Viedoklis: Tie, kuriem vieglāk ir nogalināt

18/06/2016, Kategorija: Politika, Svarīgākais

Autors: Rita Eva Našeniece

Vairāk kā desmit gadus pa laikam strādāju Balkānos, sāku vēl pirms Deitonas miera līguma, kas pielika punktu Dienvidslāvijas karam. Sākumā mazliet, kā žurnāliste, vēlāk – starptautiskā organizācijā. Manas nebeidzamās Balkānu epopejas vērtīgākā daļa bija saruna ar cilvēkiem, kas spēja izvērtēt notikušo. Tie, kuri bija spējīgi analizēt, kā cilvēki pamazām zaudēja savu cilvēcisko seju un pilsoņu karš kļuva iespējams. Kāda žurnāliste sacīja:”Karu Dienvidslāvijā sāka mediji.” ‘’Man šķiet” iebildu es, “karu taču sāka politiķi.” “Nē,” viņa sacīja “bija politiķi, kuri vēlējās karu. Bija, kas to pieļāva neko nedarot, lai tas nebūtu. Bet karu sāka mediji. Politiķi nav vienīgie vainīgie. Pilsoņu kara un slepkavību kurinātāji sēž un sēdēja ēterā”.

Šī saruna man ienāca prātā, ka noklusījos Latvijas Radio 4 tiešā ētera studiju – populāro raidījumu – Doma laukums, kur žurnāliste Jana Jermakova saņēma zvanus no raidījuma klausītājiem. Sarunas tēmi bija portālā “Mana Balss” publicētā iniciatīva “Rīgas īstā Uzvaras laukuma atjaunošana”, par kuru šobrīd ir parakstījušies 12 382 cilvēki[i].

Lūk, no krievu valodas tulkots teksts[ii], par kuru tālāk runāšu:
Jermakova: “Labrīt, pirmdiena sākas ar lielo Uzvaras dienu karā ar fašistisko Vāciju. Izrādās, ka Uzvaras dienu ne tikai svin, bet arī pret to cīnās. Latvijas Seimā (žurnāliste domājusi Saeimu – R.N.) ir nodota pilsoniska iniciatīva “Rīgas īstā Uzvaras laukuma atjaunošana“, kura publicēta portālā “Mana balss”. Likumprojekta autori, zem kura parakstījušies 12 000 cilvēku, piedāvā nojaukt atbrīvotāju pieminekli, pie kura katru gadu desmitiem tūkstošu rīdzinieku atzīmē 9.maija svētkus. Kāda attieksme jums ir pret šo iniciatīvu …. (nepabeidz teikumu) … hallo, es jūs klausos …” Anonīma zvanītāja: “Labrīt, sveicu Jūs svētkos, diženajos svētkos, atbrīvošanas svētkos no brūnā mēra. (“Paldies!” – Jermakova). Ziniet, man šķiet, ka vieglāk, būtiski vieglāk ir iznīcināt tos divpadsmit vai cik tur tūkstošus, kuri parakstījās, nevis nojaukt pieminekli. Apsveicu svēkos jūs, visu jums to labāko! ” Jermakova: “Redziet, kāda varena aizstāvība mūsu piemineklim! Tomēr jādomā, ka šī inciatīvas autoru mērķis ir izpētīt reakciju sabiedrībā, kas varētu būt emocionāla. Viņi zināja, ka šī reakcija būs emocionāla, ko arī šobrīd vērojam mūsu ēterā.”

Tiešā ētera studijas, kur cilvēki zvana, lai paustu savu attieksmi un uzdotu jautājumus ir vērtīga jebkuras radio programmas daļa. Tiešs kontakts ar klausītāju ir mērķis uz kuru jātiecas. Tiešais ēters, protams, prasa no žurnālista spēju reaģēt un saprast sekas, ko izraisa izteikts vārds. Cilvēks, kas zvana var pateikt un pateiks jebko, tādas ir viņa tiešības, bet tieši žurnālista atbildība ir uz šo tekstu reaģēt. Par to ir uzrakstīts tūksošiem lappušu ar ētikas kodeksiem, rokas grāmatām un instrukcijām. BBC, Deutsche Welle, lērums ar Eiropas sabiedriskajiem medijiem – visiem ir šāda veida dokumenti. Žurnālisti (vismaz tā vajadzētu būt) pirms iešanas ēterā, ir apmācīti kā jāreaģē gadījumā, ja izskan aicinājums uz izrēķināšanos.

Tagad neliela teksta analīze. Jermakova tēmu sāk uzsildošā stilā, nepaskaidrojot, ka iniciatīva ir par Latvijas izveidošanas – Bermonta cīņu vēsturei svarīga objekta atjaunošanu, par vēsturisku un senu projektu. Projekts netika veikts, jo 1940. gadā Latvija tika okupēta. Viņa min pieminekļa nojaukšanas faktu, to uzsverot Uzvaras dienas kontekstā. Tendeciozi, propagandiski, bet ciešami. Anonīmā zvanītāja piedāvā Staļina un Hitlera stila risinājumu – proti – iznīcināt visus, kas nedomā tāpat kā viņa. Būtībā jau nekas pārsteidzošs – kārtējā krieviski runājošā brūnā mēra apkarotāja, kas ir vēl brūnāka par pašu mēri. Nekas pārsteidzošs mūsdienu Latvijā. Iespējamā Krimināllikuma 71.prim panta “Aicinājums uz genocīdu”, 78.panta – “Nacionālā, etniskā un rasu naida izraisīšana” vai vēl kāda panta kliente. Ja vien kāds papūlētos par to veikt izmeklēšanu. Nezinu, cik tas reālistiski, jo tādu personu vārds ir leģions. Tālāk seko žurnālistes secinājumi. Pirmkārt, viņas reakcija uz cilvēku iznīcināšanu ir pozitīva.

Nonāvēšanas priekšlikumu viņa uzskata par aizstāvības formu. Zvanītājai par viņas etniskā genocīda priekšlikumu viņai nav ko oponēt. Otrkārt, visai interesants ir viņas tālākais skaidrojums par šo iniciatīvu. Viņas tēze būtībā ir spožs piemērs Gebelsa propagandai fašistiskajā Vācijā, kas spēja radīt pārliecību, ka ebreju iznīcināšanā ir vainīgi paši ebreji. Viņa apgalvo, ka iniciatīvas autoru mērķis ir nevis īstā Uzvaras laukuma atjaunošana tā vēsturiskajā veidolā, bet reakcijas izpētīšana un emocionālas reakcijas izraisīšana.

Zvanītājs tiešajā ēterā var pavēstīt jebko arī aicinājumu uz masu slepkavību. Arī žurnālista spriedelēšana ārpus ētera ir viņa sirdsapziņas jautājums. Jermakovai kopā ar zvanītāju ir iespēja Doma laukuma kafejnīcā apspriest, kādā viedā viņas izrēķināsies ar katru, kas neatbilst viņu politiskajām iecerēm. Privāti Jermakova var sapņot par jebkādu scenāriju. Arī par ādas mēteli un naganu. Diemžēl, tāda ir mūsu īstenība. Latvija ir valsts ar lingvistiski un ideoloģiski segregētu izglītības sistēmu. Rīgas krievu skola lielā mērā ir Krievijas ģeopolitiskais pagarinājums. Daudzi ir šādas izglītības sistēmas produkti un upuri. Ja viņu apziņā okupācijas sekas, izsūtīšanas un līdzīgi procesi, kā 12 000 iznīcināšana, var būt tikai pašu iznīcināmo vaina, tad ir grūti kaut ko mainīt.

Sakarā ar uzbāzīgi devīgo termiņuzturēšanās, pastāvīgās uzturēšanās, darba atļauju un bezgalīgi pagarināmu vīzu politiku Latvijā ir izviedojusies jauna kolonistu kopiena, kas vēl pastiprina ideoloģiskās plaisas efektu. Bet pat pieņemot, ka Jermakova kopā ar zvanītāju joprojām dzīvo PSRS impēriskajā pagarinājumā un impēriskā pagarinājuma pasaules uzvaras atšķiras no latviešu tautas uzvarām, tomēr jābūt sarkanajām līnijām. Neatkarīgi no ideoloģiskās indoktrinācijas. Runa ir par cilvēku dzīvībām. Šī robeža LR4 studijā tika pārkāpta. Tika izmantota propagandas metode, ko sauc par ierāmēšanu (“framing”), proti, tika pamatots, ka parakstītāju iznīcināšana ir (a) normāla, (b) viņu pašu vaina.

Propagandiska ierāmēšana ir fanātisma veidošanas pamats. Ar to nodarbojas Krievijas mediji un šī darbība, kā redzams, ir pārkāpusi Krievijas mediju satura robežas.

Uz Latvijas Radio 4 rīcību nekavējoši un ar populāru skaidrojumu reaģēja Nacionālā Elektronisko Plašsaziņas līdzekļu padomes priekšsēdētāja Aija Cālīte, nosaucot žurnālistes rīcību par nepieņemamu[iii]. Nacionālās Apvienības deputāts Šnore par šo gadījumu ir iesniedzis prasību prokuratūrai[iv].

Mediji ir spēks un profesionāli nevainojama žurnālista darbība ir īpaši svarīga spriedzes un nedrošības laikos. Diemžēl atmosfēru Latvijas Radio 4 labi raksturo arī Jermolajevas aizstāvis, kāds Saša (Aleksandrs) Andrejevs, kurš savā Face Book sociālo tīklu ierakstā Šnori nosaucis par psihopātu un nodevēju. Pieņemam, ka ir notikusi virkne sliktu sakritību un tas neliecina par vispārēju naida kultūru šajā Latvijas sabiedriskā radio redakcijā.

Kā saprotams, no informācijas medijos, Latvijas Radio ir iegājis incidenta izvērtēšanas posmā un nav spējis izdvest nekādu, pat īsu paziņojumu apliecinot, ka šādi incidenti ēterā vairs nebūs iespējami. Latvijas Žurnālistu Asociācija un Latvijas Žurnālistu savienība arī nav izdvesušas ne skaņas. Žurnālisti, kas ļoti uzstājīgi un skaļi, prasa tūlītēju reakciju no politiķiem par viņu rīcību un izteikumiem, izrādās, nav spējīgi šādu reakciju izrādīt paši.

Iespējams, ka joprojām esmu pārāk eiropeiski domājoša kundzīte un nespēju pielāgoties Krievijas pagarinājumu tikumiem Latvijas sabiedrisko mediju un politiskajā vidē. Tomēr uzskatu, ka tieši žurnālistiem pirmajiem ir jāvēršas pret naida kurinātājiem un to atbalstītājiem ēterā. Būt par nāves propagandas atbalstītājiem ir slikta zīme.

Eidens Vaits (Aidan White), ilggadīgais Starptautiskās žurnālistu federācijas (IFJ) ģenerālsekretārs, šobrīd ētiskās žurnālistikas tīkla vadītājs, kādreiz, pēdējo Balkānu karu sakarā rakstīja[v]: “Vienmēr, diemžēl, būs žurnālisti, kas pievērsīsies propaganda, lai atbalstītu visnaidīgākos un neprātīgākos politiskos centienus, bet viņus var izolēt. Žurnālistiem jābūt spējīgiem būt atbildīgiem par savu rīcību, veidot profesionālo solidaritāti un, pāri visam, izvairīties ļauties apkārtējās pasaules aizspriedumiem un tumsonībai.”

P.S. šī raksta autore nav parakstījusi attiecīgo, kā arī jebkuru citu dokumentu “Mana balss”. Uz draudiem pakārt, nosist, izvarot, ko autore saņem citu tēmu sakarā, raugās filozofiski. Šis raksts ir tāda cilvēka viedokis, kas strādājis ar mediju attīstības programmām pēckonflikta reģionā.

24/10/2024

Halovīni strauji tuvojas, un līdz ar to mājās sāk parādīties ķirbji, dažādi krāšņi kostīmi un spocīgas dekorācijas. Taču, kamēr mēs gatavojamies šī gada rudenīgākajai naktij,...

Lasīt tālāk

Viedoklis: Tie, kuriem vieglāk ir nogalināt

Vēl par tēmu: