• Tweet

Pēc saceltas jezgas un bažām par nespēju abonentiem atļauties preses piegādi Saeima rudenī steidzami lēma par grozījumiem Pasta likumā, lai nākamgad preses izdevumu piegāde notiktu par līdzšinējām izmaksām.

Kāpēc preses izdevēji joprojām nav laimīgi par piešķirto nepilnu sešu miljonu eiro dotāciju Latvijas pastam (LP) piegāžu kompensēšanai, kādi risinājumi meklējami ilgtermiņā un kādēļ nepieciešams institucionāls atbalsts arī drukātajiem medijiem, Neatkarīgās intervija ar Latvijas Preses izdevēju asociācijas izpilddirektoru Guntaru Līci.

Neatkarīgā: – Kāda ir situācija preses tirgū? Ir sākušās preses abonēšanas kampaņas, vienlaikus dzirdam par Rīgas Laika finansiālajām problēmām. Problēmas ir tikai nišas produktiem vai arī plašāka patēriņa un auditorijas izdevumiem?

Guntars Līcis: – Tādiem nišas produktiem kā žurnāliem problēmas varbūt nav tik lielas kā avīzēm, kurām informācijas ātrums, ar kādu drukātais medijs nonāk pie lasītāja, ir ļoti būtisks. Var jau teikt, ka avīzēm vairāk jāpievēršas analītikai, izmeklējošai žurnālistikai, bet manā skatījumā ir ļoti svarīgs laiks, kad laikraksts nonāk pie lasītāja. Un tur redzu lielu problēmu. Tas, ka laikrakstam būtu jānonāk pie lasītāja līdz plkst. 8 no rīta, tā ir ābece. Jo, ja šodien kaut kas notiek, tad preses vieta ir būt klāt šajā notikumā, uzzināt par to, to saprast, uzrakstīt objektīvu informāciju. Tad cilvēks, to izlasījis no rīta, dodas uz darbu un ir gatavs apspriest, interpretēt to, kas noticis vakar.

– Bet vai nav mainījušies paradumi? Strādājošie no rīta tiešām lasa avīzi vai tomēr drīzāk ieslēdz radio vai TV, ātri pabrokasto, varbūt iemet aci datorā un kādā interneta portālā? Varbūt vecākā paaudze, kurai nav jāsteidz un darbu, vairāk lasa papīra avīzi?

– Droši vien kaut kas ir mainījies, bet pilnīgi droši varu pateikt, ka, ja cilvēks avīzi saņem plkst. 17, tad tai nav pilnīgi nekādas nozīmes! Tā ir jāsaņem no rīta! Ja viņš to neizlasīs mājās, varbūt paņems līdzi uz darbu, izlasīs pa ceļam autobusā vai lasīs darbā pie galda. Jebkurā gadījumā viņam šī informācija būs. Atnākot pēcpusdienā mājās, kad viss jau pa dienu ir apspriests, tai vairs nav nozīmes, rīt par to vairs neviens nerunās. Informācija pie lasītāja ir nonākusi novēloti, un ne tikai tāpēc, ka elektroniskie mediji ir aizsteigušies priekšā, bet tāpēc, ka tā piegādāta novēloti.

– Kur ir lielākās problēmas ar savlaicīgu preses piegādi?

– Manuprāt, Jelgava un Rīga ir tikai tās divas vietas, kur presi piegādā, kā tas paredzēts līgumā, līdz plkst. 8. Citur tas notiek plkst. 12, plkst. 14 dienā, lauku teritorijā – līdz dienas beigām. Tur šī informācijas aprite ir savādāka, bet rajona pilsētā pusdienlaikā piegādāta avīze ir bezjēdzīga – cilvēki pa dienu lielākoties ir darbā.

– Ko par to saka Latvijas pasts (LP)? – Atbildes ir ļoti neizprotamas. LP saka: ja gribat, lai piegādā 8 no rīta, jums tas maksās divreiz vairāk, jo pastniekam tad būtu jāiet divas reizes – no rīta un pēc tam, kad ir sagatavoti vēl citi sūtījumi, kurus LP saņem vēlāk. LP saņem vairāk nekā 5 miljonus eiro no valsts, 2,7 miljonus no izdevējiem, kopā apmēram 7,5-8 miljonus – ja par to nevar piegādāt presi no rīta, nezinu, cik būtu jāmaksā, lai to piegādātu laikus. Divreiz vairāk? Tas nav reāli!

– Par 7-8 miljoniem eiro varbūt kāds privāts komersants var piegādāt laikus?

– Tas atkal ir provokatorisks jautājums? Šos piecus miljonus izdevēji neredz kā savas ausis, jo šo naudu maksā LP kā «kompensāciju par zaudējumiem, kas rodas ar šā universālā pakalpojuma sniegšanu». Ja šo kompensāciju dotu izdevējam, mēs visdrīzāk būtu atraduši kādu, kas būtu gribējis šo darbu paveikt. Bet, domāju, valsts ir gatava maksāt šos miljonus drīzāk tāpēc, ka valsts apzinās, ka tai ir vajadzīga tāda infrastruktūra, kāda ir LP. Tā nav subsīdija izdevējiem, tā ir LP infrastruktūras uzturēšanas subsīdija. Ja nebūtu preses piegāžu, tad LP būtu jāatlaiž vairāki simti pasta darbinieku, samazinātos nodaļu skaits – LP nebūt neizskatītos tā kā šodien un nevarētu arī citas piegādes veikt tik ātri un kvalitatīvi. Tāpēc var apgalvot, ka tie drīzāk ir infrastruktūras uzturēšanas izdevumi.

– Ja jau ar preses izplatīšanu lielā mērā tiek uzturēta LP dzīvotspēja, infrastruktūra, tad vajadzētu tomēr šo pakalpojumu sniegt tādu, kāds izdevējiem ir nepieciešams.

– Tieši tā!

– Ja viņi to nespēj un ja pakalpojums «avīze pēcpusdienā» neapmierina, kur ir risinājums? Nevar ilgi dzīvot pēc principa – kaut kā jau jādzīvo! Esat meklējuši kopīgi kādus risinājumus, rēķinājuši, cik dārgi būtu piegādāt laikā?

– Esam rēķinājuši, izmaksas būtu ievērojami lielākas un mums nepaceļamas.

Bet par LP piedāvātajiem risinājumiem brīžiem gribas saķert galvu. Minēšu piemēru, kā Dobeles laikraksts Zemgale nogādā avīzi LP. Ir 7-8 vietas Latvijā, kur drukā laikrakstus – Rīgā, Liepājā, Ventspilī, Dobelē, Rēzeknē, Talsos, Madonas drukāšanas iekārta ir Jēkabpilī. Normāli būtu, ja no šīm drukāšanas vietām avīzi aiznestu pāri ielai uz LP, no kurienes to izplatītu. Bet tā nenotiek! Loģistika ir ļoti interesanta. Savulaik Dobeles avīzi drukājām Jelgavā un vedām uz Dobeli, jo šķiroja Dobelē, no kurienes iznēsāja pa Dobeles rajonu. Es kā laikraksta līdzīpašnieks ierosināju iegādāties savu drukājamo mašīnu, lai avīze nav jāvadā šurpu turpu un nav lieku izdevumu. Nopirkām, pāris gadus pastrādājām, un LP teica: mums ir jāoptimizē darbība un turpmāk jums laikraksts būs jāved uz Jelgavu, kur ir šķirošanas punkts.

– Lai vestu pēc tam atpakaļ uz Dobeli?

– Jā. Tā esot lētāk. Labi, vedām uz Jelgavu. Tad kādu dienu LP paziņoja, ka turpmāk mums laikraksts būs jāpiegādā uz Rīgu. Ironizēju: varbūt tad uzreiz uz Daugavpili? Uz iebildi, ka tie ir lieli papildu izdevumi, mani mierināja: neuztraucieties, mūsu mašīna brauc garām jūsu tipogrāfijai, paņems avīzi, nekas nebūs jāmaksā. Vēlāk saņēmām no LP paziņojumu, ka esam privileģētā situācijā, ka LP par velti mums ved avīzi uz Rīgu. Cenšos stāstīt, ka tas notiek tādēļ, ka tas, manuprāt, ir stulbums, vest uz Rīgu un tad atpakaļ, bet, ja par velti, tad esmu gatavs stulbumu pieciest. Atbilde bija, ka, lai par to nebūtu jāmaksā citiem izdevējiem, mums jāmaksā apmēram 27 eiro par reizi. Gadā tas būtu ap 4000 eiro – tā ir ievērojama nauda tikai par to, lai avīzi pavizinātu uz Rīgu un pēc tam atpakaļ uz Dobeli. Uz jautājumu, vai ir kāds lētāks risinājums, saņēmu atbildi: tas maksās apmēram 11 eiro, ja jūs mums avīzi nododat no plkst. 16.30 līdz 17. Tas nozīmētu, ka man tā plkst. 12-13 jānodod tipogrāfijā! Tad par ko mēs rakstīsim?

– Par aizvakardienu.

– Par aizvakardienu, lai saņemtu parīt pēcpusdienā. Piedāvāt ko tādu spēj tikai cilvēks, kas pilnīgi neko nesajēdz no avīzes biznesa, no tā, kā notiek informācijas aprite! Atteicāmies no LP pakalpojumiem un vedīsim uz Rīgu paši – man mašīna turp un atpakaļ, reizēm vēl vedot kaut ko citu, sanāk lētāk nekā 27 eiro, un labāk samaksāju savam cilvēkam. Grūti saprast, kā LP tas izmaksā 27 eiro, ja tā mašīna iet garām un ir jāiekrauj piecas paciņas?

Laikā, kad rit abonēšanas kampaņa, lai lasītāji vēlētos abonēt laikrakstu, ir ļoti svarīgi, lai tas nonāk pie viņiem solītajā laikā. Bet tas nereti ne tikai nenonāk laikā, bet vispār nenonāk! LP veic reorganizāciju Kurzemē, un tās laikā, un tieši abonēšanas kampaņas laikā notiek dažādas ķibeles. Man ir zvanījuši kolēģi no Tukuma, kuriem cilvēki daudzkārt sūdzas, ka nav saņemtas avīzes. Ja taisi reorganizāciju, tad vispirms notestē un dari tā, lai nav tādas ķibeles! Zvana Ventspils kolēģi, saka, ka vienu dienu krievu valodā iznākošā avīze vispār neatnāk pie lasītājiem, pēc kāda laika – atkal! Kad jautājam, kur avīze palikusi, tā nav atrodama. LP atruna ir: izdevējs nav izdevis avīzi! Izdevējs ir izdevis, avīze ir aizvesta uz šķirošanas punktu. Arī Talsos bijušas problēmas. Šādas ķibeles grauj gan avīzes prestižu, gan vēlmi abonēt avīzi. Žurnāliem ir labāki rezultāti, jo tur ir mazāk aktuālās informācijas un nokļūšanas laiks līdz lasītājam nav tik būtisks.

– Kad Saeimas komisijā sprieda par likuma grozījumiem un pasta piegāžu dotācijas turpināšanu, izskanēja viedokļi, ka šis ir labs žests, lai stiprinātu Latvijas mediju darbību un neatkarību, kā arī nodrošinātu pasta pakalpojumu pieejamību līdzšinējā apjomā iedzīvotājiem gan reģionos, gan pilsētās. Klausoties jūsos, šķiet, ka līdz mediju darbības un neatkarības stiprināšanai te ir ļoti tālu.

– Jā, tas tika darīts ar šādu žestu, bet realitātē tas izpaužas citādi. LP ir jāuztur sava infrastruktūra, bet preses darbību, pirkšanu veicinoši pasākumi ir ļoti minimāli. Ja arī preses piegāde kādā rajonā tiek uzlabota no 15 uz 12, tas ir tikai labs žests, bet lasītājam atšķirība no tā ir maza. Un nereti arī šajā laikā nesanāk.

– Šis Saeimas pieņemtais risinājums ir tikai nākamajam gadam. Ir bažas par to, kas būs pēc tam? Kādi varētu būt ilgtermiņa risinājumi?

– Bažas ir. Ilgtermiņa risinājums arī ir ar bažām, jo industrijā rezerves nav. Izdevēji dzīvo no rokas mutē, gada rezultāts ir tuvs nullei – ja kādam izdevējam ir pāris tūkstoši vai 10 tūkstoši eiro peļņa, tā nav nauda, no kuras var kaut ko ieguldīt. Ar esošo apgrozījumu un lasītāju skaitu ir grūti to sagaidīt lielāku. Bet medijiem, tostarp rakstītajam vārdam, tomēr ir ļoti liela nozīme valsts drošības kontekstā, ne velti Kultūras ministrijā tika izveidota speciāla Mediju politikas nodaļa.

– …kura hroniski cieš no darbinieku trūkuma.

– Jā, jo jautājumi ir ļoti sarežģīti. Darbiniekus, kuri tur līdz šim strādājuši, es gribētu uzteikt par viņu pašaizliedzību un to, kā viņi ir centušies risināt problemātiskos jautājumus.

Viens no risinājumiem ir pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likmes samazināšana presei.

Latvijas Preses izdevēju asociācija to rosinājusi samazināt līdz 5%. Nav dzirdīgas ausis?
Ausis ir dzirdīgas, bet pagaidām risinājuma nav. Vismaz finanšu ministrs Jānis Reirs teica, ka šogad to nevar darīt, jo ir vienošanās neaiztikt nodokļus. Mēs to respektējam, vienlaikus ceram, ka pie pirmās iespējas tas tiks iestrādāts. Jautājumu uzturam karstu. Ja PVN preses izdevumiem samazina, parādās līdzekļi, tad varam limitēt LP piegāžu tarifu palielinājumu, piemēram, to celt par 10% gadā.
Bet arī tas, kādas izmaksas tiek iekļautas Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas aprēķinātajā LP piegāžu tarifā, mūs dara uzmanīgus, jo tur ir proporcionāla sadale. Es gribētu tomēr runāt par tīrajiem preses piegādes izdevumiem, uz ko nevajadzētu attiecināt LP infrastruktūras uzturēšanas izdevumus, ko sedz valsts. Šobrīd, kad LP prasām piegādāt avīzi, tas saka, ka tas viņiem rada zaudējumus! Kā papildu pasūtījums var radīt zaudējumus? Ja pastnieks sēž nodaļā ar tukšu somu, tad zaudējumu nav, ja es viņam nododu divas avīzes, tad viņam ir zaudējumi? Tas, kurš iedod trīs avīzes, rada vēl lielākus zaudējumus? Tā ir nepareiza pieeja! Ir jākonstatē infrastruktūras uzturēšanas izmaksas, un tad mēs liekam klāt visus pakalpojumus, kādus pasts var sniegt, un tad valsts var pamazām atbrīvoties no kādām infrastruktūras uzturēšanas izmaksām.

– Ilgtermiņā risinājumus vajadzētu iestrādāt likumā, lai nav gadu no gada atkal jāzīlē, kā būs, lai neesat atkarīgi no tā brīža koalīcijas labvēlības. Varbūt kāds vēl izdomās, ka prese tehnoloģiju laikmetā vispār nav vajadzīga!

– Tieši tā, tas būtu jāiestrādā likumā, ja gribam lai mediji, jo īpaši reģionāli, izdzīvotu. Jau dzirdu no dažiem kolēģiem, kuri saka, ka viss, pietiek, tas nav nekāds bizness, nekāda prieka, ja peļņa ir pāris tūkstoši, kuri vēl jāsadala uz vairākiem īpašniekiem! Mēs zaudēsim tos reģionu medijus, kuru īpašnieki, vadītāji nonākuši pirmspensijas, pensijas vecumā, viņi vienkārši avīzi slēgs.

– Ir jau reāli šādi plāni?

– Negribu būt bada dzeguze, bet divi kolēģi tā ir teikuši.

– Grasās slēgt avīzi jau ar jauno gadu?

– Ar jauno gadu vēl ne, bet skatīsies, kā ies ar abonēšanu. Pāris tūkstošu gada peļņa nav bizness. Lai varētu runāt par mediju daudzveidību, dzīvotspēju, lai izdevēji netaisa tos ciet, it īpaši reģionos, ir vitāli nepieciešams valsts institucionālais atbalsts. Nevis caur kaut kādu fondu dalīt līdzekļus laikrakstu saturam, bet piešķirt izdevējam līdzekļus pēc kādiem izmērāmiem kritērijiem, piemēram, pēc darbošanās ilguma mediju tirgū, darbinieku vai aktīvu žurnālistu skaita, laikraksta tirāžas un citiem parametriem. Uztaisot vēl kādu korelāciju, varētu piešķirt noteiktu subsīdiju, kuru izdevējs var izmantot pēc saviem ieskatiem – varbūt tā nauda vairāk konkrēta raksta rakstīšanai vajadzīga vai mašīnas iegādei, lai žurnālisti var aizbraukt uztaisīt interviju uz laukiem, varbūt vajadzīgi līdzekļi degvielai, datoriem vai kam citam. Ja valsts uzskata, ka tai mediju daudzveidība ir nepieciešama, tostarp, reģionos, ir nepieciešams šis institucionālais atbalsts.

– Līdzīgi kā partiju finansēšanā ir kaut kāda summa par katru nodoto balsi, tā arī medijiem – pēc noteiktiem parametriem.

– Šādus miljonus, kā partijas dala sev, mēs neceram saņemt! Būtu priecīgi, ja šis institucionālais atbalsts būtu kaut vai 20-30 tūkstoši gadā vienam reģionālajam medijam, nacionālajiem – vairāk, jo apjoms un intensitāte ir augstāka, vai cita daudzmaz saprotama summa, par ko izdevējs var nedaudz atsperties.

– Ja valsts dod finansējumu elektroniskajiem medijiem – ne tikai sabiedriskajiem medijiem, bet arī sabiedriskā pasūtījuma veidā komercmedijiem, tad nebūtu tikai godīgi piešķirt kaut kādu atbalstu, sabiedrisko pasūtījumu vai vienalga, kā to nosaukt, arī presei?

– Jā. Manuprāt, prese arī veic šo sabiedrisko pasūtījumu, jo īpaši reģionālā, kura informē par to, ko neraksta neviens cits medijs. Politiķi dažkārt atmet: «Pārejiet uz digitālo saturu!», bet, kad viņiem pajautā, kas par šā satura veidošanu maksās, tad ir izbrīns: «Kas tad tagad par to maksā?» Tagad par to maksā lasītājs, abonējot laikrakstu un reklāmu tajā. To pārcelt uz internetu nav tik vienkārši. Un portālu ir daudz, un tas ir cits informācijas kanāls. Nevar pateikt – kino mums nav vajadzīgs, jo ir taču televīzija! Katram ir sava vieta, sava auditorija un pieeja. Jautājums ir, vai valstij vajag, lai šī informācija ir objektīva vai pastarpināti pirkta – ja nav resursu, meklēs sponsorus, kas informāciju pirks.

– Atkal varam vilkt paralēles ar partiju finansēšanu. Partijas sev piešķir dāsnu papildu finansējumu, sakot, ka vajag vairāk valsts naudas, lai tās kļūtu neatkarīgākas no sponsoriem. Te ir tas pats!

– Tieši tā, viens pret vienu!

– Pirms pusotra gada mēs runājām par Mediju ētikas padomes izveidi, kura darbojas apmēram pusgadu. Kā vērtējat tās pienesumu?

– Esam darbības sākumā, ir pietiekami daudz izaicinājumu un pārdomas, kā ir labāk, pareizāk, kā ir jāvērtē, lai ņemtu vērā visas nianses. Man ir prieks, ka padomē esošie deviņi cilvēki ar dažādiem uzskatiem, attieksmi pret dažādiem procesiem sabiedrībā, ar dažādu izglītības virzienu spējam pie viena galda izvētīt jautājumu no dažādām pusēm un rast kopīgu atbildi medijam vai aizskartajai pusei.

– Par kādiem jautājumiem ir biežākās sūdzības?

– Darba ir bijis daudz, detaļas neatklāšu, bet jau mūsu mājaslapā minēts, ka biežāk nācies risināt jautājumus, kur saduras vārda brīvība un tiesības uz privātumu, šķetināt situācijas, kas izriet no medija un lasītāja atšķirīgās izpratnes par kvalitatīvu žurnālistiku. Viedokļu apmaiņa ir ļoti koleģiāla, dažkārt ir ļoti argumentēti jāpasniedz savs viedoklis, lai pārējie to varētu pieņemt. Lai lēmuma pieņemšanai nepieciešamas sešas no deviņu padomes locekļu balsīm, mums vispār nav bijis neviens balsojums, kur kāds būtu pret, vienīgi varbūt atturas, lai nenonāktu interešu konfliktā. Varbūt ar laiku būs arī pretrunīgākas lietas, bet pagaidām ir liela vienprātība, kad formulējam viedokli. Dodam padomu, ko medijam vajag izdarīt, lai problēmsituācijas neatkārtojas, lai tiktu pievērsta uzmanība kādām iepriekš nepamanītām niansēm, kas palaistas garām.

– Jūsu darba rezultāts ietekmē konkrēto situāciju, mediju vai aizskarto personu, vai tam ir plašāka rezonanse? Vismaz, kad padome tika plānota, bija cerības, ka tā veicinās mediju nozares attīstību un atbildību, uzlabosies nacionālais saturs, sabiedrība vairāk uzticēsies medijiem.

– Katru no šiem lēmumiem ir solis šajā virzienā, ievērojot mūsu norādes uz kļūdām, sekmēs arī kvalitātes kāpumu, uzticēšanos. Man ir liels prieks, ka šī nav valsts ierēdņu institucionāla organizācija, kura pēc sausiem kritērijiem gāna un lamā medijus. Mēs paši par sevi runājam. Arī mediju attieksme ir saprotoša, uz aizrādījumiem neseko spuras gaisā – mēs tagad stājamies no šī pulciņa ārā!

– Tomēr padomei ir valsts finansējums – 53 254 eiro ik gadu. Kam tie tiek lietoti, ja netiek lietoti padomes locekļu algošanai?

– Mēs strādājam absolūti par velti, arī telpas mums piedāvā Rīgas Ekonomikas augstskola. Kā tiek izlietots šis finansējums, jāprasa valdei, nebāžu tur degunu.

Foto: F64