• Tweet

Nākamnedēļ Valda Dombrovska trešajai valdībai aprit 100 darbības dienu. Augstākās amatpersonas gan neslēpj, ka šajā laikā valdība tā arī nav uzrādījusi būtiskus rezultātus. Esot izdarīti minimālie darbi, pieņemts arī sabalansēts budžets, taču kardinālu reformu nav.

Gan politologs Jurģis Liepnieks, gan partijas Vienotība līdere Solvita Āboltiņa atzīst, ka par nelielu uzrāvienu varot runāt vienīgi Saeimas kontekstā, lai gan arī par tās galvenajiem sasniegumiem tiek saukti uz iepriekšējo parlamentu iestrādnēm pieņemti lēmumi, arī nulles deklarācija un atklātie balsojumi.

Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa neslēpj, ka valdība nav varējusi īstenot lielas reorganizācijas. «Būtiskas reformas ir pieteiktas vienīgi izglītības jomā, taču tās rada pretrunīgu reakciju sabiedrībā,» pauž spīkere, piebilstot, ka viņa tomēr ir gandarīta par Saeimas produktīvo darbu. Arī koalīcijā pārstāvētās Visu Latvijai!-Tēvzemei un Brīvībai/LNNK līderis Raivis Dzintars par būtiskākajiem 11. Saeimas sasniegumiem sauc atklāto balsojumu ieviešanu, sabalansētu 2012. gada budžetu, kas varējis būt daudz sliktāks, kā arī jauno Nacionālās elektroniskās plašsaziņas līdzekļu padomes locekļu izraudzīšanās kārtību un darbu pie izmaiņām Satversmē.

Tikmēr J. Liepnieks atgādina, ka šīs valdības laikā ir piedzīvots Krājbankas krahs, tāpat valstij nodarīti milzīgi zaudējumi Pasažieru vilciena iepirkumu konkursā un tās esot vissmagākās Ministru kabineta kļūdas.

Viens no galvenajiem kavēkļiem, kas traucē produktīvam valdības darbam, ir neviennozīmīgās attiecības abu koalīcijas pamatspēku starpā. Definējot sevi kā reformu un tiesiskuma valdību, Vienotības un Zatlera Reformu partijas (ZRP) tandēms uz skatuves uznāca ar milzīgām ambīcijām izskaust korupciju, oligarhus un īstenot nozīmīgas reorganizācijas daudzās tautsaimniecības jomās. Šādas pozīcijas redzamākais virzītājs bijis eksprezidents Valdis Zatlers, kurš, parakstot vēsturisko rīkojumu numur divi, automātiski kļuva par politiskās vides reformu aizsācēju. Divdomīgais prezidenta vēlēšanu fons, kādā tika atlaista 10. Saeima, un V. Zatlera vāji argumentētais lēmums dibināt pašam savu partiju, nevis pievienoties Vienotībai, noteica vairākas domstarpības jau pašos jaunās koalīcijas pamatos.

Politologi tagad secina: lai gan Vienotības un ZRP sadarbošanos paģērēja priekšvēlēšanu laikā kopīgi pasludinātā cīņa ar oligarhiju, nedz emocionāli, nedz profesionāli šīs abas partijas joprojām nejūtas kā domubiedri. Politiskajos kuluāros netiek slēptas antipātijas, ko personāliju līmenī izjūt ZRP un Vienotības vadība. Šādas nepatikas iemesls ir gan Vienotības aizvainojums par V. Zatlera nevēlēšanos iekļauties šīs partijas rindās, gan pretējie uzskati par lēmuma numur divi pareizumu un patiesajiem iemesliem.

ZRP un Vienotības sadarbību apgrūtina arī diametrāli pretējais kompetenču līmenis. ZRP vadošajiem cilvēkiem trūkst ne tik daudz profesionālās, cik politiskās pieredzes, kas Vienotībai ir ļāvis iegūt lielāku ietekmi. Turklāt Vienotība nekavējas izmantot ikvienu iespēju, lai demonstrētu ZRP, kuram šajā aliansē pieder vara. Tā, piemēram, kuluāros netiek slēpta ironija par cīņām, kādās ZRP nākas izkarot katru puslīdz svarīgu amatu Saeimas komisijās. Arī Vienotības līdere S. Āboltiņa šonedēļ publiski pauda dzēlīgu piezīmi, ka parlaments nav varējis apvienot vairākas Saeimas komisijas, jo sadarbības partneriem esot lielas pretenzijas uz šo komisiju vadību. Viena no politiskās pārmācīšanas metodēm esot bijušas arī pēkšņās Finanšu un kapitāla tirgus komisijas vadības vēlēšanas Saeimā, par ko ZRP netika iepriekš brīdināta.

Tiesa, ZRP iespēju robežās cenšas atmaksāt saviem koalīcijas partneriem ar to pašu. Tā, piemēram, pirmo reizi vēsturē koalīciju veidojošās partijas par pirmajās 100 valdības darba dienās paveikto atskaitās atsevišķi, t. i., ZRP ministri to izdarīja jau otrdien, kamēr Vienotības līderi – tikai šodien.

J. Liepnieks norāda: «Nav vienam otrs jāmīl, nav jābūt draugiem, bet valsts labā politiķiem ir jāvar sastrādāties. Ja to nespēj, tas ir politiskās profesionalitātes jautājums.»

Abu partiju nestabilās attiecības regulāri aktualizē jautājumu arī par papildu atbalsta piesaisti koalīcijai. Šā iemesla dēļ sešu Saeimas neatkarīgo deputātu balsis tika novērtētas tik augstu, ka Vienotība pieļāva Klāva Olšteina visnotaļ savdabīgo iecelšanu Satiksmes ministrijas parlamentārā sekretāra amatā. Tikmēr trešā valdībā strādājošā spēka līderis R. Dzintars Neatkarīgajai rezumē: «Jā, šajā koalīcijā ir domstarpības, ir arī iekšējā rīvēšanās un pat konkurence, taču valdība ir pietiekami stabila.»

R. Dzintars arī uzsver, ka, pēc viņa domām, Saeimai un valdībai tomēr ir izdevies iesākt vairākas būtiskas reformas, taču tās sabiedrība spēs novērtēt tikai ar laiku. Viens no svarīgākajiem sasniegumiem, pēc R. Dzintara domām, ir politiskās kultūras maiņa. «Vairs nenotiek politiskais tirgus par partiju ietekmēm, kas ir pretējas valsts interesēm. Ja arī pastāv domstarpības, tās ir ideoloģiskas,» komentē politiķis. Šim viedoklim piekrīt arī J. Liepnieks, atzīstot, ka vienīgais jaunās valdības sasniegums esot tajā, ka tiesiskums vairs nav Latvijas lielākā problēma.

***

Kā vērtējat parlamenta darbību valdības pirmo 100 darba dienu laikā?

Mārcis BENDIKS, politisko norišu apskatnieks:

– Domāju, ka šajā laikā ir viens ļoti svarīgs notikums – kopumā aktīvākā sabiedrības daļa un vidējais vēlētājs ir sapratis, cik liels stulbums un bezjēdzība bijis rīkojums numur 2. Ņemot vērā pašreizējos reitingus, tas spoži pierādījies daudz ātrāk, nekā domāju. Man šķita, ka tas varētu notikt kādu astoņu mēnešu laikā, bet tas ir noticis divos mēnešos. Tas ir galvenais secinājums. Līdz ar to var uzskatīt, ka nākamās vēlēšanas notiks konstruktīva politiskā dialoga gaisotnē.

Filips RAJEVSKIS, politologs:

– Saeima ir strādājusi ļoti aktīvi. Ir laikus pieņemts budžets, un tas ir pozitīvi. Otrkārt no likumdošanas viedokļa, nevērtējot gan likumus pēc satura un būtības, tā saražojusi daudz – sākot ar atklātajiem balsojumiem, apstiprinot amatpersonas, un beidzot ar nulles deklarācijām. Šos darbus iepriekšējās Saeimas nespēja izdarīt. Tomēr nepieciešams ilgāks laiks, lai novērtētu parlamentu. Jāskatās, cik lielā mērā tā darbošanās ir saistāma ar pašu iniciatīvu un cik lielā mērā tā iet valdības pavadā. Man ir tāda sajūta, ka Saeima apkalpo valdību un pašam parlamentam ir grūti noformulēt savas prioritātes.

Ojārs SKUDRA, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesors:

– Pirmā spontānā atbilde ir tāda, ka nav ne izteikti pozitīva, ne izteikti negatīva vērtējuma. Man šķiet, ka pirmais pozitīvais pārsteigums ir tas, ka Nacionālā apvienība visumā spējusi rīkoties racionāli un nav sadarījusi muļķības, kādas potenciāli varēja no viņiem sagaidīt.

Ja runājam lielos vilcienos par valdības koalīciju un to, kā tai klājas, tad teikšu mazliet ciniski – Vienotība ir spējusi pieradināt Klāva Olšteina sešnieku un nav ļāvusi sevi apspēlēt referenduma jautājumā. Tā rezultātā un ņemot vērā Satversmes tiesas Zālamana lēmumu referenduma jautājumā, koalīcijas stabilitāte ir izrādījusies lielāka, nekā sākotnēji varēja sagaidīt, ņemot vērā sešnieku un tā savstarpējās attiecības ar Zatlera Reformu partiju (ZRP).

Pēdējie reitingi mani gan nedaudz pārsteidz – kāpēc tas ZRP ir tik nenormāli zems. Es to skaidroju ar to, ka šķelšanās partijā ir atstājusi negatīvu ietekmi uz viņu vēlētājiem un acīmredzot šie vēlētāji nav spējuši nodalīt ZRP priekšvēlēšanu kampaņas solījumus no reāli izpildāmā.

Ivars ĪJABS, politologs:

– Šajā Saeimas sasaukumā ir nokļuvis diezgan liels cilvēku daudzums, kuriem nav nekādas politiskās pieredzes, tāpēc mēs nezinām, ko no viņiem var sagaidīt. Lēmumu pieņemšanā gan dominē Vienotība, kas, visticamāk, pasūta to mūziku, bet, kas attiecas uz kaut kādām tālākām konsekvencēm, redzēsim nākotnē. Ja runājam par to, kā veidojas attiecības starp koalīciju un opozīciju, – tās ir sliktākas nekā jebkad līdz šim bijušas. Jā, budžets ir pieņemts, bet tas bija sagatavots jau iepriekš. Ir pieņemtas dažas ZRP iniciatīvas, piemēram, aizklātie balsojumi un sākuma deklarēšanās, bet, ja runā par reformām, ar kurām tik varonīgi nāca ZRP, – labākajā gadījumā tās ir tikai plāna līmenī. Kad izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa projekti nonāks līdz parlamentam, redzēsim visādus brīnumus. Bet ko var gribēt, ja politikā nonāk cilvēki bez pieredzes un pat tādi, kas iepriekš nemaz par to politiku nav interesējušies. Kad tie sapratīs, kas notiek, tad redzēsim visādus brīnumus.

Andrejs Klementjevs (SC):

– Šā brīža koalīcija sevi dēvē par tiesiskuma valdību, norādot, ka oligarhija un valsts interesēm neatbilstošas darbības esot izskaustas. Tam par apliecinājumu tiek piesaukta nulles deklarācijas ieviešana un aizklāto balsojumu atcelšana. Jā, idejiski abas izmaiņas ir pozitīvas, taču novērtēt valdības reālo veikumu varēs tikai pēc laika, kad redzēsim jauno sistēmu rezultātus. Ja izrādīsies, ka nulles deklarācijas apiešanu nevar izkontrolēt, savukārt atklātie balsojumi tāpat notiek pēc «viesnīcas sarunām», tad tiesiskuma uzlabošana paliks tikai uz papīra. Savukārt šīs valdības vājais punkts nenoliedzami ir Vienotības saspīlētās attiecības ar Zatlera Reformu partiju. Vienotība turpina Valdim Zatleram atriebties par rīkojumu numur divi, un viņš strauji zaudē gan savu līdera tēlu partijā, gan sabiedrības uzticību. Ja Valdis Zatlers neko nemainīs, Vienotība šo partiju apēdīs.

Valdis Zatlers (ZRP):

– Šīs valdības galvenā iezīmē ir stingra apņēmība – neskatoties uz dažādām nesaskaņām – nostrādāt visu Saeimas sasaukuma laiku, nevis pašai sevi gāzt pie pirmajām grūtībām. Tās ir būtiskas izmaiņas Latvijas politiskajā kultūrā, kas apliecina, ka šī valdība beidzot darbojas sabiedrības labā. Tāpat pozitīvi vērtējamas pārresoru attiecības un šīs valdības spēja nodrošināt labu sadarbību starp dažādām ministrijām. Tas valdībai ļauj realizēt stabilu un prognozējamu attīstību.

Avots: nra.lv