• Tweet

Pēc lieliskās uzvaras, kas Latvijai atnesa pirmo medaļu Londonas olimpiskajās spēlēs, Jānis un Mārtiņš bija noguruši, taču pacietīgi izturēja jautājumu krustugunis. Pagaidām, kamēr medaļas vēl nav saņemtas un aptaustītas, tām noticēt grūti, taču – prieks par sasniegto ir neizmērojams.

“Kad mēs ar Sašu sākām spēlēt, tas bija viņa mērķis – tikt uz olimpiādi. Lielākā daļa tam neticēja, jo pludmales volejbols Latvijā tolaik bija citā līmenī – nekādu lielu sasniegumu nebija, un cilvēki par mums smaidīja, sak – lai jau trenējas. Taču mēs trenējāmies un tur arī tikām,” atceras Pļaviņš. “Domāju, katra sportista mērķis ir olimpiskā zelta medaļa, bet visi to nevar izcīnīt – jo zelta medaļa ir tikai viena, bet iespējas to izcīnīt – tikai dažas. Tā ka jebkura iegūta medaļa – uzskatu, ka tad sportista karjera jau ir izdevusies. Manējā vēl ir tikai pusē, jo astoņus gadus es noteikti vēl spēlēšu. Redzot, kā cilvēki spēlē līdz 39 – man kā aizsargam varbūt ir pat visi 12. Skatos uz Emanuelu, kurš ir mans elks un redzu, ka var saglabāt ļoti labu fizisko sagatavotību. Ja viņš var – domāju, es arī varu. Tiesa, tajā vecumā jau vajag blakus tādu riktīgo mežoni. Bet Latvijā garie cilvēki nav pludmales volejbolā. Ceru, ka tas mainīsies un daudzi tagad gribēs, un, kad man pašam būs 35 – es noteikti meklēšu kādu 20 gadus vecu, garu čali, ar ko trenēties, lai tiktu uz olimpiādi. Kamēr jauns, var skriet, bet arī Jānis atzīst – uz viņu mazliet uzspēlēja, un tas bija grūti.”

Pļaviņš uzskata, ka gūt panākumus Londonā palīdzējis statuss – pretinieki nenovērtēja latviešu izredzes, un gandrīz visi par to samaksāja. “Neviens no mums negaidīja medaļu. Visu laiku bijām devītie, un neviens nedomāja, ka pēkšņi olimpiādē uzlīdīsim augstāk. Taču šeit sanāca uzvarēt vēl trīs spēles vairāk,” gandarīts spēlētājs. “Šis mums sanāca kā sapņu turnīrs. Arī pret brazīliešiem – ja būtu mazliet vairāk sākumā ticējuši, varbūt… Jo otrajā setā jau ieķērāmies. Bija varianti! Ja būtu trešais… Taču tagad negribas prātot, kā būtu, ja būtu – tagad ir labi! Domāju, mums izdevās tāpēc, ka esam jauni un cīnāmies par katru bumbu, neviens no mums neko negaidīja un – šeit ir dziļas smiltis. Tas spēlētājiem lika daudz taisīt māņsitienus, kas man deva daudz iespēju dabūt bumbas aizsardzībā. Jo spēka sitienus var dabūt tikai gadījuma pēc.”

Šodienas spēlē pretiniekus atkal izdevās nokausēt. “Bloks šeit nav tik agresīvs, arī viņu aizsargs ir vecāks par mums, un, lai mūs vinnētu – viņiem bija jāskrien. Izvēlējāmies tādu pašu taktiku kā pirmajā mačā – nelauzties, bet galvenais labi paņemt servi, uzcelt un gudri nolikt. Šodien tas tik labi nesanāca, kas arī saprotams, taču kopumā – izdevās. Akurāti, pa maliņām – tas nostrādāja. Tas arī lauza pretinieku – kad uzsit pa pirkstiem vieglu bumbu un tā izlido autā. Domāju, arī Jānis vienā brīdī jau ielūza, jo garais viņam visu laiku sita pa pirkstiem, un tad ir tā sajūta – it kā ir, bet beigās – tomēr nav.” Pēc zaudēta pirmā seta otrajā rezultāts vienubrīd jau bija 3:8. “Sajūtas tobrīd bija… nepatīkamas. Izlaidām pirmā seta galotni, un tāpēc neizdevās arī otrā seta sākums, kamēr viņi bija uz viļņa. Taču tad paņēmām pārtraukumu, mierīgi apsēdāmies, vienojāmies – kur servēt garajam, mazo tikai šad un tad pārbaudīt, uzservēt asāk. Viņiem sākās problēmas ar uzņemšanu un spēle izlīdzinājās vienā acu mirklī. Pāris bloku, aizsardzība – un viss sāka mainīties. Domāju, ka sagura arī viņu bloķētājs Šuils. Ja sākumā sita ar spēku, trešajā jau sāka mānīt. Un tad jau atsitu gandrīz visas bumbas. Viņus tas salauza un tur tā starpība arī bija.”

Pļaviņš atzina, ka iegūtā olimpiskā medaļa ir sasniegums, ko tuvākajā laikā nepārspēt. “Šis ir mūsu karjeras labākais rezultāts un vismaz četrus gadus tāds arī paliks, jo nekas cits nespēj pārspēt olimpisko medaļu – vienalga, zelta, sudraba vai bronzas. Zeltu piesaukt varētu, taču šobrīd tas būtu muļķīgi, jo ir tik daudz komandu, kuras apspēlēt mums ir nereāli. Taču apstākļu sakritības dēļ vieni amerikāņi zaudēja, otrus – mēs vinnējām. Ar vāciešiem netikāmies, vēl ir divi brazīliešu pāri… Cik komandu jau es nosaucu, un tās ir tikai topa – vēl jau ir arī vidusmēra komandas, kas arī spēlē ļoti labi. Kaut vai tieši paši itāļi, kas vinnēja Dalhauzeru, taču zaudēja šiem nīderlandiešiem. Ja mums būtu pretī viņi – mums būtu daudz grūtāk. Taču šā turnīrā laikam zvaigznes debesīs sakrita mums par labu, un mēs to izmantojām par simts procentiem. Šajā gadā Pasaules kausa posmos savas iespējas bijām tik daudz reizes palaiduši garām, paliekot devītie, ka šī bija tā reize, kad izmantojām visu, ko varējām.”

Līdzīgi kā otram mūsu olimpiskajam pludmales volejbola pārim, skaidrības par turpmāko spēlēšanu kopā vēl neesot – lēmums tiks pieņemts pēc sezonas beigām. “Mums ar Jāni bija noruna, ka spēlēsim kopā līdz olimpiādei, un, tā kā tas nav sezonas pēdējais turnīrs – arī līdz sezonas beigām. Pēc tam arī runāsim, kas notiks tālāk. Sezonā ir bijuši grūti brīži, arī priecīgi. Šobrīd atrodamies uz pacēluma – vajag, lai emocijas vispirms nosēžas, un tad ar vēsām galvām domāsim,” atzina Mārtiņš. “Var teikt, ka šobrīd jau esam viena ģimene, un “ģimenes bizness” – tas jau ir sarežģīti.”

Avots: sportacentrs.com /Ingmārs Jurisons