• Tweet

Ukrainas bruņotajiem spēkiem izdevies izcīnīt nozīmīgas uzvaras valsts austrumos un dienvidos. Tomēr Krievijas okupācijā joprojām atrodas miljoniem Ukrainas pilsoņu. Pēc četru okupēto reģionu aneksijas un mobilizācijas izsludināšanas, augusi bēgļu plūsma no šiem reģioniem. Viņu vienīgā iespēja nonākt brīvībā ir, šķērsojot frontes līniju vai bēgot cauri Krievijas teritorijai uz Baltijas valstīm. Pirms robežas viņiem pat nedēļu jāgaida aukstumā un lietū. Tie, kas robežu šķērsojuši, brīvprātīgajiem stāsta arī par mirušajiem.

Kravas auto rindas pie Grebņevas un Terehovas stiepjas vairāku kilometru garumā. “Nekā personīga”, no auto uzņemtais video ar rindu pie Grebņevas robežkontroles punktu ir astoņas minūtes garš.

Kopš kara sākuma Igaunijas un Latvijas robežpārejas punkti ir arī galvenais ceļš, kā ukraiņi no okupētajām teritorijām nonāk Eiropā. Autobusos viņi atbrauc līdz robežai, Latvijas pusē viņus sagaida jau citi autobusi ar poļu un ukraiņu numuriem. Dažreiz Latvijas pusē jāgaida pat diennakts vai pusotra, kamēr visa grupa iziet robežpārbaudi. Terehovā viņiem pieejama kafejnīca, bet Kreivijas pusē Grebņevā visu šo laiku viņiem nav pieejama ne tualete, ne silts dzēriens vai ēdiens.

Pēc Krievijas tā sauktajiem referendumiem okupētajās Ukrainas daļās un izsludinātās mobilizācijas, bēgļu plūsma strauji pieauga, bet krievu robežsargi strādā tikpat lēni. Tagad Krievijas pusē zem klajas debess ukraiņiem jāgaida vairākas dienas.

“Tas, ko mums sniedz Krievijas federācija saistībā ar informācijas apmaiņu, ka apmēram 200 Ukrainas pilsoņu atrodas Krievijas pusē. Bet, intervējot šķērsotājus, [zināms], ka tas skaits ir krietni lielāks, tieši to cilvēku, kas iet kā gājēji. Pēc informācijas, kas saņemta, intervējot robežšķērsotājus, rindā pirms Krievijas Federācijas [robežas] viņi ir gaidījuši no četrām līdz sešām diennaktīm,” sacīja Valsts robežsardzes Grebņevas robežkontroles punkta priekšnieka pienākumu izpildītājs Ivars Rancāns.

“Apstākļi tur ir ļoti dramatiski. Kā viņi saka – viņi izklāj kartonu un guļ uz zemes. Tad viņiem ir pašbūvētas nojumes, teltis, vismaz lai lietū nesalītu. Attieksme tur ir necilvēciska. Katru dienu tur ir ap 800 līdz 1000 cilvēkiem, kas gaida iespēju tikt pāri. Pēc statistikas šeit pārnāk pāri diennakts laikā 250. Pēdējo četru diennakšu laikā trīs cilvēki ir miruši, tur gaidot rindā. Vakar atnāca un pastāstīja, ka trīs jau. Attieksme ir vienkārši… Ātrā palīdzība it kā atbrauc, bet tas ir ķeksītim, nekas netiek darīts,” pauda biedrības “Tavi draugi” brīvprātīgā Liene Āķīte.

Šos kadrus ukraiņi uzņēmuši, gaidot savu kārtu robežas šķērsošanai. Bet šajā video kāda grupa jau Latvijas teritorijā dzied Ukrainas himnu.

Kopš Krievijas iebrukuma pirms septiņiem mēnešiem tikai caur Grebņevas robežkontroles punktu vien Latvijā iebraukuši 59 tūkstoši ukraiņu. Tikai septembra beigās brīvprātīgie te uzstādījuši nojumi, kur ukraiņi var saņemt siltu ēdienu, dzērienu un apģērbu. Pat tualetes ir brīvprātīgo uzstādītas.

Nojume, ēdiens, dzērieni pieejami, pateicoties ziedotājiem. Brīvprātīgie īpašu paldies saka tuvējo apdzīvoto vietu iedzīvotājiem, kas ved ēdienu un virtuves piederumus. Labdaru adītās vilnas zeķes pārsalušie bēgļi izķer. Ludzas pašvaldība organizāciju “Tavi draugi” un “Gribu palīdzēt bēgļiem” brīvprātīgajiem atvedusi ģeneratoru, bet elektrības pieslēgumu nav nodrošinājusi. Pārvietojamās tualetes atrodas piekabē, jo tām nav saskaņojuma, novietojot uz zemes, tās būtu nelikumīga būve. Kad vētrā bija bail, ka mazmājiņas nogāzīsies, brīvprātīgie tās tomēr novietoja uz zemes, lai arī par to var uzlikt sodu. Grebņevā uz interviju ar “Nekā personīga” ieradās Ludzas mērs, par nelikumīgajām tualetēm viņš brīvprātīgajiem neaizrādīja.

“Ja situācija būs tāda, ka ar to nepietiek, mums te ir arī Kārsavas pilsēta, kas ir tuvumā, mēs varbūt varam arī no pašvaldības puses organizēt, kamēr tie cilvēki gaida transportu… Rīkosimies pēc situācijas, ja tāda vajadzība būs. Mēs no kara sākuma esam tāda kā tranzītpašvaldība. Mēs palīdzam cilvēkiem, kuri te uzturas dienu vai divas. Bet tas ir ļoti svarīgi, lai viņš saprot, ko viņam darīt tālāk,” pauda Edgars Mekšs.

Mērs apgalvo, ka robežšķērsošanas punktā pieejams pašvaldības palīdzības numurs, kur vērsties, ja vajadzīga palīdzība. Brīvprātīgie gan stāsta, ka ik pa laikam gadās cilvēki, kas šajā robežas pusē neatrod solīto autobusu un nezina, ko darīt.

“Kā vakar naktī, piemēram, nāca ģimenīte pusdivos naktī – mamma, tētis un gads un divi mēneši meitenītei, uz rokām mammītei šis bērniņš, viņi vienkārši nāca ar kājām. Viņi bija atvesti līdz robežai un tālāk nezināja, ko viņi darīs,” sacīja Āķīte.

Šajā gadījumā brīvprātīgie sazvanījuši VUGD, un no Rēzeknes atbraukuši cilvēki, kas ģimeni nogādājuši ukraiņiem ierīkotās pagaidu telpās Zilupē, kamēr viņi izlemj, kā rīkoties tālāk. Citos gadījumos brīvprātīgie bēgļus nogādājuši motelī vai pat savās mājās.

Nekā personīga: “Kādēļ šobrīd – septiņus mēnešus pēc kara sākuma un bēgļu plūsmas sākšanās – nekādas labierīcības nav pieejamas, minimālākā labiekārtošana nav notikus?”

Kristaps Eklons: “Visos robežšķērsošanas punktos ir telpas, kur ukraiņu bēglis var uzturēties. Ar dīvainiem, kafijas un tējas automātiem, ar medicīnas pakalpojumiem, tiem cilvēkiem, kas ienāk trīs dienas stāvējuši zem klajas debess, daudziem tiešām nepieciešama medicīniskā palīdzība. Tiek saukts medicīnas dienests, sniegts atbalsts. Tikai pēc tam ukraiņu bēglis nonāk ārpus robežšķērsošanas punkta, kas jau ir ārpus robežsardzes atbildības jomas. Tur sākas pilnīgi citas institūcijas – Valsts nekustamie īpašumi, Satiksmes ministrija ar Latvijas valsts ceļiem, kas seko, kas tur pārējā jomā notiek.”

Nekā personīga: “Kurai institūcijai šādā situācijā būtu jāceļ trauksme? Vai tā ir pašvaldība, kurai ir jālūdz palīdzība, vai tā ir robežsardze, kurai jums jāvana un jāsaka, ka redz problēmu un vajadzīga palīdzība?”

Kristaps Eklons: “Laikam jau tā būtu šobrīd multiinstitucionāla atbildība. Daudzi to redz un zina par to, ka vajadzētu kaut kādu papildu servisu. Tas nebija jaunums. Šīs nedēļas sākumā sākām jau meklēt risinājumus, kā varētu nodrošināt blakus robežkontroles punktiem izvietot konteinerus.”

Brīvprātīgie par katru viņu redzeslokā nonākušo ukraini aizpilda anketas. Tas ļaus apkopot precīzu statistiku. Jau tagad skaidrs, ka gandrīz visi Latvijai neplāno palikt un dodas uz Poliju, Vāciju un citām Eiropas valstīm gaidīt kara beigas vai veidot jaunu dzīvi tur. Daļa plāno doties uz Ukrainas brīvo daļu.

Motivācija tiem, kas šeit ierodas, ir dažāda. Frontes līnijas tuvošanās, izpostītas mājas, bailes no krievu okupācijas. Ir daudz arī Luhanskas un Doņeckas apgabalu iedzīvotāju, kas mēnešiem ilgi slēpušies no mobilizācijas.

“Cilvēks vakar stāstīja – viņš redz, ka kilometru no mājas gāžas raķetes, sprādzieni, mājām vairs nav stiklu. Cilvēki bēg no kara pārsvarā,” sacīja biedrības “Tavi draugi” brīvprātīgais Iļja Deņisovs.

Aleksandrs piekrita sarunai, bet lūdza viņa seju nerādīt, jo Krievijas okupētajā Zaporižjā palikuši vecāki. Viņš baidās par viņu drošību, ja kļūs zināms, ka dēls aizbēdzis. Septembra beigās Krievijas armija apšaudīja civiliedzīvotājus, kas mēģināja bēgt uz Ukrainas kontrolēto teritoriju. Nogalināja 23 cilvēkus.

“Pēc “referenduma” aizgāja ļoti daudz baumu par mobilizāciju. Es baidos, es negribu iet karot par Krieviju. Tas ir loģiski. Ukrainā šobrīd tādi kā es nav vajadzīgi. Ja mēs būsim vajadzīgi, mēs brauksim uz Ukrainu aizstāvēt savu valsti. Mēs gaidījām divas diennaktis, bet cilvēki, kas ir mašīnās, gaida nedēļu. Kamēr mēs gaidām, mēs paši pierakstāmies rindā. Kā cilvēki izdzīvoja. Taisīja savdabīgas teltis no zariem un plēves. Tur pūta vējš, mūs mērcēja vējš,” stāsta Ukrainas pilsonis.

Volodimirs vienreiz no kara jau bēga – pirms astoņiem gadiem, kad sākās karš Donbasā. Vairākus mēnešus kopā ar meitu kā brīvprātīgais palīdzēja cietušajiem Harkivā. Devās apsekot vecāku īpašumu okupētajā daļā, no turienes valsti pameta: “Es esmu Luhanskas apgabala Severodoņeckas iedzīvotājs, kuras vairs nav. Mēs no turienes izbraucām 2014. gadā uz Harkivu ar ģimeni. Ģimene man ir liela. Man ir lieliska sieva, kas man dzemdējusi piecus bērnus, četras mazmeitas. Tieši tagad, pēc pusstundas sieva ar divām meitām izbrauc no Harkivas.Es izbraucu no nekontrolētās teritorijas, izbraucu 29. datumā no Zaporižjes, bet 30. datumā to krievu karavīri apšaudīja. Tur bija ļoti daudz upuru. Mēs bēgam ne tāpēc, ka mēs nemīlam Ukrainu, bet tā sanāca. Bet mēs visi esam ukraiņi.”

“Nekā personīga” Grebņevā bija otrdien. Jau trešdien un ceturtdien ukraiņu plūsma pāri robežai apsīka. Zināms, ka cilvēki sasēdināti autobusos un kravas auto un aizvesti prom. Igauņu robežsargi ar drona palīdzību pārliecinājušies, ka otrā pusē cilvēku rindu vairs nav.

Kristaps Eklons: “No visas Krievijas pierobežas zonas ar Latviju un Igauniju ir visi ukraiņu bēgļi aizvesti projām. Ja iepriekš nāca tūkstots, līdz pat pusotram tūkstotim dienā, Latvijas gadījumā 300 – 400 cilvēku dienā, tad šobrīd viņu nav. Viņi visi ir aizvesti projām un mums nav skaidrības, uz kurieni, un kas notiek otrā pusē robežai.”

Nekā personīga: “Tas ir diezgan šausminoši.”

Kristaps Eklons: “Kāpēc? Varbūt viņi ir aizvesti uz siltām izmitināšanas vietām. Zinot, ka ir ārā plus pieci grādi, vairs nav vasara. Pagaidām mums nevajad sacelt ažiotāžu tur, kur viņas nav. Pienāks kāda informācija, ka tur viss notiek ne tā kā vajag, informēsim starptautiskās organizācijas.”

Pie robežas ar Igauniju bijuši novērti armijas daļu autobusi. Arī Latvijas brīvprātīgie “Nekā personīga” stāsta par gadījumu trešdien, kad kādā grupā tika nodalīti vīrieši, kam paziņoja, ka viņi tiek mobilizēti. Konkrētajā gadījumā sievietēm ļāva pāriet robežu, un vēlāk arī pārējos tomēr palaida uz Latvijas pusi.

Starp cilvēkiem, kas pazuduši no pierobežas, ir arī bērni, sirmgalvji, mājdzīvnieki. Pēc “Telegram” grupām, kur ukraiņi apmainās ar informāciju par situāciju uz robežas, redzam, ka ziņu no aizvestajiem nav. Tie, kas pie robežas ierodas tagad, raksta, ka rindu nav, bet citi, kas turp dodas tagad vai plāno to darīt, jautā, kur tad palikuši tie simti cilvēku, kas iepriekš gaidīja, un nekādas atbildes nav. Tas liek izdarīt pieņēmumu, ka viņiem ir atņemti telefoni.

Pagaidām nav arī ziņu, ka kāds no trešdien vai ceturtdien aizvestajiem būtu tomēr atvests atpakaļ robežas šķērsošanai. Iespēja noskaidrot kaut ko par viņu likteni ar publiski pieejamiem rīkiem, ir minimāla. Piemēram, satelītu attēli nav izmantojami, jo tajās dienās debesis klāja mākoņi.

Caur Krievijas un Latvijas robežu kopš gada sākuma iebraukuši 180 000 Ukrainas pilsoņu.