• Tweet

Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete (Vienotība) intervijā Neatkarīgajai par Eiropas lauksaimniecības politiku un eirozonas nākotni, Latvijas valdības koalīcijas darbu un tās partiju politiskajām izredzēm.

– Kādas ir Latvijas izredzes saņemt lielākus tiešmaksājumus zemniekiem?

– Eiropas Komisijas priekšlikums bija palielināt tiešmaksājumus Latvijai no 35 līdz 52% no Eiropas vidējā līmeņa jeb 140 eiro par hektāru. Pēc mūsu intensīva, ar valdību kopīga darba pašreizējais Parlamenta atbildīgā referenta priekšlikums ir jau 172 eiro. Bet politiskās konsultācijas liecina, ka šo līmeni ir iespējams palielināt līdz aptuveni 200 eiro par hektāru. Mans iesniegtais likumdošanas priekšlikums paredz 210 eiro par hektāru. Galvenais, ka izpratne par to, ka atbalsta līmenis Baltijas zemniekiem ir radikāli jātuvina vidējam maksājumu līmenim ES, ir panākta. Problēma ir cita – kas vispār notiks ar Eiropas Savienības daudzgadu budžetu. Vesela virkne valstu ierosina to samazināt, ko var saprast krīzes apstākļos. Jautājums ir, kurām nozarēm tad atņemt līdzekļus – iespējams, konkurētspējas veicināšanai, iespējams, kohēzijai. Taču lauksaimniecības lobijs ir tik spēcīgs, ka šai nozarei līdzekļi jūtami nemazināsies.

Kad es sāku šo cīņu par tiešmaksājumu palielināšanu, es neticēju, ka mēs sasniegsim tik daudz. Es tiešām gāju ar pieri mūrī. Ja izdosies izcīnīt visu, kā iecerēts, es teiktu, ka tā bijusi ceturtā lielākā kauja manā dzīvē. Ja izdosies izcīnīt maksājumu 200 eiro par hektāru, tad tas būs būtisks pienesums Latvijas attīstībai. Svarīgi arī, ka EP Reģionālās attīstības komitejā tikko ir atbalstīts priekšlikums Latvijai noteikt augstākus maksimāli apgūstamo kohēzijas fondu līdzekļu griestus.

– Pēc tieslietu ministra Gaida Bērziņa demisijas jūs aicinājāt Nacionālo apvienību rīkoties atbildīgi un valstiski, nedestabilizējot situāciju? Esat gandarīta ar situācijas risinājumu?

– Nacionālā apvienība savas izpratnes ietvaros ir rīkojusies atbildīgi pēc tam, kad bija rīkojusies dīvaini. Šobrīd ir panākts iespējami labākais risinājums. Es kopumā situāciju izskaidrotu ar NA pieredzes trūkumu, lai arī to nekādi nevar attiecināt uz bijušo tieslietu ministru Gaidi Bērziņu. Es īsti neticu tam demisijas iemeslam, ko viņš nosauca – ebreju īpašumu restitūcijas jautājumu.

– Vai uzstādījums – nedestabilizēt situāciju par katru cenu – politikā vispār darbojas? Jo, ja noteikts politisks spēks tāpēc zaudē savu seju un būtiski atkāpjas no saviem principiem, arī tad ir vērts nedestabilizēt situāciju?

– Nedomāju, ka šī bija situācija, kur būtu jāpiekāpjas kaut kādiem būtiskiem principiem. Bērziņš savulaik bija ministrs Kalvīša valdībā, kura virzīja ebreju īpašumu restitūcijas jautājumu.

Es uzskatu, ka valdības stabilitātes jautājums ir jāaplūko plašāk, no valsts attīstības un stabilitātes viedokļa. Daudzās Eiropas valstīs politiskās elites joprojām neizprot situācijas nopietnību.

Man jāsaka atzinīgi vārdi šai koalīcijai, kurā ir divas politiski nepieredzējušas partijas (Nacionālā apvienība un Reformu partija), kas spēj saglabāt valdības stabilitāti. Šobrīd Latvija ir viena no retajām politiskās stabilitātes salām Eiropā. Mēs esam spējuši pieņemt lēmumus, kurus citas Eiropas valstis nespēj pieņemt. Turklāt atbalsts nozīmīgiem lēmumiem ir nācis ne tikai no koalīcijas partijām, bet arī no Zaļo un zemnieku savienības, kas ir konstruktīvā opozīcijā. Tā, manuprāt, ir jauna iezīme Latvijas politikā, kas parādījusies pēdējos piecos sešos gados, ka opozīcija mēģina atrast savu vietu valstij nozīmīgu lēmumu pieņemšanā. Protams, ir svarīgi, lai arī pozīcija atvērtos sadarbībai ar opozīciju.

Manuprāt, laiks kopš 2002. gada, kad Jaunais laiks nāca pie varas ar savu revolucionāro degsmi un ļoti cietām sarkanajām līnijām politikā, atgrūžot visus citus politiskos spēkus, ir bijis ļoti grūts Latvijai. Labi, ka no tā visi ir mācījušies, tai skaitā tie cilvēki, kas tolaik bija JL sastāvā un toreiz pieņēma visai destruktīvus lēmumus. Visās normālās pasaules valstīs opozīcijai tiek atvēlēta nozīmīga vieta parlamentārajā sadarbībā, un tas ir pareizi.

– Kādos vēl nozīmīgos jautājumos būs nepieciešama pozīcijas un opozīcijas sadarbība?

– Latvijai ir jāpieņem nozīmīgs lēmums par pievienošanos eirozonai, pret ko sabiedrībai pagaidām ir noraidoša attieksme. Jo tās ziņas, kas tiek saņemtas par eirozonu, šobrīd pārsvarā ir negatīvas, turklāt pētījumi liecina, ka sabiedrības zināšanas par vispārīgām ekonomikas likumsakarībām ir zemā līmenī. Arī attieksme pret eiro par to liecina. Tas, ka lats ir mūsu nacionālais lepnums, ir saistīts arī ar emocionālu attieksmi. Taču lats ir ļoti maza valūta. Un, ja jau Džordžs Soross savulaik spēja destabilizēt Lielbritānijas mārciņu, kas bija viena no lielajām valūtām, tad jebkurš no Krievijas vai Ķīnas oligarhiem, ja vien viņiem tas ienāktu prātā, spētu latu destabilizēt dažu dienu laikā, un tas būtu lata sabrukums, kas tūlīt atspoguļotos katra iedzīvotāja makā. Lai cik liels ir Grieķijas parāds, lai kādas ir Spānijas banku problēmas, tomēr pārējo dalībvalstu pūles to glābšanā apliecina, ka ir aizsargmehānismi, kas palīdz saglābt valsts ekonomiku, atrodoties lielā valūtas savienībā.

– Jums ir pārliecība par eirozonas nākotni?

– Pārliecības par eirozonas nākotni šobrīd nevar būt nevienam. Man ir pārliecība, ka Eiropā ir stabilo valstu grupa – Nīderlande, Vācija, Somija – un Latvijai noteikti jāpieder pie šīs kopas. Mums ir jādara viss, lai mēs būtu gatavi pievienoties šai grupai. Es nedomāju, ka Vācija var atgriezties pie vācu markas, jo pasaule ir mainījusies – ir globālajā ekonomikā parādījušies jauni lieli spēlētāji – Ķīna, Brazīlija. Domāju, ka eirozonu izdosies saglābt. Ja dažas valstis to pametīs, tad vienalga mums jābūt to spēcīgo valstu grupā, kas veidos jauno kopīgo valūtu.

Es pat ietu vēl tālāk: domāju, ka mums jāatrod jaunas reģionālās sadarbības dimensijas. Savulaik īpašu vēsturisku apstākļu dēļ šeit, Baltijas jūras krastos, bija tāds veidojums kā Livonija, kurā ietilpa liela daļa tagadējo Latvijas un Igaunijas teritoriju. Latvijā pašlaik ir virs 2 miljoniem iedzīvotāju, Igaunijā – 1,7 miljoni. Normāla ekonomiskā attīstība sākas ar noteiktu cilvēkresursu skaitu; kā teica Valsts prezidents Andris Bērziņš – no pieciem miljoniem iedzīvotāju. Diemžēl viņam ir taisnība. Iedzīvotāju skaitu šeit nevar vienas paaudzes laikā būtiski palielināt pat ar demogrāfisku sprādzienu. Ideja par Livonijas konfederācijas izveidošanu, kas pagaidām izklausās pēc utopijas, tomēr ir politiskas diskusijas vērta. Būtu lietderīgi izveidot savienību ar Igauniju, palielinot mūsu politisko un ekonomisko mērogu, mūsu tirgu. Es zinu, ka Meierovics savulaik neveiksmīgi noņēmās ar Baltijas antantes ideju, mans priekšlikums ir mazāka politiska mēroga, bet ceru, ka kāds ar to sāks nopietni nodarboties.

– Manuprāt, lai varētu runāt par šādu konfederāciju, būtu jāpārvar divas lietas – igauņu augstprātība un latviešu skaudīgums. Līdz šim nekas neliecina, ka tas būtu iespējams.

– Es kā politiķe divus gadus esmu gājusi cauri Vienotības partiju apvienošanās procesam. Vairākkārt šī procesa laikā tas bija nulles punktā un pat ar mīnusa zīmi. Bet tam, ka ir iespējams pārvarēt lielas grūtības un savu ego, par ko liecina arī salīdzinājums par latviešu skaudīgumu un igauņu augstprātību, ir pamats. Tas ir iespējams, ja ir pragmatisms un mērķis, kāpēc grūtības pārvaramas. Vienotībai bija mērķis, un tā dēļ katrs politiķis augsti konkurējošā vidē savas ambīcijas ielika somiņās un mapītēs, un gājām uz priekšu.

Mazām valstīm nākotne ir ļoti, ļoti grūta un sarežģīta. Vecās Eiropas valstis, arī mazās, sāka akumulēt līdzekļus pēc Otrā pasaules kara, mēs to sākām, jau esot citā attīstības punktā, un tas rada nozīmīgas grūtības.

– Vai tā dēvētais valdības uzstādījums par veiksmes stāstu jums nešķiet pārspīlējums? Es varu pieņemt, ka uz ārpusi vajag par savu valsti runāt tikai labu. Tas ir pareizi. Taču Latvijā maz kas liecina par kādu īpašu veiksmes stāstu – cilvēkiem nav nekāda lielāka nauda maciņos, nodokļu samazinājums ir bijusi tikai dekorācija.

– Varbūt latviešu mentalitātei būtu tuvāk, ja Valdis Dombrovskis kaisītu sev pelnus uz galvas un atkārtotu – vēl neesam Francijas līmenī…. Gluži otrādi – latvieši pārāk maz novērtē, ko paši esam spējuši izdarīt. Viens Dombrovskis neko nevarētu izdarīt, ja cilvēki nebūtu nesuši upurus. Mums vajadzētu pacelt galvu, jo Latvija ir gandrīz kā pārcietusi Pirmo pasaules karu, kad viens miljons cilvēku atgriezās no bēgļu gaitām izpostītā zemē, raka zemnīcas un sāka celt valsti no jauna. Šodien ir citi apstākļi, bet sabrukuma pakāpe jau bija ļoti līdzīga. Un cik tad pagājis kopš krīzes sākuma? Es mūžam neaizmirsīšu 2008. gada nogali, kad Pilsoniskā savienība, esot opozīcijā, balsoja par krīzes budžetu, kas bija neiedomājami grūti. Neiedomājami grūti.

Tagad ir 2012. gads. Četros gados stabilizēt situāciju un atgriezties pie makroekonomiskās izaugsmes – tas ir ļoti daudz. Turklāt atcerieties – krīze sākās 2008. gadā, bet triecienu maciņos iedzīvotāji izjuta ar gada nobīdi – 2009. gadā. Arī situācijas uzlabošanos iedzīvotāji izjutīs ar gada vai divu gadu nobīdi.

Kas attiecas uz ārvalstīm – skaties, no kura stūra gribi – Latvija ir veiksmes stāsts. Žēl, ka neienāca prātā nofilmēt, kā Valdis Dombrovskis stāstīja par Latvijas krīzes pārvarēšanu Eiropas Parlamenta Tautas partijas frakcijas sēdē. Es esmu daudzus premjerus tur dzirdējusi, bet tik patiesu ieinteresētību no deputātu puses – nekad. Dombrovskim tika sarīkotas stāvovācijas. Viņa atbildes bija Dombrovska stilā – ļoti koncentrētas un precīzas. Mēs, četri Vienotības deputāti, bijām ļoti lepni par savu valsti un tās Ministru prezidentu. Tie, kas neaplaudēja Dombrovskim, bija grieķi un itāļi, ļoti rezervēti – franči. Bet pārējie aplaudēja vētraini.

– Skaisti, ka premjers prot prezentēt Latvijas stāstu Eiropas Parlamentā. Dombrovska komunikācija ar sabiedrību šeit šķiet pareiza?

– Manuprāt, viņš varētu mazliet vairāk izskaidrot savus lēmumus. Taču, ja mēs pavērojam atbalstu, ko Dombrovskis bauda sabiedrībā, tad cilvēki kopumā pieņem viņa stilu. Es pieļauju, ka cilvēkiem, kuri ir tuvāk izpratnei par lietām, gribētos, lai viņš ir nedaudz daudzvārdīgāks. Bet viņš ir tāds, kāds ir – viengabalains. Var būt, ka tajā ir viņa panākumu atslēga. Pēc Dombrovska uzstāšanās kāds Austrijas deputāts mani tirpināja: «Kā tas var būt, ka viņš ir tik populārs Latvijā? Viņa seja nepauž nekādas emocijas!» Atcerieties, viņš pirms gada vai diviem pasmaidīja par buldozeru un Šleseru – tas bija vai gada notikums, ka premjers pasmaidījis. Patiesībā viņam ir humora izjūta. Taču ļoti diskrēta.

– Kā jūs vērtējat sadarbību koalīcijā? Vai Reformu partijas darbība ir stabilizējošs vai destabilizējošs faktors?

– Valdības līmenī nekādu būtisku domstarpību nav, jo programmas ir tuvas un pieeja nosvērta. Saeimas specifiskākajā vidē, kur katrs cenšas iezīmēt savu nišu, parādās kādas domstarpības, neliela grūstīšanās ar elkoņiem. Ja mēs paskatāmies uz Reformu partiju dažu gadu perspektīvā – viņiem ir ļoti jādomā, ko viņi darīs. Viņiem ir spējīgi cilvēki, bet neviena īsta partija netop tik īsā laikā. Partijai savas identitātes veidošanai ir vajadzīgs krietni ilgāks laiks. Arī Jaunajam laikam, ienākot politikā, vajadzēja vairākus gadus politiskai nobriešanai. Zatlera partijai pat gads vēl nav. Tāpēc Vienotība ir uzrunājusi RP kopīgam startam pašvaldību vēlēšanās. Mēs jau to nedarījām tāpēc, lai mums būtu vieglāk. Jebkura sadarbība prasa papildu vienošanās. Taču mums negribētos, lai zem ūdens, zem 5% barjeras paliktu tik daudz vēlētāju kā 2009. gadā (kad Rīgā bez pārstāvniecības domē palika 19% balsotāju).

Turklāt gribētos, lai politikā turpinātu darboties tādi cilvēki kā Edgars Rinkēvičs, kā Daniels Pavļuts – viņi ir jaunā politiķu paaudze, kas tik ļoti ir nepieciešama Latvijai. Viņiem katram individuāli un visiem kopā ir jādomā, kāds ir viņu ceļš politikā.

– Jūs izsakāties ļoti diplomātiski. Jūsu partijas līdere Solvita Āboltiņa teica, ka RP vispār neredz nākotni.

– Pagaidām RP identitātes nav, un, lai tāda veidotos, vajadzīgi pāris gadi. Tā kā sākotnējais kapitāls partijai ir strauji nodilis, viņiem ir ļoti nopietni jādomā par savas partijas nākotni, kas ļautu viņiem šo identitāti atrast un saprotami pasniegt citiem.

Pastāv risks, ka Reformu partija arī pēc tam, kad tā atradīs savu liberālo identitāti, balansēs uz 5% barjeras robežas.

– Vai tā dēvēto latvisko un krievisko partiju sarakstu veidošana Rīgas domes vēlēšanās ir politiski tālredzīga?

– Politiskie spēki atspoguļo sabiedrības viedokli. Visi mēģinājumi izveidot Latvijā politisko spēku, kura biedri būtu domubiedri pēc ideoloģijas, neatkarīgi no tautības, ir bijuši neveiksmīgi. Un tas, ko izdarīja Saskaņas centrs ar referendumu, sašķeļot sabiedrību, atkal prasīs gadus, lai varētu atgriezties pie domas par ideoloģisku dalījumu, nevis etniskām domstarpībām.

Vienotība jau nepiedāvā etnisku latvisku bloku, bet gan labēji centrisko partiju apvienību arī tāpēc, lai nezaudētu to pilsoņu balsis, kuras varētu zust partiju fragmentēšanās rezultātā. Vienojoties plašāk, ir vieglāk strādāt – gan parlamentā, ja tajā ir pārstāvētas piecas partijas, un arī valdībā, kur ir trīs partijas.

– Pēdējā laikā ir parādījušies gan ekspertu, gan politiķu pārspriedumi, ka Vienotība ir savās izpausmēs sākusi līdzināties Tautas partijai. Kāds ir jūsu viedoklis?

– Nepiekrītu šādam salīdzinājumam. Taču dažus salīdzinājumus izdarīt var – arī Tautas partija līdzīgi kā Vienotība tagad uzņēmās lielāko atbildību par valsti. Taču ir fundamentāla atšķirība – Tautas partija bija dažu, lai neteiktu viena, cilvēka biznesa projekts, Vienotība savukārt tapa ļoti sarežģītu sarunu procesā. Neapšaubāmi visur, kur ir lielākas cilvēku grupas, būs dažādas intereses, izpratne par to, kā risināms viens vai otrs jautājums. Būs arī ekonomiskās intereses, kuras kāds mēģinās atspoguļot. Ja kāds, esot politikā, saka, ka tā tas nav, tad viņš vienkārši nav patiess.

Sabiedrības prasīgumu pret politiķiem var tikai saprast, un tagad tas ir palielinājies.

– Vienotības rīcība Dzintara Zaķa autoiegādes skandāla gadījumā bija adekvāta sabiedrības prasībām pret politiķiem?

– Es domāju, ka Zaķim pašam vajadzēja ātrāk saprast situāciju. Tikai viņš pats varēja pateikt – jā, es esmu kļūdījies. Tas, ka viņš to nepateica uzreiz, nebija pareizi.

Taču es varu saprast, kāpēc viņš tā neizdarīja: viņš arī ir daļa no mūsu sabiedrības, kurā daudzi man nekautrējas pajautāt: nu, kā maksāsim – skaidrā naudā vai ar PVN? Es tad nesaprotu, vai tā ir provokācija vai tas cilvēks tiešām domā, ka dara man labu? Nesen mēģināju nopirkt nekustamo īpašumu, bet atteicos no darījuma, jo pārdevējs gribēja ierakstīt līgumā mazāku summu, nekā reālā darījuma summa, lai apietu nodokļus.

Sabiedrības prasības pret sevi, godīgumu, nodokļu maksāšanu ir ļoti zemas. Dzintaram Zaķim tām ir jābūt augstākām.

– Skandāls ar vienu personu partijā mudina paskatīties uz to, cik vispār partijā ir tāda mēroga personību, kuras varētu nosaukt par vēlēšanu sarakstu vilcējiem. Es varētu kādus trīs saskaitīt. Varas partijai šis soliņš nav par īsu?

– Visām partijām šobrīd ir īss vilcēju soliņš. Paskatieties – Nacionālai apvienībai – Raivis Dzintars un Roberts Zīle.

Zaļzemniekiem vispār ir tikai Augusts Brigmanis un Raimonds Vējonis. Saskaņas centram ir divi – Jānis Urbanovičs un Nils Ušakovs. Un kur ir viņu rezervistu soliņš?

Vienotībai ir trīs, kā jūs sakāt. Es teiktu, ka vairāk. Es arī redzu, ka mums ir iespēja izveidot vēl vairākus nopietnus kandidātus – pirmkārt, Ilzi Viņķeli un Lolitu Čigāni, vēl varētu trīs četrus nosaukt.

– Jūs tiešām to nopietni domājat – par Lolitu Čigāni un Ilzi Viņķeli?

– Jā, tiešām. Jo viņas ir ļoti augušas politikā, un domāju, ka tur vēl ir lielāks potenciāls. Bet to var pārbaudīt tikai tad, kad cilvēks ir iekšā politikā. Jo pārbaude ar politiku ir viena no visnežēlīgākajām personības veidošanas pārbaudēm. Reizēm tu vari 20 gadus nostrādāt politikā ar milzīgu veikumu, un viens sīkums var sagraut visu karjeru un nākotni.

– Jūsu kolēģim Ģirtam Valdim Kristovskim tā iznāca.

– Jā, to sakot, es par viņu domāju. Tas, cik nežēlīgi liktenis un nelabvēļi paspēlējās ar Ģirtu, to es nevienam nenovēlu.

– Paradoksālā kārtā šobrīd Latvijā sākušās tādas diskusijas, kas savulaik bija katalizators Atmodas sākumam. Kā jūs kā spilgta Atmodas laika līdere vērtējat diskusiju par Daugavpils HES celšanas lietderību? Valsts prezidents Andris Bērziņš ir norādījis, ka būtu jāizvērtē šī HES celšanas lietderība.

– Šāds piedāvājums – celt Daugavpils HES – ir pagājušā gadsimta 50.–80. gadu domāšanas recidīvs, ne tikai Padomju Savienībā, bet arī pasaulē. Mūsdienās nekur pasaulē, normālā sabiedrībā, demokrātiskā valstī, neviens politiķis nevarētu nākt klajā ar priekšlikumu izpostīt vienu no lielākajām nācijas bagātībām, ainaviskajām vērtībām, tad ar viņu kā politiķi momentā būtu cauri. Ekoloģiskās kustības citur pasaulē ir daudz enerģiskākas nekā Latvijā, un tur tas vispār būtu kas neiedomājams.

Neapšaubāmi, enerģētiskie jautājumi ir ļoti svarīgi, bet tie ir atrisināmi citādāk, nevis izpostot dabas vērtības, kas radušās desmitiem tūkstošu gadu garumā. Tiešām paradoksāli, ka notiek diskusija par Daugavas loku iznīcināšanu, paralēli veidojoties cilvēku kopai, kas runā par to, kā mēs atjaunosim Staburagu.

Avots: nra.lv /Anita Daukšte

---