ir tie valstsvīri, kur ir tie atbildīgie politiķi, kuri vienreiz pateiks – pietiek! Tas ir mūsu īpašums un – punkts! Ēkai būtu jābūt ierakstītai uz Rīgas vārda,” norādīja Jansone.

Viņa aicināja Latvijas sabiedrību beidzot apzināties, ka esam saimnieki paši savā zemē. Interesanti, vai to apzinās arī Saeimas deputāti, vai arī tiem liekas pareizi atdod baznīcu tiem, kas visu šo laiku par to nav rūpējušies un ieinteresēti vien tad, kad parādījusies iespēja piesaistit dievnamam brangu finansējumu?

Foto: F64