• Tweet

Neatkarīgā uz sarunu aicinājusi politologu, ārlietu ekspertu, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas studiju nodaļas profesoru Ojāru Skudru. Šoreiz pievērsīsimies aktuālajam Latvijas iekšpolitikā un notikumiem ārvalstīs.

– Pagājis vairāk nekā mēnesis, kopš esam aplaimoti ar Valda Dombrovska trešo valdību. Kādi jums radās secinājumi, vērojot koalīcijas un Ministru kabineta tapšanu – šī valdība izskatās pēc ilgdzīvotājas?

– Šodien es piekristu bijušajam Saeimas deputātam Jānim Lagzdiņam, kas Dombrovskim prognozē trīs gadus. Ja būtiski nemainīsies situācija Latvijas ekonomiskā, arī man šķiet, ka viņam ir lielas cerības nostrādāt visu šo laiku. Jautājums tikai: ar šo valdību vai citā sastāvā? Abi Vienotības partneri – Zatlera Reformu partija (ZRP) un Nacionālā apvienība (NA) ir vitāli ieinteresēti būt pie varas maksimāli ilgi. Tāpēc tiks darīts viss iespējamais un neiespējamais, lai valdība saglabātos arī pēc tam, kad būs pārvarēts pirmais smagākais pārbaudījums – nākamā gada budžeta apstiprināšana, ko tagad sarežģī Krājbankas krīze, kurā vainojami tās īpašnieki. Koalīcijas patiesā dzīvotspēja atklāsies pēc budžeta pieņemšanas. Vēl gribu atzīmēt, ka šīs valdības darbība būtu jāvērtē ne tikai iekšpolitiskā, bet arī starptautiskajā kontekstā, kurā iezīmējas divi virzieni. Proti, viens ir eirozonas satricinājumi un ES budžeta (2014.–2020.) perspektīvas, otrs – Zatlera pieteiktais Krievijas virziens.

– Lai kā arī tur gāja, Fukšu balles iesvētības Saeimā Zatlers ir izturējis, un tagad sākas mēģinājums izdzīvot reālpolitikas šovā. Kā jums šķiet, vai beidzot Valdis Zatlers spējis atbildēt uz jautājumu, kas ir pats un viņa partija Latvijas politikā?

– Uz šo jautājumu grūti atbildēt, jo ZRP vadības konfigurācija ir neskaidra. Spriežot pēc pirmsvēlēšanu kampaņas, ZRP atbalstīja finansiāli spēki, kas ieinteresēti viņiem vien zināmos biznesa projektos vai noteiktos ārējās ekonomiskās politikas virzienos, bet kurus maz interesē šīs partijas ideoloģiskā platforma un programmatiskās nostādnes. Ja runājam par Saeimas frakciju un pašu Zatleru, man personīgi šķiet, ka nav īstas skaidrības, ko tie pārstāv pēc savas pārliecības un stratēģijas. Vēl viens aspekts, kas iezīmē ZRP, ir neoliberālais ekonomikas virziens, ko reprezentē Vjačeslavs Dombrovskis. Trešā iezīme, kas sākotnēji raksturoja ZRP, bija mērens nacionālkonservatīvisms. Taču lielākā daļa cilvēku, kurus ar to varēja saistīt, Saeimas frakciju ir pametusi. Skaidrs, ka ZRP nav viendabīgs veidojums un tāpēc šķelšanās bija loģisks process.

– Oktobra otrajā pusē par ZRP bija gatavi balsot tikai 4,5% aptaujāto vēlētāju. Ar šādu atbalstu tā neiekļūtu Saeimā. Kā tas ir no politiskās loģikas viedokļa – elektorāts piedod partiju līderiem vājuma brīžus?

– Nevaru nosaukt tādu gadījumu atjaunotās Latvijas vēsturē, kad kāds no politiskajiem līderiem pēc šādiem zaudējumiem būtu spējis atkopties. Vai to varēs Zatlers? Šaubos. Turklāt viņš kā līderis savā parlamentārajā darbībā ir izvēlējies nacionālās drošības tēmu, kur nemēdz plūkt publiskus laurus.

– Toties var manipulēt ar svarīgu informāciju…

– Tik un tā Zatlera politiskās izredzes es vērtēju pesimistiski, jo viņš nav spējis definēt jomu, kurā apliecinātos kā līderis, kas varas pozīcijās pretendē uz līdzvērtīga partnera lomu Valdim Dombrovskim.

– Parakstoties par krievu valodas referendumu, Nils Ušakovs pieņēma izšķirošu lēmumu par Saskaņas centra (SC) radikalizāciju.

– Pēc neveiksmīgajām valdības veidošanas sarunām viņam jācīnās par SC līdera statusa saglabāšanu. Pieļauju, ka daļa partijas biedru jau sāka šaubīties par to. Lai nepieļautu elektorāta zaudēšanu par labu saviem iespējamiem konkurentiem (PCTVL un Lindermanam), Ušakovam bija jāatrod ilglaicīga, stratēģiski nozīmīga tēma. Viņš izvēlējās «mūžam aktuālo» krievu valodu. Saprotot, ka nekļūs par premjeru, viņš stingri izlēma cīnīties arī par savu ietekmi Rīgā, kur, viņa domām, nav pieļaujama SC elektorāta šķelšanās un kādas citas līdzīgi etniski (vai starpetniski) orientētas tieši konkurējošas partijas parādīšanās.

– Ušakovs latviešiem iebliezis tieši jūtīgākajā vietā… Viņam nerūp šā elektorāta saglabāšana? To nemaz nebija tik viegli un ātri piesaistīt.

– Viņa stratēģija balstās uz apsvērumu, ka budžeta konsolidācijas un citu ekonomisko problēmu dēļ Dombrovska valdības ekonomiskā politika nākamgad piedzīvos krahu, saasinot sociālās problēmas, ka Saeimas reitings vēl vairāk kritīs. Tāpēc jārada apstākļi, lai SC tiktu valdībā, nestāvot ar pastieptu roku. Proti, lai nākamreiz situācija būtu tik sarežģīta un trauksmaina, ka t.s. latviskās partijas ar lielāko prieku paņemtu SC koalīcijā – spriedzes mazināšanai sabiedrībā. Kad būs jāizšķiras par dzimto valodu vai citu ekonomiku (ko Saskaņa esot gatava piedāvāt), latvietis izvēlēsies saudzējošu sociālo politiku un kaut kādu labklājību. Manuprāt, tāds ir aprēķins. Ir jau vēl kāda cita lieta, uz ko cer Ušakovs. Proti, uz attiecību saasināšanos starp Nacionālo apvienību un pārējiem koalīcijas partneriem.

– Tātad, kur vien iespējams, saskaņieši izaicinās vislatviešus, cenšoties izprovocēt uz politiski negudriem gājieniem.

– Nu, tieši tā!

– Tagad par ārpolitiku. Septembra beigās līdzšinējais Krievijas prezidents Medvedevs atteicās no iespējas atkārtoti kandidēt šajā amatā, lūdzot to darīt premjeru Putinu. Kā vērtējat šo soli?

– Rietumu mediji visi kā viens teica: absolūts pazemojums, kādu pat grūti iedomāties – kā gan pēc visa tā šis cilvēks būs spējīgs darboties politikā? Šai retorikai sekoja Putina atbilde, ka Medvedevs savākšot jaunu, modernizācijas garā domājošu pārvaldnieku (управленцы) komandu un turpināšot iesākto kursu (kas Medvedevam tā īsti neizdevās).

– Vai varam prognozēt, ka Krievijas ārpolitika kļūs niknāka?

– Par to nav pat vērts diskutēt viena iemesla dēļ. Atgādināšu, ka Krievijas – Gruzijas kara laikā Dmitrijs Medvedevs bija prezidents. Medvedevs pats apgalvo, ka tieši iebrukums Gruzijā neesot pieļāvis tālāku NATO paplašināšanos. Tāpēc gaidīt lielas atšķirības starp viņu un Putinu ir praktiski neiespējami.

– Droši vien atšķirības ir komunikācijas formā, nevis darbības saturā, jo Medvedevs vismaz nedraud nevienu «мочить в сортире», bet gan rīko sarunu klubus, kuros tiekas ar Krievijas inteliģenci un stāsta, ka visiem vajagot modernizēties. Inteliģenti mirdzošām acīm skatās uz Medvedevu, klana galvas un ir laimīgi, ka viņus kāds uzrunā. Šādi potenciālā opozīcija tiek pielabināta varai.

– Ir kāds interesants fakts, uz ko norāda bulgāru intelektuālis, politologs Ivans Krastevs*. Proti, atšķirībā no PSRS laikiem, tie, kam nepatīk Krievijā, šodien var no tās aizbraukt. Otrs iemesls, kāpēc opozīcija neko nevar pasākt, ir tas, ka Krievijā nav pilsoniskās sabiedrības (tradicionālā izpratnē) kontekstā ar plašu NVO sektoru. Tādējādi opozīcijai trūkst sabiedrības atbalsta. Kas attiecas uz inteliģenci, tā pārtiek ne tikai no mecenātisma, bet arī no valsts pasūtījumiem. Paskatieties kaut vai uz Krievijas kinoindustriju! Mākslinieki braukā pa starptautiskiem festivāliem, gūst balvas – absolūti radoša brīvība. Neviens kaklu ciet nežņaudz. Vienīgais nosacījums: lieciet mierā politiku. Šī stratēģija strādā, un arī te nav nekādu atšķirību starp Medvedevu un Putinu. Kas attiecas uz energoresursu biznesu un citām stratēģiskajām jomām, tur iedibināta pilnīga valsts kontrole un diktāts. Tomēr arī te biznesa elite nesaskata draudus. Ja saskata, tad pārceļ savu kapitālu uz ārzemēm.

– Atgriezīsimies Eiropā…? Kā jūs raksturotu Grieķijas notikumus?

– Mediju telpā pārāk liela uzmanība tiek pievērsta Grieķijas parādiem, taču jautājumi, kuri paliek aiz kadra, ir daudz svarīgāki. Piemēram, process, kurā šobrīd pavisam reāli formējas divas Eiropas, proti – 17 eirozonas valstis un 10, kas tajā vēl nav. Skaidrs, ka eirozonā ekonomiski dominējošā valsts ir Vācija. Ne velti ASV prezidents Baraks Obama sācis runāt par Vāciju kā par globālu stratēģisko partneri, aicinot agresīvāk īstenot savas līdera funkcijas. Nākamais secinājums: eirozonas pārvaldes struktūra ir atrisināma divos variantos. Pirmais – reformējot, pārstrādājot Lisabonas līgumu, par ko VFR ārlietu ministrs Gvido Vestervelle jau informējis arī LR ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču.

– Kādā veidā, balstoties uz ko?

– Uz stratēģiju, kuru (nosacīti) izstrādājusi Vācija un Francija. Ja šis variants izrādīsies neiespējams (jo tie, kas nav ieviesuši eiro, negribēs vienošanos reformēt), tādā gadījumā līguma tiesiskais risinājums tiks veikts eirozonas ietvaros. Tad iegūsim jaunu ES konstrukciju, ar citu pārvaldes sistēmu 17 eirozonas valstīm. Lūk, šī reāli jau būs t. s. divu ātrumu Eiropa. Vācu prese par jauno Eiropas kodolu uzskata Franciju, VFR, Luksemburgu, Nīderlandi, Austriju un Somiju. Jebkurā variantā – reformējot Lisabonas līgumu vai radot jaunu pārvaldību – naudu (aptuveni triljonu eiro) reāli pārvaldīs institūcija, kuru de facto kontrolēs eirozona.

– Ko praktiski nozīmētu Lisabonas līguma reforma?

– Pārējo valstu pakļaušanos tam, kas pilnīgi noteikti iezīmēsies vienotās valūtas telpā. Proti, ciešāku politisku un ekonomisku integrāciju. Nākamais solis jau ir federācijas virzienā, kura tiktu veidota no ekonomiskiem apsvērumiem, ar savu pārvaldes mehānismu. Tas nozīmētu, ka, piemēram, Eiropas Komisijai būtu tiesības kontrolēt dalībvalstu budžetu, it īpaši parādu līmeni. Kā jau teicu: vai nu šo principu attiecinās uz visām 27 dalībvalstīm, revidējot Lisabonas līgumu, jeb 17 eirozonas dalībniecēm (lai nezaudētu laiku). Tad faktiski tiktu realizēta ideja, kura pieder mūsdienu vācu filozofam Jirgenam Hābermāsam. Viņš savulaik runāja par divām lietām – tā dēvēto konstitucionālo patriotismu un Kodoleiropu (Kerneuropä). Tas nozīmē, ka t.s. Eiropas kodols ir vienotā monetārā telpa. Tāpēc Latvijai jāizšķiras – iekļauties vai neiekļauties eirozonā. Protams, nav jau teikts, ka 2014. gadā tā būs gatava Latviju tur uzņemt. Tātad svarīgākais jautājums ir: vai Latvijas ekonomiskās un politiskās elites stratēģija vērsta Kodoleiropas virzienā? Paliekot ārpusē, arvien vairāk zudīs cerības nākotnē tai pievienoties.

– Ko praktiski nozīmētu palikt ārpus eirozonas?

– Skaidrs, ka integrācijas procesi Kodoleiropā noritēs straujāk un padziļinātāk. Tie būs saistīti ar ekonomiku. Jo ilgāk šo soli atliksim, jo sarežģītāks un sāpīgāks būs pievienošanās process.

Pilnu intervijas tekstu lasiet šīsdienas NRA

Avots: nra.lv