• Tweet

Intervija ar jauno satiksmes ministru, vienu no pieciem bezpartejiskajiem valdības ministriem Aivi Roni.

– Kā no ārlietu ministra kļuvāt par satiksmes ministru? Satiksmes lietās līdz šim īpaši neesat specializējies. Teorētiski varētu uzņemties vadīt jebkuru ministriju?

– Nē, gluži jebkuru ministriju ne. Visi redzējām, kāds bija valdības veidošanas process – tā laikā vienā dienā saņēmu zvanu no Ministru prezidenta Valda Dombrovska ar uzaicinājumu būt par satiksmes ministru. Parunājot ar premjeru un saprotot, ko viņš gaida no šīs valdības un no Satiksmes ministrijas, tās pārziņā esošajiem valsts uzņēmumiem, piekritu. Iepriekšējie satiksmes ministri arī nebija konkrēti satiksmes speciālisti, bet viņi ir bijuši labi satiksmes ministri.

– Tātad sakāt, ka gan Uldis Augulis, gan Ainārs Šlesers bija labi satiksmes ministri?

– Viņi ir atstājuši arī labu mantojumu. Ir kaut kādas lietas, kas varbūt subjektīvu vai objektīvu iemeslu dēļ nav izdevušās, bet katrs no viņiem satiksmes jomā, SM pārziņā esošajās jomās izdarījis labus darbus. Mēs joprojām reģionā esam konkurētspējīgi pārvadājumos ostās, dzelzceļā, auto un gaisa satiksmē. Mēs ne tikai neesam zaudējuši konkurētspēju, bet šajos krīzes gados esam saglabājuši darba vietas, uzturējuši infrastruktūru labā kārtībā, daudzās jomās to arī attīstījuši. Varētu teikt, ka te ir bijusi domāšana par ilgtermiņa attīstību valsts un SM pārziņā esošajās jomās, te ir bijusi kontinuitāte. Kas attiecas uz katra ministra laika posma politisko situāciju valstī, tās ir bijušas atšķirīgas, un, protams, politiskā konjunktūra, budžeta situācija atstājusi iespaidu uz šo ministru lēmumiem.

– Premjers jums argumentēja, kāpēc jūs esat izvēlēts tieši par satiksmes ministru? Partijas nespēja vienoties par to, kam to atdot, vai, kā izskanējuši viedokļi, tāpēc, ka partijām ir īss speciālistu soliņš, trūkst labu kadru? Vai arī tiešām atstāts mantojumā kas tāds, par ko partijas baidās uzņemties atbildību? Varbūt jau jūtat deguma smaku?

– Premjers sarunā neminēja iekšpolitisko argumentāciju, to atstāju viņa ziņā, ja tāda ir bijusi, kas varētu būt, ņemot vērā šīs koalīcijas veidošanas procesu. Noteikti viņa lēmumā uzaicināt mani šajā darbā ir iekšpolitiski faktori. Tajā pašā laikā premjers arī saredz, ka, lai uzturētu konkurētspēju satiksmes jomā gan valstij kopumā, gan valsts uzņēmumiem, privātajam sektoram, individuāli iedzīvotājiem, nepieciešams dažādiem infrastruktūras projektiem meklēt papildu finansējumu, vai tas būtu Eiropas, vai privātais. Ārkārtīgi svarīgas ir arī starptautiskās attiecības, lai mēs piesaistītu savām ostām, dzelzceļam kravas. Tas ir tas, ko viņš man teica, kāds varētu būt mans pienesums šajā jomā.

– Jūs laikam tāds ļoti aizdomīgs tips, ka praktiski visas koalīcijas partijas par jums grib uzņemties atbildību. Sākotnēji tika minēts, ka tā būs kopīga Vienotības un Zatlera Reformu partijas (ZRP) atbildība, tad SM politiskā pārraudzība it kā piedāvāta Olšteina sešiniekam. Kā īsti šī pārraudzība notiek, notiks? Kā jums pašam tas ir interpretēts?

– Par ZRP pārraudzību neesmu dzirdējis. Tikai par Vienotības un šo sešu deputātu… Kā tas izpaudīsies? Domāju, tāpat kā līdz šim. Mēs ne pārāk bieži, tomēr regulāri tiekamies.

– Ar ko tieši?

– Esmu ticies ar pieciem no sešiem deputātiem, kas pie manis bija atnākuši. Tāpat regulāri tiekos ar premjeru, arī ar Vienotības frakcijas vadītāju Dzintaru Zaķi. Līdz šim gan nav bijis daudz par ko runāt, pārsvarā bija jārunā par valdības deklarācijas pildīšanu un tās rīcības plāna sastādīšanu. Ceru, ka šī sadarbība, saskarsme ar Saeimā ievēlētajām partijām izpaudīsies ļoti pozitīvi.

– Bet ir kāds pārraudzības mehānisms?

– Nē, nekāda īpaša mehānisma nav.

– Vai ir jau izvēlēts parlamentārais sekretārs? To deleģēs no sešnieka puses?

– Es vēl neesmu izvēlējies parlamentāro sekretāru, bet ceru gan uz šiem sešiem deputātiem, gan Vienotības frakciju, īstenībā arī visu koalīciju un opozīciju, ka satiksmes jomas jautājumi atbilstoši valsts interesēm tiks atbalstīti parlamentā. Satiksmes joma nav partejiska, tā ir valsts infrastruktūra, tur ir valsts uzņēmumi. Ceru, ka deputāti skatīsies uz šo jomu iespējami depolitizēti.

– Bet parlamentāro sekretāru izvēlēsieties atbilstoši savām simpātijām, vai tomēr sešnieks jums ko ieteiks?

– Izvēlēšos pēc kritērijiem, kuri būtu labi satiksmes jomai, tādu cilvēku, kurš par šo tēmu var labi runāt ar deputātiem, frakcijām, komisijās, kurš baudītu savu kolēģu uzticību parlamentā.

– Guntars Galvanovskis tāds nebija, kuru mēģināja virzīt sešinieks? (iepriekš bija Vienotības deputāts, tad biedrs ZRP, no kurienes tika izslēgts «par nesaskaņotu priekšvēlēšanu kampaņu»)?

– Guntars Galvanovskis no šā amata atteicās. Es ar Galvanovska kungu tikos, bet sapratu, ka viņam ir citi plāni dzīvē.

– Raudzīsieties parlamentāro sekretāru no esošajiem deputātiem?

– Es vēlētos, lai tas būtu deputāts.

– No kuras frakcijas?

– Esmu ļoti atvērts skatīties uz visām frakcijām, galvenais, lai tas kalpotu valsts interesēm.

– Starptautiskajiem aizdevējiem tā iepaticies pie mums, ka viņi Rīgā aizkavējās ilgāk. Vai viņu vizītes rezultātā vairāk konsolidēt nāksies arī SM? Kāds vispār izskatās 2012. gada budžets nozarei, ko ar to var, ko nevar izdarīt?

– Ceru, ka SM varēs pildīt visus tos uzdevumus, ko cilvēki ikdienā gaida, lai finansējums paliktu apmierinošā līmenī, lai cilvēki pēc iespējas mazāk izjustu diskomfortu. SM budžetā nemaz tik daudz jomu nav, kur vēl samazināt izdevumus – tas tiešā veidā skar iedzīvotāju intereses. Tie ir sabiedriskie pārvadājumi un ceļu uzturēšana.

– Liela daļa ceļu būvniecības tiek finansēta no Eiropas fondiem.

– Kā saka paši autoceļu būvētāji, tā nelaimīgā līkne mums līdzinās topošās nacionālās bibliotēkas siluetam – 2011. gadā ir gājis uz augšu Eiropas finansējums kopā ar mūsu līdzfinansējumu, izveidojot kalna virsotni, tagad krīt Eiropas finansējums un samazinās arī mūsu līdzfinansējums. Mūsu uzdevums ir atrast veidu, kā sabalansēt finanses, plānus, lai neciestu ne ceļi, ne to uzturētāji.

– Kāda ir vīzija, kādi Latvijas ceļi izskatīsies? No Latvijas Valsts ceļu pārvaldījumā esošajiem ceļiem ar melno segumu 2010. gadā 25% bija sabrukuši, ar grants segumu – 38%. Bruks tālāk vai salabos vismaz daļu?

– Valdības deklarācijā ir rakstīts, ka nebruks tālāk, ka visi rādītāji uzlabosies. Es neesmu pārāk optimistisks par mūs spējām ātri, radikāli kaut ko te mainīt, bet strādāsim, lai pēc budžeta izdevumu samazināšanas gadiem un līdzekļu trūkuma tomēr būtu vismaz pozitīva dinamika, lai plānošana būtu labāka. Varbūt arī kaut kas jāmaina aprēķinu metodikā, lai varētu svarīgākās valsts un pašvaldību satiksmes artērijas uzturēt pēc iespējas labākā stāvoklī.

– Valdība nesen mainīja pasažieru pārvadātāju zaudējumu kompensēšanas aprēķinu sistēmu, lai ar esošo kārtību motivētu pārvadātājus strādāt ar iespējami mazākiem zaudējumiem, tomēr nez vai tas pilnībā atrisinās pārvadātāju problēmas, kuri sūdzas par zaudējumiem, nelegālajiem pārvadātājiem. Maršrutu nav tik daudz, pieejamība sarūk, bet deklarācijā solīts «investēt lauku iedzīvotāju mobilitātes palielināšanā, uzlabojot ceļu un dzelzceļu infrastruktūru un apsaimniekošanu». Kas jūsu izpratnē ir «kvalitatīvie un pieejamie sabiedriskā transporta pakalpojumi», kādā līmenī tos nodrošināsiet?

– Mēs, pirmkārt, skatīsimies, lai dotācijas Pasažieru vilciena pārvadājumiem nedublētos ar pārvadājumiem autobusos, lai sanāk laba sinerģija. Arī iepriekšējās valdības to ir centušās darīt, tāpat kā tās mēģinājušas cīnīties pret nelikumīgajiem pārvadātājiem, ko arī mēs darīsim. Svarīgākais te ir darbs ar Rīgas pašvaldību un ap to esošajām pašvaldībām. Tā ir cīņa ar ēnu ekonomiku. Ir absurdi, ka valsts dotē pasažieru pārvadājumus, uzņēmums maksā nodokļus, un ir pārvadātāji, kas ne par kvalitāti, ne par standartu, drošību neatbild, visticamāk, nemaksā arī nodokļus.

– Bet kādā veidā jūs domājat ar viņiem cīnīties? Vienkārši stingrāk dūri uzsitīsiet uz galda represīvajās iestādēs, pieprasot aktīvāku darbību?

– Domāju, ka pašvaldības arī ir ieinteresētas risināt šo problēmu. Tikai represīvās metodes nekad nav risinājums. Protams, valstij vajag arī parādīt spēku un gribu, ka tā ir apņēmības pilna cīnīties ar nelikumībām, bet, domāju, sadarbībā ar pašvaldībām var atrast arī ļoti racionālus un ekonomiski pamatotus risinājumus.

– Ar nelegālajiem pārvadātājiem nedomājat tos, kas sapulcējas, piemēram, Jelgavā vienuviet, kur piebrauc autovadītājs, kas pats dodas uz darbu Rīgā un pie viena paņem vēl līdzbraucējos, solidāri sadalot degvielas izdevumus?

– Tas jāvērtē. Ir labāki speciālisti par mani, kas var pateikt, kurā brīdī cik cilvēku ir pieņemami, cik vairs ne.

– Tik, cik lien mašīnā.

– Mašīnā, kā zinām no anekdotēm, var ietilpt ļoti daudz. Tas, ka draugi kooperējas, braucot uz darbavietu, ir pat labi, jo samazina

sastrēgumus.

– Arī CO2.

– Arī, paldies! Bet ir pārvadātāji, kas to veic ne tā, kas pārvadā daudz vairāk cilvēku, kam tas ir bizness, nereģistrēts.

– Valdība zīmē diezgan optimistiskas prognozes par to, cik daudz tā iekasēs no ēnu ekonomikas. Kādu pienesumu te varētu dot SM? Ir jomas, kurās tā ir izteikta?

– Mums ir vispārējas ekonomikas struktūras problēmas valstī. Struktūra dažādu iemeslu dēļ šajos gados ir izkropļota, kas arī veicināja šo krīzi, un visās tautsaimniecības jomās radījusi necaurspīdīgus, nekonkurētspējīgus regulējumus privātajam sektoram. Nedomāju par kādām nelegālām lietām, kas varētu SM atbildībā un regulējumā esošajās sfērās notikt, bet veicināt to, lai privātais sektors jūtas komfortablāk, lai ienāk arī jauni dalībnieki tajā, lai viņiem ir skaidri regulējumi, spēles noteikumi. Caurspīdīgums, sadarbība starp ostām, ostām un dzelzceļu, starp ostām un pārvadātājiem…

– Bet tā nav gluži ēnu ekonomika.

– Tā nav. Bet neesmu īsti pārliecināts, ka bez minētajiem autobusu pasažieru pārvadātājiem vēl kaut kur manā atbildības nozarē tas būtu izteikti. Drīzāk runa varētu būt par to, lai valsts atvieglotu privātā sektora darbību, lai tam nav jāslēpjas un jāizdomā nevajadzīgas shēmas, apgrūtinot sevi un valsti, lai viņi varētu te ērti strādāt.

– Bet pat daļēji valsts uzņēmuma airBaltic piloti saņem algas no dividendēm ofšoru kompānijā, nemaksājot nodokļus. Tā, jūsuprāt, ir pieļaujama prakse?

– Par to arī runāju, lai šīs lietas kļūst pēc iespējas caurspīdīgākas. Domāju, ka airBaltic vadībai izdosies veiksmīgi attīstīt kompāniju, arī lidostu. Jau esam uz stabilizācijas ceļa. Rīgai tiešām ir ļoti lielas ģeogrāfiskas priekšrocības, lai tā būtu konkurētspējīga aviopārvadājumos. Ir nepieciešams atrast stratēģisku investoru gan airBaltic, gan lidostai.

– Iepriekšējās valdības lēmums par ieguldīšanu airBaltic pamatkapitālā, nepārdot kompāniju, viennozīmīgi bija pareizs?

– Tajā situācijā, kādā bija valsts un valdība, kad saasinājās situācija airBaltic, tas bija adekvāts lēmums. Protams, gaidīsim, ko jaunais airBaltic vadītājs Mārtins Gauss piedāvās, bet esmu pārliecināts, ka valdība sagaidīs no kompānijas pēc stabilizācijas fāzes tālāku attīstību.

– Nevajadzēja vadītā-ja izvēli atstāt jaunajai valdībai?

– Nē. Domāju, ka situācija tik strauji attīstījās, ka bija vajadzīgs lēmums. Kavēšanās norādītu uz lēmuma politizāciju. Šī ir ļoti svarīga nozare mūsu tautsaimniecībai, valstij. Lēmums drīzāk pat bija jāpieņem agrāk. Mans uzstādījums un vēlme ir redzēt pēc iespējas mazāku starppartiju politiskās cīņas ietekmi valsts pārvaldītajos uzņēmumos.

Pilnu intervijas tekstu lasiet šīsdienas laikrakstā NRA

Avots: nra.lv

---